gatavas saistīt savu dzīvi ar vīrieti, kuram ir bērni. Tas, bez šaubām, daudz ko nozīmēja. Lai arī Alekss jutās vientuļš un vēlējās sabiedrību, viņš nebija ar mieru upurēt savus bērnus, lai pie tās tiktu. Viņi bija daudz ko pārcietuši un vienmēr atradīsies pirmajā vietā.
Un tomēr… kāda iespēja viņu vilināja. Bija kāda sieviete, kas viņu interesēja, lai arī Alekss tikpat kā neko par viņu nezināja, izņemot to, ka viņa nav precējusies. Sieviete iegriezās veikalā reizi vai divas nedēļā kopš marta sākuma. Pirmajā reizē, kad Alekss viņu satika, viņa bija izskatījusies bāla un sanīkusi, gandrīz izmisīgi tieva. Parastos apstākļos viņš tai neuzmestu ne skatienu. Cilvēki, kas brauca cauri pilsētai, bieži vien piestāja pie veikala, lai iegādātos ūdeni, degvielu vai ātrās uzkodas, un Alekss reti kad redzēja šos cilvēkus vēl kādu reizi. Taču sieviete nebija pirkusi neko no tā. Viņa bija turējusi galvu noliektu, apstaigājot pārtikas plauktus, itin kā cenzdamās palikt neredzama, gluži kā rēgs cilvēka veidolā. Diemžēl tas viņai neizdevās. Viņa bija pārāk pievilcīga, lai paliktu neievērota. Sievietei bija zem trīsdesmit gadiem, viņai bija brūni mati, mazliet nelīdzeni apgriezti garumā virs pleciem. Viņa nebija krāsojusies, un viņas augstie vaigu kauli un apaļās, tālu novietotās acis piešķīra tai elegantu, lai arī nedaudz trauslu veidolu.
Pie kases Alekss bija sapratis, ka tuvumā viņa izskatās vēl skaistāka nekā no attāluma. Viņas acis bija zaļganbrūnā krāsā ar zeltainiem spīdumiņiem, un ašais, izklaidīgais smaids nozuda tikpat ātri, kā bija parādījies. Pie kases viņa izkravāja pirmās vajadzības preces: kafiju, rīsus, auzu pārslas, makaronus, zemesriekstu sviestu un higiēnas piederumus. Alekss juta, ka mēģinājums uzsākt sarunu liks viņai justies neomulīgi, tāpēc, darbojoties ap kasi, neko nesacīja. Kādā brīdī viņš pirmoreiz izdzirdēja sievietes balsi.
– Vai jums ir kaltētas pupiņas? – viņa jautāja.
– Piedošanu, – viņš bija atbildējis. – Parasti es tās neiepērku.
Likdams iepirkumus maisiņā, Alekss bija ievērojis, kā viņa nolūkojas ārā pa logu, izklaidīgi košļādama apakšlūpu. Nez kāpēc viņam radās savāds iespaids, ka sieviete ir tuvu asarām.
Viņš nokremšļojās. – Ja jums tās vajadzēs regulāri, labprāt iepirkšu. Man tikai jāzina, kādu marku jūs vēlaties.
– Negribu jūs apgrūtināt. – Atbildot viņas balss bija tikai mazliet skaļāka par čukstu.
Viņa samaksāja sīkās naudaszīmēs un, paņēmusi maisiņu, izgāja no veikala. Alekss jutās pārsteigts, ieraugot, ka viņa iziet no stāvlaukuma kājām, un tikai tad viņš saprata, ka sieviete nav braukusi ar auto, kas iesvēla viņā vēl lielāku ziņkārību.
Nākamajā nedēļā veikalā bija kaltētas pupiņas. Alekss bija iepircis trīs veidus: raibās, sarkanās un plakanās, lai arī tikai pa vienai paciņai no katra, un nākamajā reizē, kad sieviete ienāca veikalā, viņš uzsvēra, ka tās atrodamas apakšējā plauktā pašā stūrī, līdzās rīsiem. Paņēmusi visas trīs paciņas, viņa pie kases apjautājās, vai veikalā nopērkami sīpoli. Alekss norādīja uz nelielo maisiņu bušeļa iepakojumā netālu no durvīm, taču sieviete papurināja galvu.
– Man vajag tikai vienu, – viņa nomurmināja un nedroši pasmaidīja, gluži kā atvainodamās. Viņas rokas drebēja, skaitot naudaszīmes, un viņa atkal aizgāja kājām.
Kopš tā laika pupiņas allaž bija iekļautas preču piedāvājumā, sīpolus varēja nopirkt pa vienam, un nedēļās, kas sekoja sievietes pirmajiem diviem veikala apmeklējumiem, viņa bija kļuvusi par regulāru pircēju. Lai arī vēl aizvien klusa, viņa vairs nelikās tik trausla un tik nervoza, laikam paejot. Tumšie loki ap acīm pamazām izgaisa, un, pateicoties labajiem laika apstākļiem, viņa bija viegli iedegusi. Viņa bija arī pieņēmusies svarā – ne daudz, bet pietiekoši, lai tas padarītu smalkos vaibstus maigākus. Arī viņas balss bija kļuvusi skaļāka, un, lai arī tas neliecināja par interesi, sieviete izturēja Aleksa skatienu mazliet ilgāk, pirms pēdīgi aizgriezties. Viņi nebija tikuši daudz tālāk par tādām frāzēm kā: “Vai atradāt visu vajadzīgo?”, kam sekoja: “Jā, atradu. Pateicos.” Taču tā vietā, lai mestos ārā no veikala kā vajāta stirna, viņa dažkārt uzkavējās pie plauktiem ilgāk un pat bija pasākusi sarunāties ar Kristenu, kad viņas abas palika divatā. Tā bija pirmā reize, kad Alekss bija redzējis sievietes bruņas nozūdam. Viņas nepiespiestā izturēšanās un vaļsirdīgā sejas izteiksme liecināja par mīlestību pret bērniem, un Aleksa pirmā doma bija par to, ka viņš ir uz mirkli pamanījis sievieti viņas agrākajā veidolā, pie kura viņa atkal varēja atgriezties pareizajos apstākļos. Šķiet, arī Kristena bija pamanījusi apmeklētājā kaut ko atšķirīgu, jo pēc viņas aiziešanas bija pavēstījusi tēvam, ka ir atradusi jaunu draudzeni un ka viņu sauc mis Keitija.
Tas gan nenozīmēja, ka Keitija jutās ērti viņa klātbūtnē. Pirms nedēļas, pēc tam kad sieviete bija nepiespiesti papļāpājusi ar Kristenu, Alekss bija ieraudzījis, kā viņa aplūko veikalā izvietoto grāmatu vākus. Keitija nenopirka nevienu no tām, un, kad viņš atklāti pajautāja, vai viņai ir kāds iemīļots autors, Alekss pamanīja sievietes acīs pazibam agrāko nervozitāti. Viņam ienāca prātā, ka nevajadzēja likt manīt savu interesi. “Tas nekas,” viņš bija aši piebildis. “Nav svarīgi.” Tomēr pa ceļam uz ārdurvīm viņa bija uz brīdi apstājusies; iepirkumu soma karājās elkonī. Mis Keitija pagriezās uz Aleksa pusi un nomurmināja: “Man patīk Dikenss.” To pateikusi, viņa bija atvērusi durvis un aizgājusi projām pa ceļu.
Kopš tā brīža Alekss par viņu bieži iedomājās, taču tie vairāk bija neskaidri uzzibsnījumi, kurus apvija noslēpums un padarīja košākus apziņa, ka viņš vēlas iepazīt šo sievieti tuvāk. Alekss gan nezināja, kā to panākt. Ja neskaita gadu, kad viņš bija aplidojis Karliju, viņam nekad nebija veicies ar randiņiem. Koledžā starplaikos starp peldēšanu un mācībām viņam bija maz laika personiskajai dzīvei. Armijā viņš bija nodevies karjerai, strādājis garas stundas un līdz ar katru paaugstinājumu pārgājis citā darbā. Lai arī viņš bija saticies ar dažām sievietēm, tās bija īstermiņa attiecības, kas lielākoties sākās un beidzās guļamistabā. Dažkārt, domājot par savu dzīvi, viņš tikpat kā neatpazina to cilvēku, kāds bijis agrāk, un zināja, ka par šīm izmaiņām var pateikties Karlijai. Jā, dažkārt tas nebija viegli, un jā, viņš jutās vientuļš. Viņš ilgojās pēc sievas, un, lai arī Alekss nevienam to neteica, dažbrīd viņš būtu varējis apzvērēt, ka sajūt sev līdzās kāda klātbūtni un šis kāds viņu uzmanīja, cenšoties panākt, lai viss būtu kārtībā.
Pateicoties labajiem laika apstākļiem, veikals bija pilnāks, nekā parasti svētdienās. Kad Alekss septiņos atslēdza durvis, piestātnē bija pietauvojušās jau trīs laivas, kas gaidīja, kad tiks ieslēgts sūknis. Kā parasti, maksājot par degvielu, laivu īpašnieki pie reizes apgādājās ar uzkodām un dzeramajiem, un ledus maisiņiem, ko sakraut laivās. Rodžers, kurš jau atradās pie grila, nedabūja atpūsties ne brīdi kopš priekšauta apsiešanas, un galdiņi bija pilni ar cilvēkiem, kuri ēda desiņas un siera burgerus un apjautājās par ieteikumiem attiecībā uz fondu tirgu.
Parasti Alekss sēdēja pie kases līdz divpadsmitiem, kad viņš nodeva grožus Džoisai, kura, tāpat kā Rodžers, bija darbiniece, kas padarīja veikala vadīšanu mazāk saspringtu. Džoisa, kura pirms pensijas bija strādājusi tiesā, tā sakot, nāca komplektā ar veikalu. Aleksa sievastēvs bija viņu nolīdzis pirms desmit gadiem, un arī tagad, būdama vairāk nekā septiņdesmit gadus veca, Džoisa neizrādīja ne mazākās
