konfektēm un ātrajām uzkodām, kuras cilvēki pieķēra klāt, stāvēdami rindā pie kases. Taču ar to līdzība izbeidzās. Plauktos bija atrodami arī izmeklēti makšķerēšanas piederumi, svaiga ēsma un grils, par ko atbildēja Rodžers Tompsons, kurš agrāk bija strādājis Volstrītā un pārcēlies uz Sautportu vienkāršākas dzīves meklējumos. Piedāvājumā bija grilēti burgeri, sviestmaizes un hotdogi, kā arī iespēja apsēsties. Tur varēja iznomāt diskus ar kinofilmām, iegādāties dažādu veidu munīciju, lietusmēteļus un lietussargus, kā arī nelielu bestselleru un klasikas romānu kolekciju. Veikalā pārdeva šķiltavas, ventilatoru siksnas un gāzes balonus, un Alekss varēja pagatavot atslēgu dublikātus, izmantojot automātu, kas bija novietots dibenistabā. Viņam bija trīs degvielas sūkņi un vēl viens sūknis piestātnē laivām, kurām vajadzēja uzpildīties, un šī bija vienīgā vieta, kur to varēja izdarīt, ja neskaita jūras ostu. Netālu no kases atradās plaukti ar marinētiem dārzeņiem diļļu mērcē, zemesriekstiem un grozi ar svaigiem dārzeņiem. Pārsteidzošā kārtā nebija nemaz tik grūti tikt galā ar inventarizāciju. Dažas preces bija jāatjauno regulāri, citas ne. Tāpat kā sievastēvam, Aleksam piemita visai laba izpratne par to, kas cilvēkiem vajadzīgs, tiklīdz viņi ienāca veikalā. Viņš allaž ievēroja un atminējās sīkumus, kurus pārējie palaida garām neievērotus, un šī īpašība viņam bija ārkārtīgi palīdzējusi kriminālmeklēšanas nodaļā pavadītajos gados. Tagad Alekss mūžīgi noņēmās ar piegādātajām precēm, cenzdamies piemēroties pircēju mainīgajai gaumei.
Nekad mūžā viņš nebija varējis iztēloties, ka darīs ko tādu, taču tas bija labs lēmums – kaut vai tāpēc, ka ļāva uzmanīt bērnus. Džošs gāja skolā, bet Kristenai līdz rudenim vajadzēja dzīvot mājās, un meita pavadīja laiku kopā ar Aleksu veikalā. Aiz kases viņš bija ierīkojis rotaļu laukumiņu, kur viņa gudrā un runīgā meita, šķiet, jutās vislabāk. Lai arī Kristenai bija tikai pieci gadi, viņa prata apieties ar kasi un izdot atlikumu, izmantojot soliņu, lai aizsniegtu pogas. Aleksam allaž patika svešinieku sejas izteiksme, redzot, kā viņa ar to darbojas.
Un tomēr tā meitai nebija ideāla bērnība, lai arī viņa citu nepazina. Ja Alekss gribēja būt pavisam godīgs, viņam nācās atzīt, ka rūpes par bērniem un veikalu prasīja visu viņa enerģiju. Dažkārt viņš juta, ka tik tikko spēj tikt ar visu galā – pagatavot Džošam pusdienas un aizvest viņu uz skolu, pasūtīt produktus no piegādātājiem, satikties ar tirgotājiem un apkalpot klientus, tajā pašā laikā rūpējoties par to, lai Kristena būtu nodarbināta. Un tas bija tikai sākums. Dažreiz viņš domāja, ka vakaros iet vēl trakāk. Alekss darīja visu, ko spēja, lai pavadītu vairāk laika kopā ar bērniem – devās izbraukumos ar divriteņiem, lidināja gaisa pūķus un makšķerēja kopā ar Džošu –, taču Kristenai patika spēlēties ar lellēm un visu ko darināt ar rokām, bet viņas tēvam tas nekad nebija padevies. Tā kā vēl nācās gatavot vakariņas un tīrīt māju, tad bieži vien tas bija vienīgais, ko viņš spēja izdarīt pa visu vakaru. Pat tad, kad Alekss beigu beigās bija nolicis bērnus gulēt, viņam bija gandrīz neiespējami atslābināties, tāpēc ka allaž atradās kāds cits darāmais. Viņš vairs nebija drošs, ka vēl prot atpūsties.
Kad bērni bija aizgājuši gulēt, viņš pavadīja atlikušo vakara daļu vienatnē. Lai arī Alekss pazina vai visus pilsētas iedzīvotājus, viņam bija maz īstu draugu. Pāri, kurus viņi ar Karliju bija pa reizei apciemojuši dārza svētkos vai viesībās, bija lēnām, taču neizbēgami atsvešinājušies. Pa daļai tā bija viņa paša vaina, jo darbs veikalā un bērnu audzināšana aizņēma gandrīz visu laiku, taču dažkārt Aleksam likās, ka viņa klātbūtne liek tiem sajusties neomulīgi, atgādinot, ka dzīve ir neprognozējama un biedējoša un ka viss var saiet grīstē vienā mirklī.
Tas bija nogurdinošs un dažkārt vientuļš dzīvesveids, taču viņš galvenokārt domāja par Džošu un Kristenu. Lai arī ne tik bieži kā agrāk, abiem pēc Karlijas aiziešanas pa reizei mēdza rādīties murgi. Kad viņi pamodās nakts vidū, nevaldāmi raudādami, Alekss piekļāva bērnus sev klāt un čukstēja, ka viss būs labi, līdz viņi beidzot atkal spēja aizmigt. Sākotnēji viņi visi bija apmeklējuši psihologu, un bērni bija zīmējuši attēlus un runājuši par savām izjūtām. Izskatījās, ka tas nepalīdz tik labi, kā Alekss bija cerējis. Murgi nemitējās gandrīz gadu. Reizi pa reizei, kad Alekss krāsoja attēlus kopā ar Kristenu vai makšķerēja ar Džošu, bērni apklusa, un tad viņš zināja, ka abi atceras mammu. Kristena dažkārt to atzina bērnišķīgā, drebošā balstiņā, asarām līstot pār vaigiem. Kad tas notika, Alekss domāja, ka dzird savu sirdi lūstam, jo zināja, ka nekas no tā, ko viņš izdarīs vai pateiks, nespēs neko vērst par labu. Psihologs bija viņam apgalvojis, ka bērni ir dzīvespriecīgi un, pateicoties apziņai, ka viņi joprojām ir mīlēti, murgi beidzot mitēsies un asaras līs retāk. Laiks pierādīja, ka psihologam bijusi taisnība, taču nu Aleksam nācās saskarties ar citādu zaudējuma formu, kas bija tikpat sirdi plosoša. Bērniem kļuva labāk, viņš to zināja, tāpēc ka atmiņas par māti lēnām, bet noteikti izbaloja. Viņi bija mazi, to zaudējot, trīs un četrus gadus veci, un tas nozīmēja, ka reiz māte viņiem būs tikai priekšstats, nevis reāls cilvēks. Protams, tas bija neizbēgami, taču Aleksam nez kāpēc nelikās pareizi, ka viņi nekad neatcerēsies Karlijas smieklus vai maigumu, ar kādu viņa bija tos auklējusi bērnībā, un to, cik dziļi māte viņus mīlējusi.
Viņš nekad nebija īpaši aizrāvies ar fotografēšanu. Karlija allaž bija tā, kas sniedzās pēc fotoaparāta, un līdz ar to bija dučiem fotogrāfiju ar Aleksu un bērniem. Bija tikai dažas, kurās varēja redzēt arī Karliju, un, lai gan viņš bija noņēmies šķirstīt albumus kopā ar Džošu un Kristenu, stāstot par viņu māti, Aleksam radās aizdomas, ka šīs atmiņas nav nekas vairāk par nostāstiem. Tām pievienotās emocijas drīzāk atgādināja paisuma aizskalotas smilšu pilis, kas nozuda jūrā. Tas pats notika ar Karlijas portretu, kas karājās guļamistabā. Pirmajā laulības gadā Alekss bija pasūtījis sievas portretu par spīti viņas iebildumiem. Viņš priecājās par to. Fotogrāfijā viņa izskatījās skaista un neatkarīga stipras gribas sieviete, kura bija iekarojusi viņa sirdi, un naktīs, kad bērni bija nolikti gulēt, viņš dažkārt nolūkojās sievas attēlā, nespēdams valdīt emocijas. Taču Džošs un Kristena portretam nepievērsa tikpat kā nekādu uzmanību.
Alekss bieži domāja par Karliju un ilgojās pēc abu agrākā biedriskuma un draudzības, kas bija viņu laulības stūrakmens tās ziedu laikos. Un, godīgi sakot, viņš apzinājās, ka vēlas to visu vēlreiz. Viņš jutās vientuļš, lai arī nebija viegli to atzīt. Vairākus mēnešus pēc Karlijas zaudēšanas Alekss nespēja iztēloties citas attiecības, nemaz nerunājot par iespēju, ka varētu kādu atkal iemīlēt. Arī pēc gada viņš centās izdzīt šādu domu no prāta. Sāpes vēl bija pārāk svaigas, atmiņas par šiem notikumiem pārāk neizturamas. Tomēr pirms dažiem mēnešiem viņš bija aizvedis bērnus uz akvāriju un, stāvot pie haizivju baseina, uzsācis sarunu ar pievilcīgu sievieti sev līdzās. Tāpat kā Alekss, arī viņa bija atvedusi bērnus, tāpat kā Aleksam, arī viņai pirkstā nebija gredzena. Viņas bērni bija vienā vecumā ar Džošu un Kristenu, un, kamēr visi četri noņēmās, rādīdami uz zivīm, sieviete bija iesmējusies par kādu viņa frāzi, un Alekss sajuta pazibam dzirksteli, kas atgādināja par to, kas viņam agrāk ir piederējis. Saruna izsīka, un beigās viņi aizgāja katrs savu ceļu, taču pie izejas Alekss bija pamanījis sievieti vēlreiz. Viņa tam pamāja, un kādu mirkli viņš apsvēra, vai nevajadzētu pieiet pie svešinieces automašīnas un palūgt telefona numuru. Tomēr viņš to neizdarīja, un pēc brīža sieviete jau izbrauca no stāvvietas. Viņš to vairs nebija saticis.
Tovakar viņš bija gaidījis pašpārmetumu un nožēlas vilni, taču dīvainā kārtā tas nenāca. Tāpat kā viss notikušais nelikās nepareizs. Drīzāk tas likās…
