bija gatava palikt neēdusi nekā tam pieskarties. Apziņa, ka nauda tur ir, ļāva meitenei uzelpot, jo pagātne visu laiku bija viņas tuvumā un varēja atgriezties kuru katru brīdi. Tā klīda pa pasauli, meklējot viņu, un Keitija zināja, ka tā kļūst aizvien niknāka ar katru aizejošo dienu.
– Labrīt, – uzsauca kāda balss, iztraucēdama viņas pārdomas. – Jūs laikam būsiet Keitija.
Keitija pagriezās. Uz blakus kotedžas ielīkušās verandas viņa ieraudzīja mājam sievieti ar gariem, izspūrušiem, brūniem matiem. Sievietei varēja būt apmēram trīsdesmit pieci gadi. Viņa bija ģērbusies džinsos un pogājamā blūzē, kuras piedurknes bija atrotījusi līdz elkoņiem. Sajauktajās cirtās bija paslēpušās saulesbrilles. Viņa turēja rokā nelielu paklājiņu un, šķiet, prātoja, vai to izpurināt vai ne, līdz beidzot nometa to un devās uz Keitijas pusi. Sieviete kustējās ar tāda cilvēka enerģiju un vieglumu, kas regulāri trenējas.
– Ērvs Bensons man pateica, ka mēs būsim kaimiņienes.
Saimnieks, Keitija nodomāja. – Nezināju, ka šajā mājā kāds gatavojas ievākties.
– Nez vai viņš pats to zināja. Viņš gandrīz novēlās no krēsla, kad es pateicu, ka ņemšu šo māju. – Nu jau viņa bija tikusi līdz Keitijas lievenim un pastiepa roku. – Draugi sauc mani par Džo, – viņa sacīja.
– Sveiki, – Keitija noteica sarokodamās.
– Vienreizējs laiks, vai ne? Neticami fantastisks!
– Rīts ir skaists, – Keitija piekrita, mīņādamās no vienas kājas uz otru. – Kad jūs ievācāties?
– Vakar pēcpusdienā. Un tad pavadīju gandrīz visu nakti šķaudot. Man šķiet, ka Bensons ir sakrājis pēc iespējas vairāk putekļu un noglabājis tos manā mājā. Neticami, kas tur darās.
Keitija pamāja uz durvju pusi. – Mana māja izskatījās tāpat.
– Tagad tā neliekas. Piedošanu, nespēju noturēties, nepametusi skatu pa jūsu logu, stāvēdama savā virtuvē. Jūsu māja ir koša un uzmundrinoša. Turpretī es esmu noīrējusi putekļainu ūķi, kas ir pilns ar zirnekļiem.
– Bensona kungs ļāva man visu nokrāsot.
– Kā tad. Ja vien tas nebūs jādara Bensona kungam, varu derēt, ka viņš ļaus krāsot arī man. Viņš tiks pie glītas, tīras mājas, bet es tikšu pie darba. – Viņa šķībi pasmaidīja. – Cik ilgi jūs te dzīvojat?
Keitija sakrustoja rokas, sajuzdama, kā rīta saule sāk sildīt seju. – Gandrīz divus mēnešus.
– Neesmu pārliecināta, ka izturēšu tik ilgi. Ja turpināšu šķaudīt tāpat kā pagājušajā naktī, līdz tam laikam mana galva droši vien būs nokritusi. – Sieviete nocēla saulesbrilles un sāka slaucīt stiklus blūzes stērbelē. – Kā jums patīk Sautporta? Gluži cita pasaule, vai jums tā nešķiet?
– Ko jūs ar to gribat teikt?
– Neizklausās, ka jūs būtu no šīs apkaimes. Jādomā, ka no ziemeļiem?
Pēc brīža Keitija pamāja.
– Tā jau es domāju, – Džo turpināja. – Un ir vajadzīgs kāds laiks, lai pierastu pie Sautportas. Tas ir, man tā vienmēr ir patikusi, taču es esmu pieķērusies mazpilsētiņām.
– Jūs esat vietējā?
– Esmu te uzaugusi, tad aizbraucu un nu atkal atgriežos. Vistīrākā klasika, vai ne? Turklāt tik putekļainas mājas kā te visur nemaz nav atrodamas.
Keitija pasmaidīja, un kādu brīdi abas klusēja. Likās, ka Džo jūtas pietiekoši ērti, stāvēdama viņas priekšā un gaidīdama, kad Keitija spers nākamo soli. Viņa iedzēra kafijas malku, nolūkodamās uz mežu, un tad atminējās par pieklājību.
– Vai jūs gribētu tasi kafijas? Nupat uzvārīju veselu kannu.
Džo uzlika saulesbrilles atpakaļ, iesprauzdama tās matos. – Zināt, es cerēju, ka jūs to teiksiet. Es labprāt iedzertu tasi kafijas. Visi mani virtuves piederumi vēl aizvien ir salikti kastēs, un mana automašīna atrodas remontdarbnīcā. Vai jums ir kāda nojausma par to, kāds varētu būt dienas sākums bez kofeīna?
– Man ir nojausma.
– Nu, jūsu zināšanai, es esmu visīstākā kafijmīle. It īpaši tādās dienās, kad mani gaida mantu izkravāšana. Vai es pieminēju, ka neciešu mantu kravāšanu?
– Nedomāju vis.
– Tā ir visnožēlojamākā nodarbe, kādu vien var iztēloties. Jācenšas izdomāt, kur visu nolikt, un jānobrāž ceļgali, spraucoties garām visām tām mantu kaudzēm. Neraizējieties, es nepiederu pie tām kaimiņienēm, kas lūdz tāda veida palīdzību. Turpretī kafija…
– Nāciet tālāk. – Keitija pamāja, lai viņa ienāk. – Tikai ņemiet vērā, ka lielākā daļa mēbeļu te jau bija.
Šķērsojusi virtuvi, Keitija izņēma krūzi no skapīša un piepildīja to līdz malām. Viņa to pasniedza Džo. – Piedodiet, man nav ne krējuma, ne cukura.
– Tas nav nepieciešams, – Džo atbildēja, paņemdama krūzi. Viņa papūta, pirms iedzert malku. – Labi, nu tas kļuvis nopietni, – viņa noteica. – Kopš šī brīža tu esi mana labākā draudzene visā pasaulē. Tā ir tiiiiik laba.
– Man prieks, – Keitija atbildēja.
– Bensons teica, ka tu strādājot Aivana restorānā?
– Esmu viesmīle.
– Vai Lielais Deivs vēl aizvien strādā turpat? – Kad Keitija pamāja, Džo turpināja: – Viņš tur sāka strādāt jau tad, kad es mācījos vidusskolā. Vai viņš vēl joprojām izdomā visiem iesaukas?
– Jā, – Keitija atbildēja.
– Un Melodija? Tāpat vēl runā par to, cik izskatīgi ir klienti?
– Katrā maiņā.
– Un Rikijs? Vai viņš vēl aizvien piecērt jaunajām viesmīlēm?
Kad Keitija atkal pamāja, Džo iesmējās. – Tas krogs nav mainījies.
– Vai jūs tur strādājāt?
– Nē, taču pilsēta ir maza, un Aivana restorāns ir nopietns iestādījums. Turklāt, jo ilgāk cilvēks te dzīvo, jo labāk saprot, ka neko nav iespējams paturēt noslēpumā. Visi zina visu par visiem, un daži cilvēki, tādi kā, teiksim… Melodija… ir pacēluši tenkošanu mākslas augstumos. Agrāk tas mani padarīja vai traku. Bez šaubām, puse Sautportas iedzīvotāju ir tādi paši. Te nav daudz izklaižu, atskaitot tenkošanu.
– Tomēr jūs atgriezāties.
Džo paraustīja plecus. – Nujā. Ko lai es saku? Varbūt man patīk šis neprāts.
