Darbdienu rītos Džonijs lielākoties devās uz skolu ar autobusu, tāpēc auto patiešām bija viņas. Tas tika izmantots, lai nokļūtu uz darbu biznesa parkā pilsētiņas nomalē, kā arī uz neskaitāmām mārketinga stratēģijas sanāksmēm visā reģionā. Pārlaižot plaukstas ar ādu apdarinātajai stūrei, Natālija ikreiz jutās apmierināta ar dzīvi. Mašīna bija pirkta jauna, tā simbolizēja gan zināmu greznību, gan arī iespaidīgu sevis palutināšanu jo viņiem atšķirībā no abu brāļiem un māsām, kas ikvienu atlicinātu pensu izdeva bērnu vajadzībām, nebija neviena cita, kam tērēt naudu.
Tiesa, izvēloties šo pirkumu, Natālija visādam gadījumam bija ievilkusi ķeksīti pret ailīti “ISOFIX bērnu sēdeklītis”, kamēr Džonijs nespēja vien izlemt, kādam korpusa sakausējumam dot priekšroku. Jebkurā gadījumā viņa bija rīkojusies prātīgi, pat ja runa nebija par šābrīža prioritātēm. Saprātīgs lēmums. Ne tāpēc, ka Natālijai būtu paradums bieži iztēloties atpakaļskata spogulī pavīdam McLaren bērnu sēdeklīti ar tajā iesprādzētu druknu mazo Hodžu.
Kamēr viņa apdomīgi izstūrēja braucamo no krodziņa stāvlaukuma uz galvenās ielas, krūtīs samilza aizvien blīvāks īgnuma kamols, ko viņa bez žēlastības ņēmās šķetināt vaļā. Kopš viņa un Džonijs bija uzsākuši apzinātus mēģinājumus ieņemt mazuli – Natālija ienīda samākslotās hip-hopa grupas TTC frāzes, tomēr attapās, ka lieto tādas arī pati, – viņa bija noskaņojusies uz savu ķermeni, it kā tas būtu savdabīgs radioraidītājs. Jebkuras sajūtas vai garastāvokļa maiņas tūdaļ tika reģistrētas kādā no viņas smadzeņu nostūriem.
Vai neapmierinātību izraisījis fakts, ka viņa nedrīkst pat iedzert kādu glāzi, ja mēģina ieņemt bērnu? Maz ticams. Atteikšanos no kafijas viņa izjuta daudz sāpīgāk. Ak debess, Natālija nodomāja, neticami, ka sievietes senākos laikos pamanījās kļūt grūtas, kaut arī smēķēja, dzēra, ēda pusjēlu gaļu un ko tik visu vēl ne.
Vai tas Billa dēļ? Diezin vai. Viņai nebija iebildumu izklaidēties trijatā. Bills un Džonijs bija draugi kopš skolas laikiem, un Natālija Billu drīzāk uzskatīja par vēl vienu brāli.
Vai darba dēļ? Kamols krūtīs savilkās ciešāk, un bija skaidrs, ka šo jautājumu nedrīkst atstāt neatbildētu.
Jā, situācija darbā patiešām darīja Natāliju bažīgu. Ap multinacionālo pārtikas koncernu, kurā viņa strādāja jaunizveidotā organiskās pārtikas sektorā par mārketinga administratori, bija sacirtušās kredītu spīles, un viņas priekšniece Selīna ik dienu asināja savus nagus pret padotajiem. Natālijas nervus visvairāk plosīja apziņa, ka šodien notikusī ikmēneša stratēģiskās plānošanas sanāksme nebija noritējusi veiksmīgi – viņa bija pietiekami vērīga, lai pamanītu, ka citu darbinieku budžeti tikuši samazināti, tādējādi vēl vairāk sašaurinot darbošanās iespējas. Tomēr te nekas lāgā nebija līdzams – ja nu vienīgi naudas izpumpēšana no Pasaules bankas.
Ar nevajadzīgi asu rokas kustību viņa ieslēdza pagrieziena rādītāju, lai iestūrētu ceļā, kas veda uz viņu mājām.
Un tomēr – ja viņa būtu tik godīga pret sevi, kāda allaž mēģināja būt, izrādītos, ka aizkaitinājuma kamols krūtīs samilzis ne tik daudz darba nebūšanu kā gluži cita, ne tik cildena iemesla dēļ.
No rīta, kad Keja Lembērta, jau trešā grūtā sieviete divdesmit metru radiusā ap viņas rakstāmgaldu, ar biroja e-pasta palīdzību bija darījusi zināmus lielos jaunumus, Natālija manīja, ka krūtīs uztrūkst un izverd kaut kas karsts, skaudīgs un dzelošs. Keja bija patiešām jauka kolēģe, bet jau trīsdesmit septiņus gadus veca divu bērnu māte. Gaidāmais mazulis esot “priecīgs pārsteigums”! Keja nemaz nebija pūlējusies palikt stāvoklī. Te neesot ne runas par “mēģenes bērniņu”, bet gan par nerātni nosvinētu kāzu jubileju Bātā! Tas bija tik negodīgi.
Ap stūri sažņaugto pirkstu kauliņi metās balti. Natālija nebija izrādījusi savas patiesās jūtas, nebija vēlējusies izpostīt Kejas lielo brīdi, jo priecājās par viņu, priecājās par jebkuru sievieti, kas gaidīja mazuli. Patiesībā tieši Natālija savāca naudu un nopirka Kejai burvīgu slingu, ko pievienoja arī savam slepenajam Mothercare veikala vēlmju sarakstam.
Tad kā tas var būt, ka tā neesmu es, vaimanāja viņas iekšējā balss, bet lūpas raustījās, lai apvaldītu raudas. Man ir tikai trīsdesmit, es nesmēķēju un nedzeru, mīlu savu vīru, mēs mīlējamies vēlamajos cikla laikos, es katru rītu iedzeru folijskābi, pat esmu atteikusies no sasodītās kafijas. Kas ar mani nav tā, kā vajag?
Nekas, ja tic ārstiem. Ja nu vienīgi nepacietība.
– Mātei Dabai nepatīk saraksti un grafiki, – bija teicis ārsts (doktors Kārtijs, ne Bills), kad Natālija vēlējās veikt vairākas papildu analīzes. Viņš bija izturējies samērā noraidoši, it kā viņa būtu viena no tām uzbāzīgajām sievietēm, kas mēģina ieņemt un laist pasaulē atvasi, pieskaņojot šo notikumu jaunas virtuves iekārtas iegādei.
Natālijas gadījumā runa nebija par atķeksējamu ailīti dzīves plānā, bet gan par teju šokējoši spēcīgām alkām auklēt rokās savu un Džonija bērniņu. Šķita, ka viņu dzīvē trūka tieši bērna, šī viņu mājas melanholiskā fantoma. Sajūtas bija tik visaptverošas, ka tas, cik uzstājīga viņa varētu šķist šo alku piepildījuma labad, teju vai mulsināja.
Senāk šādas pārdomas Natāliju nemocīja. Līdz divdesmit devītajai dzimšanas dienai viņa pat kristu panikā, ja grūtniecības testa strēmelītē iekrāsotos zilās svītriņas, bet kādā neapjaustā brīdī kaut kas bija noklikšķējis, it kā atsprāgtu vaļā seifa durtiņas un laukā izlauztos ilgu straume, ar savu neloģiskumu gandrīz nogāžot viņu no kājām. Ikreiz, kad viņa iegāja Starbucks kafejnīcā, sirds sažņaudzās, ja tuvumā patrāpījās bērnu ratiņi, no kuriem rēgojās laukā mazītiņās zeķītēs tērptas sīkas pēdiņas. Kad mazuļi uzsmaidīja Džonijam – un tas notika bieži, jo viņš nez kādēļ prata piesaistīt viņu interesi, – Natālijas pakrūte sažņaudzās bailēs un nomāktībā, jo citas sievietes bija paveikušas to, ko nespēja viņa. Varbūt arī nekad nespēs.
Nomierinies, viņa sev pavēlēja. Atceries visas fantastiski labās lietas, par kurām vari pateikties liktenim: jauna mašīna, skaista māja, neatkarība, brīvdienas, astoņu stundu miegs ik nakti.
Kad Natālija brauca garām pirmajām viņu šķērsielas mājām, kuru pievedceļos ceļos mirguļoja Zafira un CR-Vs marku automašīnas, lukturu gaismā augstprātīgi nomirdzēja dzeltenas uzlīmes “Salonā mazs eņģelītis”. Sirds iesmeldzās, jo prātā nāca vārdi, ko viņas tēvs bija teicis meitas kāzu svinībās pirms septiņiem gadiem – viņa un Džonijs esot laimīgs pāris, kas drīz kļūšot par īstu ģimeni. Abi mīlēja bērnus, bija krustvecāki pieciem mazuļiem. Tā vien šķita, ka bērni dzimst visiem, tikai ne viņiem.
Natālija atpakaļgaitā iestūrēja mājas pievedceļā. Ar citu vīrieti tas viss būtu tūkstoškārt sarežģītāk. Vīrs jau no paša sākuma izturējās ļoti iejūtīgi, bija mierīgs un optimisma pilns. Protams, kurš vīrietis gan iebilstu, ka tiek ievilkts gultā ik pēc trīsdesmit sešām stundām, bet arī vēlāk, kad viņa sāka uztraukties, ja ģimenes apciemojumu vai saaukstēšanās dēļ tika palaista garām “zaļā diena”, viņas vīrs pamanījās nezaudēt humora izjūtu. Ja Džonija vietā būtu cits vīrietis, viss process izvērstos tikpat romantisks kā lopu apsēklošanas programma.
Viņi
