ticēja, tāpēc ka zināja, cik viņš ir traks. Taču viņa atradās slazdā. Viņš tai nekad nedeva naudu, nekad neļāva atstāt māju. Viņš mēdza nobraukt gar māju laikā, kad viņam vajadzēja atrasties darbā, tikai lai pārliecinātos, vai sieva ir turpat. Viņš pārbaudīja viņas telefona sarunu izdrukas un visu laiku zvanīja, un neļāva viņai tikt pie autovadīšanas tiesībām. Vienu reizi, kad mana draudzene pamodās nakts vidū, viņa ieraudzīja vīru stāvam pie gultas un lūkojamies viņā. Viņš bija dzēris un atkal turēja rokā pistoli, un sieva bija pārāk nobijusies, lai ko teiktu, tikai jautāja, kāpēc viņš neliekas gultā. Taču viņa saprata, ka tad, ja paliks, vīrs beigu beigās viņu nogalinās.
Keitija noslaucīja acis, sajuzdama, kā pirksti kļūst lipīgi no sāļajām asarām. Viņa ar grūtībām spēja paelpot, taču vārdi turpināja plūst.
– Viņa sāka zagt naudu no vīra maka. Ne vairāk par dolāru vai diviem vienā reizē, jo citādi viņš to pamanītu. Parasti viņš savu maku naktī ieslēdza, taču dažreiz aizmirsa. Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai sakrātu pietiekoši daudz naudas bēgšanai. Un tas viņai bija jādara. Jābēg. Vajadzēja doties uz kādu vietu, kur vīrs nemūžam viņu neatrastu, jo viņa zināja, ka tas nebeigs meklēt. Un viņa nevienam nevarēja neko teikt, jo viņas ģimene bija projām, bet policija neko nedarītu. Ja vīrs kaut ko nojaustu, viņš sievu nogalinātu. Tā nu viņa zaga un taupīja, un meklēja monētas dīvāna spilvenos un veļas mašīnā. Viņa slēpa naudu plastmasas maisiņā, kuru bija pabāzusi zem puķu poda, un katru reizi, kad vīrs izgāja ārā, viņa jutās pārliecināta, ka viņš to ir atradis. Pagāja ilgs laiks, līdz viņa sakrāja nepieciešamo naudas summu, jo vajadzēja aizbraukt tālu, uz vietu, kur viņš to nekad neatrastu. Lai viņa varētu sākt jaunu dzīvi.
Keitija nezināja, kad tas ir noticis, taču manīja, ka Džo ir satvērusi viņas roku, un vairs nevēroja sevi no istabas otras malas. Viņa sajuta sāls garšu uz lūpām un iedomājās, ka tā ir dvēsele, kas laužas laukā. Keitijai izmisīgi gribējās gulēt. Klusumā Džo viņu uzlūkoja. – Tava draudzene ir ļoti drosmīga, – viņa klusi noteica.
– Nē, – Keitija sacīja. – Mana draudzene visu laiku baidās.
– Tāda jau ir drosme. Ja viņa nebaidītos, tad viņai nebūtu vajadzīga drosme. Es apbrīnoju to, ko viņa ir izdarījusi. – Džo saspieda viņas plaukstu. – Šķiet, ka man patīk tava draudzene. Man prieks, ka tu man par viņu pastāstīji.
Keitija novērsās, juzdamās pilnīgi iztukšota. – Man droši vien nevajadzēja tev to visu stāstīt.
Džo paraustīja plecus. – Es par to daudz neraizētos. Gan tu redzēsi, ka es protu glabāt noslēpumus. It īpaši, ja runa ir par cilvēkiem, kurus es nepazīstu, pareizi?
Keitija pamāja. – Pareizi.
Džo palika pie Keitijas vēl kādu stundu, taču pavērsa sarunu citā gultnē. Keitija stāstīja par savu darbu pie Aivana un par dažiem klientiem, kurus bija sākusi iepazīt. Džo apvaicājās par labāko veidu, kā dabūt ārā krāsas paliekas no panadzēm. Kad vīns bija izdzerts, Keitijas reibums sāka pagaist, atstājot vietā pārgurumu. Džo arī sāka žāvāties, un beidzot viņas piecēlās no galda. Džo palīdzēja Keitijai novākt mielasta atliekas, lai arī nevajadzēja darīt neko vairāk par pāris šķīvju nomazgāšanu, un Keitija pavadīja viņu līdz durvīm.
Kad Džo izgāja uz lieveņa, viņa apstājās. – Man šķiet, ka mums ir apmeklētājs, – viņa sacīja.
– Par ko tu runā?
– Pret tavu koku ir atbalstīts divritenis.
Keitija sekoja viņai ārā. Aiz dzeltenās gaismas apļa uz lieveņa pasaule bija tumša, un tālīno priežu aprises Keitijai atgādināja melnas alas robainās malas. Jāņtārpiņi atstaroja zvaigznes, iemirdzēdamies un nodzisdami, un Keitija piemiedza acis, aptverdama, ka Džo ir taisnība.
– Kam pieder tas divritenis? – Keitija jautāja.
– Es nezinu.
– Vai tu dzirdēji kādu piebraucam?
– Nē. Taču man šķiet, ka to kāds ir atstājis tev. Redzi? – Viņa norādīja. – Vai tur pie stūres nav piesieta lente?
Keitija piemiedza acis un pamanīja lenti. Tas bija sieviešu divritenis ar iepirkumu groziem abpus aizmugurējam ritenim un vēl vienu priekšpusē. Ap sēdekli bija vaļīgi apvīta ķēde ar slēdzenē atstātu atslēgu. – Kurš gan varētu man atstāt divriteni?
– Kāpēc tu uzdod šos jautājumus man? Es nezinu vairāk par tevi.
Keitija un Džo izgāja uz lieveņa. Lai arī daļa peļķu bija pazudušas, uzsūcoties smilšainajā zemē, zāle vēl bija slapja un samitrināja kurpju purngalus. Keitija pieskārās divritenim un tad lentei, paberzējot to starp pirkstiem gluži kā paklāju tirgotāja. Aiz tās bija pabāzta kartīte, un Keitija to paņēma.
– Tas ir no Aleksa, – viņa noteica, izklausīdamās samulsusi.
– No veikala Aleksa vai kāda cita Aleksa?
– No veikala Aleksa.
– Un kas tur rakstīts?
Keitija papurināja galvu, cenzdamās tikt kādā skaidrībā, un tad pastiepa kartīti uz Džo pusi. “Man likās, ka tev tas varētu noderēt.”
Džo pabungoja pa kartīti. – Laikam tas nozīmē, ka arī viņš interesējas par tevi, tāpat kā tu par viņu.
– Es neinteresējos par viņu!
– Skaidrs, ka ne. – Džo pamirkšķināja ar aci. – Kāpēc lai tu to darītu?
Astotā nodaļa
Alekss slaucīja grīdu pie saldējamajām vitrīnām, kad Keitija ienāca veikalā. Viņš bija nojautis, ka viņa uzradīsies jau no paša rīta, lai aprunātos par divriteni. Atbalstījis slotas kātu pret stiklu, viņš sabāza kreklu biksēs un aši izlaida plaukstu cauri matiem. Kristena gaidīja Keitiju visu rītu un skrēja viņai pretī, vēl pirms durvis paguva aizvērties.
– Sveiki, mis Keitij! – Kristena sacīja. – Vai tu atradi riteni?
– Jā. Paldies, – Keitija atbildēja. – Tāpēc jau esmu atnākusi.
– Mēs ļoti nopūlējāmies ar to.
– Jūs esat lieliski pastrādājuši, – viņa sacīja. – Vai tavs tētis ir tuvumā?
– Jā. Viņš ir tepat tuvumā. – Kristena norādīja. – Viņš jau nāk.
Alekss noskatījās, kā Keitija pagriežas pret viņu.
– Sveika, Keitij, – viņš sacīja.
Kad viņš pienāca tuvāk, viņa sakrustoja rokas. – Vai varu ar tevi uz brīdi aprunāties ārpusē?
Viņš dzirdēja vēsumu Keitijas balsī un saprata, ka viņa visiem spēkiem cenšas neizrādīt savas dusmas Kristenas priekšā.
– Bez
