ka zināju: es nebūšu vienīgā sieviete grantētā ceļa galā tukšā vietā. Te ir visai vientulīgi.
Tieši tāpēc es tik labprāt to noīrēju, Keitija klusībā nodomāja. – Tas nav tik ļauni. Nu jau esmu pie tā pieradusi.
– Ceru, ka es arī pie tā pieradīšu, – Džo atteica. Viņa papūta kafiju, cenzdamās to atvēsināt. – Tad kādi vēji tevi atnesuši uz Sautportu? Esmu pārliecināta, ka tās nebija izcilās karjeras iespējas Aivana restorānā. Vai tev tuvumā dzīvo kādi radinieki? Vecāki? Māsas vai brāļi?
– Nē, – Keitija sacīja. – Esmu viena pati.
– Atbrauci līdzi draudziņam?
– Nē.
– Tātad tu… vienkārši pārcēlies uz šejieni?
– Jā.
– Dieva dēļ, kas tev lika to darīt?
Keitija neatbildēja. Šos jautājumus bija uzdevuši arī Aivans un Melodija, un Rikijs. Viņa apjauta, ka aiz šiem jautājumiem neslēpjas nekāds tālredzīgs nolūks, tā bija tikai dabiska ziņkāre, taču Keitija nekad īsti nezināja, ko teikt, atskaitot patiesību.
– Gribēju atrast kādu vietu, kur varētu sākt visu no sākuma.
Džo iedzēra vēl vienu kafijas malku, šķietami apdomādama Keitijas atbildi, taču gluži pārsteidzošā kārtā viņa neuzdeva nekādus precizējošus jautājumus, bet tikai pamāja.
– To es varu saprast. Dažkārt sākt no sākuma ir tieši tas, kas cilvēkam vajadzīgs. Un man tas šķiet apbrīnojami. Daudzi cilvēki nespēj saņemt drosmi, lai kaut ko tādu paveiktu.
– Jūs tā domājat?
– Es zinu, – viņa noteica. – Tad kādi ir tavi plāni šodienai? Kamēr es čīkstēšu un kravāšu mantas, un tīrīšu, līdz noberzīšu rokas jēlas.
– Vēlāk man jāiet uz darbu. Taču, atskaitot to, nekādu īpašu plānu nav. Man ir jāaizskrien līdz veikalam un šis tas jānopērk.
– Tu iesi uz Fišera veikalu vai uz pilsētu?
– Iešu tepat līdz Fišera veikalam, – Keitija atbildēja.
– Vai esi satikusi īpašnieku? To puisi ar sirmajiem matiem?
Keitija pamāja. – Vienu vai divas reizes.
Džo izdzēra kafiju un nopūzdamās ielika krūzi izlietnē. – Labi, – viņa noteica, neizklausīdamās visai optimistiski noskaņota. – Pietiks vilkt garumā. Ja nesākšu tagad, es nemūžam netikšu līdz galam. Novēli man veiksmi.
– Lai veicas.
Džo viegli pamāja. – Priecājos ar tevi iepazīties, Keitij.
Pa virtuves logu Keitija redzēja, kā Džo sāk purināt pirmīt malā nolikto paklājiņu. Viņa likās pietiekoši draudzīga, taču Keitija nejutās droša, vai ir gatava samierināties ar kaimiņieni. Lai arī varētu būt patīkami pie kāda reizi pa reizei paciemoties, Keitija bija pieradusi pie vienatnes.
No otras puses, viņa zināja – dzīve mazpilsētā nozīmē, ka pašas uztieptā izolācija nevar ilgt mūžīgi. Viņai vajadzēja iet uz darbu un iepirkties, un rādīties pilsētā; daži no restorāna klientiem viņu jau tagad pazina. Turklāt Keitijai nācās atzīt, ka viņai bija paticis papļāpāt ar Džo. Nez kāda iemesla dēļ viņa sajuta, ka Džo slēpjas vairāk par to, kas bija saskatāms no ārpuses, kaut kas… uzticams, lai arī Keitija nespēja to izskaidrot. Viņa arī bija vientuļa sieviete, un tas neapšaubāmi bija pluss. Keitija negribēja iztēloties savu reakciju, ja kaimiņos būtu ievācies vīrietis, un iedomājās, kāpēc nekad nav pat apsvērusi šādu iespējamību.
Pie izlietnes viņa nomazgāja kafijas krūzes un tad nolika tās atpakaļ skapītī. Kustības bija tik pazīstamas – nolikt divas krūzītes pēc kafijas dzeršanas no rīta. Uz mirkli viņu apņēma atmiņas par dzīvi, kas bija palikusi pagātnē. Keitijas rokas sāka drebēt, un, sakrampējusi tās kopā, viņa vairākas reizes dziļi ievilka elpu, līdz tās beidzot nomierinājās. Pirms diviem mēnešiem viņa nebūtu spējusi to panākt; pat pirms divām nedēļām viņa nespēja izdarīt gandrīz neko, lai to izbeigtu. Keitija priecājās, ka šie satraukuma uzplūdi vairs nebija tik mokoši kā agrāk, taču reizē tas nozīmēja, ka viņa ir sākusi šeit iejusties, un tas likās biedējoši. Tāpēc ka iejušanās nozīmēja, ka viņa varētu kļūt neuzmanīga, un to nu nevarēja pieļaut.
Tik un tā Keitija jutās pateicīga par to, ka ir nonākusi Sautportā. Tā bija neliela vēsturiska pilsētiņa ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju un atradās Keipfēras upes deltā, tieši tur, kur upe saplūda ar kuģu ceļu. Pilsētiņā bija trotuāri un koki, kas sniedza ēnu, un ziedi, kas uzplauka smilšainajā augsnē. Luiziānas sūnas nokarājās no koku zariem, bet efejas apvija grubuļainos stumbrus. Keitija bija noskatījusies, kā bērni brauc ar divriteņiem un spēlē bumbu ielās, un apbrīnojusi daudzās baznīcas, pa vienai teju uz katra stūra. Cikāžu un varžu koris bija dzirdams vakaros, un Keitija kārtējo reizi nosprieda, ka šī vieta šķiet ideāla. Tā likās droša, it kā būtu viņu aicinājusi pie sevis no paša sākuma, solot patvērumu.
Keitija uzāva savas vienīgās kurpes – nobružātas Converse kedas. Kumode bija gandrīz tukša, un virtuvē nebija tikpat kā nekā ēdama, taču, izejot ārā no mājas saulē un dodoties uz veikalu, viņa klusībā nodomāja: te ir mājas. Ievilkusi nāsīs hiacinšu un svaigi pļautas zāles smaržu, Keitija apzinājās, ka nav jutusies tik laimīga jau gadiem ilgi.
Trešā nodaļa
Viņa mati bija nosirmojuši jau tad, kad pašam tikko apritēja divdesmit, un draugi par to reizumis viņu labsirdīgi izzoboja. Tās nebija lēnas pārmaiņas, pa dažiem matiem šur un tur, pakāpeniski radot sirmuma efektu. Gluži pretēji – janvārī viņam vēl bija melni mati, bet nākamā gada janvārī neviens pats vairs nebija melns. Abus viņa vecākos brāļus šis liktenis nebija skāris, lai gan pāris pēdējo gadu laikā viņiem arī bija parādījies sirmums vaigubārdā. Ne viņa māte, ne tēvs nespēja to izskaidrot; cik viņi zināja, Alekss Vītlijs bija izņēmums abās ģimenēs.
Savādā kārtā viņu pašu tas nesatrauca. Armijas laikā Aleksam radās aizdomas, ka tas bija sekmējis karjeru. Viņš dienēja kriminālmeklēšanas nodaļā jeb KMN, kas bija izvietota Vācijā un Gruzijā, un desmit gadus bija izmeklējis militārus noziegumus, sākot ar karavīru došanos brīvsolī un beidzot ar laupīšanām, ģimenes skandāliem, izvarošanām un pat slepkavībām. Regulāri saņēmis paaugstinājumus, viņš visbeidzot atvaļinājās majora pakāpē trīsdesmit divu gadu vecumā. Pielicis punktu armijnieka karjerai, Alekss bija pārcēlies uz Sautportu, savas sievas dzimto pilsētu. Viņš bija nesen apprecējies, un sieva gaidīja pirmo bērnu. Lai gan Alekss grasījās pieteikties darbā tiesībsargājošajās struktūrās, sievastēvs piedāvāja viņam pārdot savu ģimenes uzņēmumu.
Tas bija vecmodīgs lauku veikals ar baltu dēļu apšuvumu, ziliem aizvirtņiem, slīpu verandas jumtu un soliņu pie ieejas: tāda tipa veikals, kuru ziedu laiki bija palikuši senā pagātnē un kuri lielākoties bija izzuduši. Dzīvojamā daļa atradās otrajā stāvā. Pamatīga
