style="font-size:15px;"> – Vai tu tos tiešām pierēķināji?
– Protams.
– Kopsumma nav lielāka par parasto.
– Es tiem noteicu iepazīšanās cenu.
Keitija sarauca pieri, īsti nezinādama, vai var viņam ticēt, un tad beidzot iebāza roku maisiņā. Viņa izņēma tomātu un pielika to sev pie deguna.
– Smaržo labi.
– Vakar es tos ēdu. Tie ir lieliski ar drusciņu sāls, bet gurķiem vispār nekas nav vajadzīgs.
Keitija pamāja, taču viņas skatiens bija kā piekalts durvīm. Vējš trieca pret tām lietus strūklas niknos viļņos. Durvis čīkstēja, turēdamās pretī ūdens šaltīm, kas tiecās iekļūt telpā. Pasaule aiz stikla bija izplūdusi.
Cilvēki kavējās pie grila. Alekss dzirdēja viņus murminām par to, ka vajadzētu nogaidīt, līdz vētra mitējas.
Keitija apņēmīgi ievilka elpu un pasniedzās pēc saviem iepirkumu saiņiem.
– Mis Keitij! – Kristena iesaucās, izklausīdamās gandrīz vai panikas pārņemta. Viņa piecēlās, novicinādama izkrāsoto attēlu. Meitenīte to bija izplēsusi no grāmatas. – Tu gandrīz aizmirsi dāvanu.
Keitija pasniedzās pēc tā un atplauka, apskatot attēlu. Alekss ievēroja, kā vismaz uz īsu mirkli viss cits viņas pasaulē likās aizmirsts.
– Tas ir brīnišķīgs, – viņa nomurmināja. – Nevaru ne sagaidīt, kad varēšu to piekarināt.
– Izkrāsošu tev vēl vienu nākamajā reizē, kad tu atnāksi.
– Man tas ļoti patiktu, – Keitija atbildēja.
Kristena starojoši pasmaidīja un tad atkal apsēdās pie galdiņa. Keitija saritināja zīmējumu, uzmanīdamās, lai to nesaburzītu, un iebāza somā. Zibens parādījās debesīs un pērkons ducināja gandrīz vienlaicīgi. Lietus kapāja zemi, un automašīnu stāvvieta bija pārvērtusies peļķē. Debesis bija tik tumšas kā ziemeļu jūra.
– Vai tu zini, cik ilga būs šī vētra? – viņa apjautājās.
– Esmu dzirdējis, ka tā ilgšot dienas lielāko daļu, – Alekss atbildēja.
Keitija lūkojās ārā pa durvīm. Prātodama, ko darīt, viņa atkal rotaļājās ar neesošo gredzenu. Klusumā Kristena paraustīja tēvu aiz krekla stērbeles.
– Tev vajadzētu aizvest mis Keitiju mājās, – viņa tam sacīja. – Viņai nav mašīnas. Un ārā stipri līst.
Alekss paraudzījās uz Keitiju, zinādams, ka viņa ir dzirdējusi Kristenas teikto. – Vai tu gribētu, lai aizvedu tevi mājās?
Keitija papurināja galvu. – Nē, tas nekas.
– Un kā tad attēls? – Kristena sacīja. – Tas var samirkt.
Kad Keitija uzreiz neatbildēja, Alekss apgāja apkārt letei. – Nāc. – Viņš pamāja ar galvu. – Nav nekādas vajadzības izmirkt. Mana automašīna atrodas pie pašām durvīm.
– Man negribas uzmākties…
– Tu neuzmācies. – Alekss uzsita pa kabatu un izņēma automašīnas atslēgas, lai pēc tam pasniegtos pēc iepirkumu maisiņiem. – Es tos paņemšu, – viņš noteica, satverdams maisiņus. – Kristena, mīļā? Vai uzskriesi augšā un pateiksi Džošam, ka būšu atpakaļ pēc desmit minūtēm?
– Protams, tēt, – viņa atbildēja.
– Rodžer? – Alekss uzsauca. – Uzmani veikalu un bērnus īsu brītiņu, labi?
– Vienā mierā, – Rodžers pamāja.
Alekss norādīja uz veikala rezerves durvīm. – Esi gatava? – viņš jautāja.
Viņi strauji metās pie džipa, ar saliektiem lietussargiem cenšoties pasargāties no spēcīgā vēja un lietus straumēm. Zibens turpināja plaiksnīt, liekot mākoņiem nomirkšķināt. Tiklīdz abi bija iekārtojušies sēdekļos, Keitija ar roku notrauca no loga kondensātu.
– Nebiju domājusi, ka notiks kas tāds, kad izgāju no mājas.
– Neviens nekad tā nedomā pirms vētras sākšanās. Laika ziņās bieži vēsta par iespējamu negaisu, tāpēc spēcīgas vētras parasti ir negaidītas. Ja nav tik ļauni, kā norādīts laika prognozē, mēs sūdzamies. Ja ir ļaunāk nekā pareģots, mēs sūdzamies. Ja ir tieši tik ļauni, kā tika pareģots, mēs sūdzamies arī par to, jo prognozes tik bieži izrādījušās kļūdainas, ka neviens nav zinājis, vai šoreiz tās būs patiesas. Tas vienkārši dod cilvēkiem izdevību par kaut ko pasūdzēties.
– Kā tiem cilvēkiem pie grila?
Alekss pamāja un pasmaidīja. – Taču būtībā tie ir krietni ļaudis. Lielākoties viņi ir strādīgi, godīgi un laipni. Ikviens no viņiem labprāt pieskatītu manu veikalu, ja es to lūgtu, un atskaitītos par katru peniju. Tā te pieņemts. Tāpēc ka dziļi sirdī ikviens zina, ka tādā mazā pilsētiņā kā šī visi ir cits citam vajadzīgi. Tas ir lieliski, lai arī man vajadzēja kādu laiku, lai pie tā pierastu.
– Tu neesi šejienietis?
– Nē. Mana sieva bija vietējā. Es esmu no Spokenas. Pārceļoties uz šejieni, domāju, ka nemūžam nepalikšu tādā pilsētelē kā šī. Tā ir maza dienvidu pilsētiņa, kuru neinteresē, ko domā pārējā pasaule. Sākumā vajag laiku, lai pie tā pierastu. Taču tad… tā iekrīt sirdī. Tā man ļauj domāt par svarīgo.
Keitijas balss bija pavisam klusa. – Un kas ir svarīgs?
Alekss paraustīja plecus. – Tas atkarīgs no cilvēka, vai ne? Taču šobrīd man vissvarīgākie ir mani bērni. Šeit ir viņu mājas, un pēc visa, ko viņi izcietuši, viņiem ir nepieciešama prognozējama drošība. Kristenai ir vajadzīga vieta, kur ģērbt lelles un krāsot, un Džošam – vieta makšķerēšanai, un viņiem abiem ir jāzina, ka es būšu tuvumā katrā brīdī, kad būšu vajadzīgs. Šī pilsēta un šis veikals to viņiem dod, un šobrīd tas ir vienīgais, ko es vēlos. Tas ir vajadzīgs man.
Alekss apklusa, juzdamies sakautrējies par savu garo runu. – Starp citu, uz kurieni īsti man jābrauc?
– Pagaidām tikai taisni. Pēc tam būs jānogriežas uz grantēta ceļa. Tas ir mazliet aiz līkuma.
– Tu domā grantēto ceļu pie plantācijas?
Keitija pamāja. – Tas ir īstais.
– Nemaz nezināju, ka tas ceļš kaut kur ved. – Alekss sarauca pieri. – Tas ir prāvs gabals, lai ietu kājām, – viņš sacīja. – Cik tur sanāk? Pāris jūdžu?
– Nav nemaz tik ļauni, – Keitija iebilda.
– Labā
