sāka likt viņas iepirkumus maisiņā. – Mans iemīļotākais Dikensa romāns ir “Lielās cerības”, – viņš sacīja. Alekss centās runāt draudzīgi, kravājot pirkumus. – Un kurš ir jūsu iemīļotākais?
Tā vietā, lai atbildētu uzreiz, Keitija likās iztrūkusies par to, ka Alekss atcerējies viņas teikto par Dikensu.
– “Stāsts par divām pilsētām”, – viņa atbildēja klusā balsī.
– Tas arī man patīk. Taču tas ir skumjš.
– Jā, – viņa noteica. – Tāpēc jau man tas patīk.
Tā kā Alekss zināja, ka viņa ies kājām, viņš salika iepirkumus divos maisiņos.
– Tā kā esat jau iepazinusies ar manu meitu, iedomājos, ka man vajadzētu stādīties priekšā. Mani sauc Alekss, – viņš sacīja. – Alekss Vītlijs.
– Viņu sauc mis Keitija, – Kristena nočivināja tēvam aiz muguras. – Bet es tev to jau pateicu, atceries?
Alekss paraudzījās pāri plecam uz meitu. Kad viņš pagriezās atpakaļ, Keitija smaidīja, sniegdama viņam naudu.
– Vienkārši Keitija, – viņa sacīja.
– Priecājos iepazīties, Keitij. – Viņš nospieda vajadzīgos taustiņus, un kases naudas lāde nošķindot atvērās. – Pieņemu, ka jūs dzīvojat tepat tuvumā?
Viņa neatbildēja. Kad Alekss pacēla galvu, viņš ieraudzīja, ka Keitijas acis ir iepletušās aiz bailēm. Apmeties apkārt, viņš ieraudzīja to, ko viņa bija pamanījusi monitorā viņam aiz muguras – Džošu ūdenī ar visām drēbēm, panikā izslējušu rokas. Alekss sajuta, kā viņa kakls piepeši aizžņaudzas, un sāka instinktīvi kustēties, izskrienot no savas vietas aiz letes, lai mestos cauri veikalam uz noliktavas telpu. Brāžoties ārā pa durvīm, viņš apgāza kasti ar papīra dvieļiem, izmētādams tos visapkārt, taču nepalēnināja soli.
Alekss atrāva vaļā sētas durvis, adrenalīnam uzkūsājot dzīslās, un pārlēca pāri krūmu rindai, lai ātrāk nokļūtu līdz piestātnei. Viņš nonāca pie koka plankām, skriedams maksimālā ātrumā. Atsperoties pret laipu, Alekss redzēja, kā Džošs aizrijas un viņa rokas sakuļ ūdeni.
Sirdij strauji sitoties krūtīs, Alekss lēca, iekrizdams ūdenī tikai pāris pēdu attālumā no Džoša. Ūdens nebija dziļš, aptuveni sešas pēdas, un, pieskaroties biezajam dūņu slānim pašā apakšā, viņš iegrima tajā līdz pat lieliem. Alekss aizcīnījās līdz Džošam, sajuzdams, kā rokas nodreb, sniedzoties pēc dēla.
– Es tevi turu! – viņš sauca. – Es tevi turu!
Taču Džošs svaidījās un klepoja, nespēdams ievilkt elpu, un Aleksam vajadzēja nopūlēties, lai viņu savaldītu un ievilktu seklākā ūdenī. Tad ar strauju kustību viņš izcēla Džošu ar zāli apaugušajā krastā, drudžaini apsvērdams iespējas: mākslīgā elpināšana, vēdera berzēšana, sirds masāža. Alekss mēģināja noguldīt Džošu zemē, taču zēns pretojās. Viņš cīnījās pretī un klepoja, un, lai gan Alekss vēl aizvien nebija atbrīvojies no panikas, viņš bija saglabājis pietiekoši daudz veselā saprāta, lai aptvertu – visticamāk, tā ir zīme, ka ar Džošu viss būs kārtībā.
Viņš nezināja, cik laika aizritējis – varbūt tikai dažas sekundes, taču likās, ka daudz ilgāk –, līdz Džošs spēcīgi noklepojās, izspļaudams ūdeni, un beidzot spēja ievilkt elpu. Viņš strauji ierāva gaisu un atkal noklepojās, no jauna elpoja un klepoja, taču šoreiz klepus drīzāk atgādināja kremšļošanu. Viņš vilka elpu, vēl aizvien panikas pārņemts, un tikai tagad zēns, šķiet, saprata, kas bija noticis.
Viņš pasniedzās pretī tēvam, un Alekss dēlu cieši apskāva. Džošs sāka raudāt, pleciem drebot, un Alekss sajuta nelabumu, domājot par to, kas būtu varējis notikt. Kas būtu, ja viņš neievērotu, kā Keitija skatās monitorā? Ko tad, ja būtu pagājusi vēl viena minūte? Atbildes uz šiem jautājumiem lika viņam sākt drebēt tikpat stipri kā Džošam.
Pēc kāda laika Džoša raudas sāka aprimt un viņš izteica pirmos vārdus kopš brīža, kad Alekss bija viņu izvilcis no ūdens.
– Piedod, tēt, – viņš izmocīja.
– Piedod tu arī, – Alekss nočukstēja par atbildi un turpināja turēt dēlu apskautu, baidīdamies, ka tad, ja viņš to palaistu, laiks varētu sākt ritēt atpakaļ, taču šoreiz iznākums būtu citāds.
Kad viņš beidzot spēja atbrīvot savu tvērienu, Alekss konstatēja, ka aiz veikala ir sapulcējies cilvēku pulciņš. Tur bija Rodžers un klienti, kuri bija sēdējuši pie galdiņiem. Vēl pāris pircēju staipīja kaklu, droši vien bija tikko ieradušies. Un, bez šaubām, tur bija arī Kristena. Piepeši Alekss atkal sajutās kā nekam nederīgs tēvs, jo viņa mazā meitenīte raudāja un bija nobijusies, un ilgojās pēc viņa, lai arī atradās Keitijas apskāvienos.
Tikai tad, kad Alekss un Džošs bija pārģērbušies sausās drēbēs, Alekss spēja aptvert notikušo. Rodžers bija pagatavojis abiem bērniem hamburgerus un frī kartupeļus, un viņi visi sēdēja pie galdiņa netālu no grila, lai arī neviens neizrādīja nekādu interesi par ēdienu.
– Mana makšķeraukla aizķērās aiz laivas, kas sāka braukt projām, bet es negribēju pazaudēt makšķeri. Nodomāju, ka aukla pārplīsīs, taču tā ievilka mani ūdenī, un es noriju daudz ūdens. Tad es nespēju paelpot, un likās, ka mani kāds velk lejā. – Džošs pavilcinājās. – Man liekas, ka iemetu savu makšķeri upē.
Kristena sēdēja viņam līdzās. Viņas acis vēl aizvien bija sarkanas un pietūkušas. Meitenīte bija lūgusi Keitiju palikt kādu laiku pie viņas, un Keitija bija uzkavējusies un turēja viņas roku vēl tagad.
– Tas nekas. Pēc kāda laika aiziešu pameklēt un, ja nevarēšu to atrast, sadabūšu tev citu. Taču nākamreiz vienkārši laid vaļā, labi?
Džošs nošņaukājās un pamāja. – Man ļoti žēl, – viņš noteica.
– Tas bija nelaimes gadījums, – Alekss viņu mierināja.
– Bet tagad tu vairs nelaidīsi mani makšķerēt.
Lai vēlreiz riskētu viņu pazaudēt, Alekss domāja. Nemūžam. – Par to mēs parunāsim vēlāk, labi? – viņš noteica.
– Ko tad, ja es apsolīšu nākamreiz laist vaļā?
– Kā jau teicu, mēs par to parunāsim vēlāk. Vai tu tagad negribi kaut ko ieēst?
– Es neesmu izsalcis.
– Zinu. Taču ir pusdienlaiks, un tev ir jāpaēd.
Džošs pasniedzās pēc frī kartupeļa un nokoda mazu gabaliņu, sākot to mehāniski košļāt. Kristena darīja to pašu. Pie galda viņa gandrīz vienmēr atdarināja Džošu. Parasti zēnu tas kaitināja, taču šobrīd, šķiet, viņam nebija pietiekoši daudz enerģijas, lai protestētu.
Alekss pagriezās pret Keitiju. Viņš norija siekalas, piepeši sajuzdamies nervozs.
