noteica. – Es tur uzturējos kādu laiciņu.
– Tev laimējies. Šie ir īsti dārgumi.
Keitija pamāja uz Džo mājas pusi. – Kā tev tur iet? – viņa apjautājās. – Vai jau esi sākusi krāsot?
– Vēl ne.
– Pārāk liela slodze darbā?
Džo savieba seju grimasē. – Patiesībā pēc izkravāšanās, kad biju iztīrījusi to māju no augšas līdz apakšai, man beidzās enerģija. Labi, ka tu esi mana draudzene, jo tas nozīmē, ka es varu atnākt šurp, kur viss spīd un laistās.
– Laipni lūdzu katrā laikā.
– Paldies. Es to novērtēju. Taču ļaunais Bensona kungs rīt atgādās dažas krāsu bundžas. Un tas arī izskaidro, kāpēc es esmu šeit. Mani šausmina doma par nedēļas nogales pavadīšanu, notraipoties ar krāsas šļakatām.
– Nav nemaz tik traki. Tas iet ātri.
– Vai redzi šīs rokas? – Džo apjautājās, paceldama tās augšup. – Tās ir radītas, lai glāstītu izskatīgus vīriešus un lai tiktu izrotātas ar glītu manikīru un briljanta gredzeniem. Tās nav radītas krāsotāja rullīšiem un krāsas traipiem, un tamlīdzīgam fiziskam darbam.
Keitija ieķiķinājās. – Vai gribi, lai es nāktu tev talkā?
– Nekādā gadījumā. Es esmu vilcināšanās eksperte, taču man negribas, lai tu mani uzskatītu arī par nemākuli, jo patiesībā es daru savu darbu visai labi.
No koka uzspurdza strazdu bars, kustēdamies teju muzikālā ritmā. Šūpuļkrēslu kustēšanās lika lievenim viegli iečīkstēties.
– Un ko tu dari? – Keitija apjautājās.
– Esmu tāda kā konsultante.
– Vidusskolā?
– Nē, – viņa atbildēja, papurinādama galvu. – Esmu sērotāju konsultante.
– Ak tā, – Keitija noteica. Viņa kādu brīdi paklusēja. – Īsti nespēju iedomāties, kas tas ir.
Džo paraustīja plecus. – Apciemoju cilvēkus un mēģinu viņiem palīdzēt. Parasti tas ir tāpēc, ka viņiem nomiris kāds tuvinieks. – Džo apklusa, un, atkal atsākot runāt, viņas balss bija kļuvusi maigāka. – Cilvēki reaģē dažādi, un mans uzdevums ir izdomāt, kā panākt, lai viņi samierinātos ar notikušo. Starp citu, es ienīstu šo vārdu, jo vēl nekad neesmu sastapusi nevienu, kurš vēlētos ar to samierināties, taču tas ir mans uzdevums. Tāpēc ka beigās, lai cik tas būtu smagi, samierināšanās palīdz cilvēkiem turpināt dzīvot. Bet dažreiz…
Viņa apklusa. Klusumā Džo nokasīja no šūpuļkrēsla atlupušas krāsas plēksnīti. – Dažreiz, kad esmu kopā ar kādu, uzpeld citi jautājumi. Pēdējā laikā esmu nodarbojusies ar to.
Dažreiz cilvēkiem ir vajadzīga arī citāda palīdzība.
– Tas izklausās cēli.
– Tā arī ir. Pat ja tas nākas grūti. – Džo pagriezās pret Keitiju. – Un tu?
– Tu jau zini, ka es strādāju pie Aivana.
– Taču tu man neesi stāstījusi neko citu par sevi.
– Tur nav nekā daudz, ko stāstīt, – Keitija iebilda, cerēdama izvairīties no iztaujāšanas.
– Skaidrs, ka ir. Ikvienam ir savs stāsts. – Džo apklusa.
– Piemēram, kas īsti tevi atveda uz Sautportu?
– Es tev jau teicu, – Keitija sacīja. – Gribēju sākt visu no sākuma.
Likās, ka Džo redz viņai cauri, apdomādama šo atbildi. – Labi, – viņa beidzot noteica nepiespiestā tonī. – Tev taisnība. Tā nav mana darīšana.
– Es tā neteicu…
– Tu teici gan. Tikai ietērpi pieklājīgos vārdos. Un es respektēju tavu atbildi, tāpēc ka tev ir taisnība: tā nav mana darīšana. Taču tavai zināšanai – kad tu apgalvo, ka vēlies sākt visu no sākuma, manī sēdošā konsultante prāto, kāpēc tu jūti vajadzību sākt no sākuma. Un galvenais – ko tu esi atstājusi pagātnē.
Keitija manīja, kā viņas pleci saspringst. Sajuzdama viņas nemieru, Džo turpināja:
– Kā būtu ar šo? – viņa ierosināja. – Aizmirsti, ka esmu uzdevusi šo jautājumu. Tikai zini, ka tad, ja tu kādreiz sagribēsi aprunāties, es esmu tavā rīcībā, labi? Man labi padodas klausīšanās. Un tici vai nē, bet dažkārt sarunas palīdz.
– Ko tad, ja es nespēju par to runāt? – Keitija negribot nočukstēja.
– Tad kā būtu ar šo? Nepievērs uzmanību tam, ka es esmu konsultante. Mēs esam tikai draudzenes, un draudzenes var runāt par visu. Kaut vai par to, kur tu esi dzimusi un kas tev patika bērnībā.
– Kāpēc lai tas būtu svarīgi?
– Tas nav svarīgi. Tur jau tā lieta. Tev nav jāsaka nekas tāds, ko tu nevēlētos teikt.
Keitija apdomāja viņas vārdus un uzlūkoja Džo ar piemiegtām acīm. – Tu dari savu darbu ļoti labi, vai ne?
– Cenšos, – Džo noteica.
Keitija savija pirkstus kopā un ielika rokas sev klēpī. – Nu labi. Esmu dzimusi Altūnā, – viņa sacīja.
Džo atzvila šūpuļkrēslā. – Nekad neesmu tur bijusi. Vai tur ir skaisti?
– Tā ir viena no vecajām dzelzceļa pilsētiņām, – Keitija sacīja. – Tu jau zini, kādas tās ir. Pilsētas, kurās mīt krietni, strādīgi ļaudis, kas cenšas tikt pie labākas dzīves. Un tā arī bija skaista, it īpaši rudenī, kad lapas sāka mainīt krāsu. Man toreiz likās, ka tā ir visskaistākā vieta pasaulē. – Viņa nodūra acis, iegrimusi atmiņās. – Man bija draudzene, vārdā Emīlija, un mēs kopā likām penijus uz dzelzceļa sliedēm. Kad vilciens pabrauca garām, mēs centāmies tos atrast, un, kad tas izdevās, allaž apbrīnojām, kā visas gravējumu pēdas ir pilnībā pazudušas. Dažreiz peniji bija vēl karsti. Atceros, ka reiz gandrīz apdedzināju pirkstus. Domājot par bērnību, es lielākoties atceros tamlīdzīgus sīkus prieciņus.
Keitija paraustīja plecus, bet Džo neteica ne vārda, it kā aicinādama viņu turpināt.
– Tur es mācījos skolā. No pirmās līdz pēdējai klasei. Pabeidzu vietējo vidusskolu, taču tad… es nezinu… Jādomā, ka biju nogurusi no… no tā visa, vai saproti? No mazpilsētas dzīves, kur katra nedēļas nogale ir vienāda. Tie paši cilvēki apmeklē vienas un tās pašas viesības, tie paši puiši dzer alu savu furgonu treileros. Man gribējās ko vairāk, taču ar koledžu nekas neizdevās, un, vārdu sakot, es nonācu Atlantiksitijā. Kādu laiku es tur strādāju, tad pabraukāju apkārt, un nu, pēc dažiem gadiem,
