ir visjaukākā meitenīte pasaulē, taču ļoti jūtīga. Man prieks, ka neatstāji viņu vienu. Pat tad, kad mums vajadzēja iet augšā un pārģērbties.
– Es darīju tikai to, ko būtu darījis ikviens, – Keitija uzstāja. Klusumā, kas iestājās pēc šiem vārdiem, viņa, šķiet, piepeši aptvēra, cik tuvu abi stāv, un paspēra soli atpakaļ.
– Man tiešām vajadzētu iet mājās.
– Pagaidi, – Alekss sacīja. Viņš piegāja pie saldētavas vitrīnām veikala tālākajā galā. – Vai tev garšo vīns?
Keitija papurināja galvu. – Dažreiz, bet…
Viņa nepaguva neko atbildēt, kad Alekss jau bija pagriezies un atvēra vitrīnu. Viņš pasniedzās un izņēma pudeli šardonē.
– Lūdzu, – viņš sacīja, – gribu, lai tu to pieņemtu. Patiesībā tas ir ļoti labs. Tu noteikti domā, ka šeit labs vīns nemaz nav atrodams, tomēr militārā dienesta laikā es iedraudzējos ar kādu puisi, kurš man atklāja vīna pasauli. Viņš ir tāds kā eksperts amatieris, un viņš ir tas, kurš izvēlas preču krājumu. Tev garšos.
– Tas nepavisam nav vajadzīgs.
– Tas ir mazākais, ko es varu darīt. – Alekss pasmaidīja.
– Lai pateiktu paldies.
Pirmo reizi kopš satikšanās viņa nenolaida acis. – Labi, – Keitija beidzot noteica.
Paņēmusi iepirkumus, viņa izgāja no veikala. Alekss atgriezās pie galdiņa. Pēc zināmas pierunāšanas Džošs un Kristena paēda pusdienas, bet Alekss devās uz piestātni, lai sameklētu makšķeri. Kad viņš atgriezās, Džoisa jau bija aplikusi priekšautu, un Alekss veda bērnus izbraukumā ar divriteni. Pēc tam viņš tos aizveda uz Vilmingtonu, kur viņi noskatījās filmu un paēda picu, kas bija vecais rezerves variants tām reizēm, kad Aleksam vajadzēja pavadīt laiku ar bērniem. Saule grasījās rietēt, un mājās viņi atgriezās noguruši, tāpēc nomazgājās dušā un uzvilka pidžamas. Alekss kādu stundu nogulēja gultā starp viņiem un lasīja pasakas, līdz beidzot nodzēsa gaismu.
Dzīvojamajā istabā viņš iekārtojās pie televizora un kādu laiku pārslēdza kanālus, taču nebija noskaņots skatīties. Viņš atkal iedomājās par Džošu. Pat zinādams, ka dēls atrodas augšstāvā, Alekss sajuta tās pašas agrākās bailes, to pašu bezspēcību. Alekss darīja visu iespējamo, un nebūtu viņa spēkos mīlēt bērnus vēl vairāk, tomēr nespēja atbrīvoties no apziņas, ka ar to vien nepietiek.
Vēlāk, ilgi pēc tam, kad Džošs un Kristena bija aizmiguši, Alekss iegāja virtuvē un izņēma no ledusskapja alu. Viņš paturēja to plaukstās, apsēzdamies uz dīvāna. Atmiņas par pagājušo dienu zibēja prātā, taču šoreiz Alekss vairāk domāja par Kristenu un to, kā viņa bija pieķērusies Keitijai, piekļāvusi savu mazo sejiņu Keitijai pie kakla.
Alekss atcerējās, ka pēdējo reizi kaut ko līdzīgu redzējis tad, kad Karlija vēl bija dzīva.
Ceturtā nodaļa
Aprīli nomainīja maijs, un dienas turpināja ritēt uz priekšu. Restorānā darba apjoms pieauga, un Keitijas kafijas kārbā noglabātā skaidras naudas rezerve patīkami piebrieda. Keitija vairs nekrita panikā, domādama par to, ka viņai nebūs līdzekļu, lai atstātu šo vietu, ja nāksies to darīt. Pat pēc īres un komunālo maksājumu samaksāšanas un pārtikas iepirkšanas pirmo reizi vairāku gadu laikā nauda palika pāri. Tā nebija liela summa, taču ar to pietika, lai liktu Keitijai sajusties brīvai un atraisītai. Piektdienas rītā viņa iegāja Annas Džīnas veikalā, kur tirgoja lietotas drēbes. Vajadzēja gandrīz visu rītu, lai izpētītu plašo piedāvājumu, taču beigu beigās Keitija iegādājās divus pārus kurpju, pāris bikšu, šortus, trīs stilīgus sporta krekliņus un dažas blūzes, vairums no kurām bija pazīstamu zīmolu darinājumi un izskatījās gandrīz kā jaunas. Keitiju pārsteidza doma, ka dažām sievietēm ir tik daudz skaistu drēbju, ka viņas varēja ziedot to, kas veikalā droši vien maksāja bargu naudu.
Džo karināja vēja zvanu, kad Keitija atgriezās mājās. Kopš pašas pirmās tikšanās reizes viņas nebija daudz runājušas. Izskatījās, ka Džo darbs, lai ko viņa darīja, prasīja lielāko daļu no viņas laika, un Keitija uzņēmās pēc iespējas vairāk maiņu. Vakarā viņa bija ievērojusi, ka Džo mājiņā deg gaisma, taču bija jau par vēlu, lai dotos ciemos, un iepriekšējā nedēļas nogalē Džo nebija uzturējusies mājās.
– Sen neesam tikušās, – Džo noteica un pamāja. Viņa pieskārās vēja zvanam, liekot tam iešķindēties, un tad šķērsoja pagalmu.
Keitija nonāca pie lieveņa un nolika maisiņus zemē. – Kur tu biji?
Džo paraustīja plecus. – Tu jau zini, kā tas ir. Vēli vakari, agri rīti, darīšanas šur un tur. Bieži vien man liekas, ka tieku raustīta uz visām pusēm. – Viņa norādīja uz šūpuļkrēsliem. – Tev nebūs iebildumu? Man vajag atvilkt elpu. Visu rītu nodarbojos ar uzkopšanu un nupat piekarināju to mantu. Zini, man patīk, kā tas skan.
– Uz priekšu, – Keitija noteica.
Džo apsēdās un paapļoja plecus, lai atbrīvotos no saspringuma. – Tu esi mazliet iedegusi, – viņa noteica. – Vai esi tikusi līdz pludmalei?
– Nē, – Keitija noteica. Viņa pastūma vienu maisiņu tālāk, lai atbrīvotu vietu kājām. – Pāris pēdējo nedēļu laikā paņēmu dažas papildu maiņas, un es strādāju ārā uz verandas.
– Saule, ūdens… ko vēl vairāk vajag? Darbs Aivana restorānā droši vien atgādina atpūtu atvaļinājuma laikā.
Keitija iesmējās. – Ne gluži. Un kā iet tev?
– Man nebija ne saules, ne izpriecu. – Džo pamāja uz maisiņiem. – Šorīt gribēju iegriezties un izprasīt tasi kafijas, taču tu jau biji projām.
– Es aizgāju iepirkties.
– To var redzēt. Vai atradi kaut ko piemērotu?
– Domāju gan, – Keitija atzinās.
– Nu tad nesēdi, parādi man, ko esi nopirkusi.
– Tu tiešām gribi redzēt?
Džo iesmējās. – Es dzīvoju kotedžā grantēta ceļa galā nekurienes vidū un visu rītu esmu berzusi skapīšus. Kas vēl varētu mani iepriecināt?
Keitija izņēma ārā džinsus un pasniedza tos kaimiņienei.
Džo pacēla tos augšup un apgrozīja uz abām pusēm.
– Oho! – viņa noteica. – Tu droši vien būsi tos atradusi Annas Džīnas veikalā. Man tur patīk.
– Kā tu zināji, ka es biju pie Annas Džīnas?
– Tāpēc ka nevienā no apkārtnes veikaliem nepārdod tik skaistas lietas. Šīs nāk no kāda skapja. No bagātas sievietes skapja. Daudzas mantas ir praktiski jaunas. – Džo nolaida džinsus un pārbrauca ar pirkstu pāri kabatu vīlēm. – Šie
