jau viņai izdosies nokļūt gaidītāju sarakstā, vai ne?
Bills bija izskatīgs puisis, pat Džonijam tas bija jāatzīst. Gara auguma, atlētisks, dzirkstoši brūnām acīm – Bills lepojās ar koledžas airētāja glīto izskatu un varēja atļauties valkāt polo kreklus ar uzslietu apkaklīti, neizskatoties pēc galīga idiota. Džonija mamma bija cerējusi, ka viņas otrā atvase Bekija reiz atvedīs mājās tieši tādu puisi kā Bills. Tiesa, Džonijs būtu gatavs vai saderēt, ka draugs nekad nesasniegs stadiju “iepazīstināšana ar mammu” – tik iespaidīgi gara bija viņu dievinošo sieviešu nebeidzamā virkne. Trīs randiņi vai divas nedēļas nogales bija ilgākais laiks, uz ko varēja cerēt kārtējā draudzene. Tomēr Bills allaž pamanījās pārtraukt attiecības tik delikāti, ka pamestās sievietes joprojām raudāja viņam uz pleca un klāstīja Džonijam, ka Bills esot “visjaukākais vīrietis, ko viņas jebkad pazinušas”.
Džonijs uzskatīja, ka draugam pienācis laiks uztvert šo randiņu spēlīti nopietnāk. Un ne tikai tāpēc, ka laulības dzīvē rodams ne mazums priekšrocību, bet arī tāpēc, ka tik nelielā pilsētiņā kā Longhemptona sieviešu bija tieši tik, cik bija.
– Kā tu domā, vai viņš skrietu pakaļ visiem brunčiem, ja nebūtu tik izskatīgs? – negaidīti ierunājās Natālija. – Vai, tavuprāt, viņam ir pārāk liela izvēle?
Sieva bieži prata bez Džonija ziņas iekļūt viņa domās. Viņš paslidināja roku pār samtainu drānu pārvilkto sēdekli, lai pievilktu Natāliju tuvāk.
– Es uzskatu, ka viņš vēlētos iegūt tādu dzīvi, kāda tikusi mums, – Džonijs godīgi atbildēja. – Bet kas tāds nebūt negadās bieži, vai nav tiesa? Es katru dienu apzinos, cik ļoti man paveicies, ka savu sapņu meiteni esmu sastapis mūsu skolas ēdnīcā. Pagājuši divpadsmit gadi, bet man tu joprojām esi tā pati superīgā sestās klases skolniece. Ar šo Dženiferas Anistones frizūru.
Džonijs varētu piebilst, ka sieva ar katru dienu kļūst skaistāka un dziļākas apbrīnas vērta un ka viņš lāgā nespēj pat noticēt, ka tik enerģiska, gudra un skaista sieviete izvēlējusies par dzīvesbiedru tādu puisi kā viņš. Tomēr viņš to nedarīja, jo Natai šīs vīra izjūtas nebija noslēpums.
– Ak, es, laimīgais, – viņš tikai piebilda.
Natālija sāniski uzlūkoja Džoniju, viņas gudrās zaļās acis, ieslīpas kā kaķim, dzirkstīja uzjautrinājumā. – Pārstāj, man metas nelabi. – Tomēr viņa pieliecās klāt un uzspieda žiglu, slepenu skūpstu vīra kakla bedrītei. Džonija sirds iepukstējās straujāk; varbūt glāsts vēstīja, ka viņi tuvojas “zaļajai zonai?” Šāda iemesla dēļ būtu vērts upurēt otro dzērienu kārtu.
Tikmēr Natālijas domas no jauna pievērsās Billam. – Viņam nepieciešama pastāvīga draudzene. – Nopūtusies viņa atslīga dziļāk nodriskātajā tumšsarkana velvetona sēdeklī. – Viņš nevar mūžīgi būt tik izvēlīgs, nevar katru reizi doties izklaidēties kopā ar mums, garlaicīgu precētu pāri. Kāda iemesla pēc viņš pameta savu iepriekšējo draudzeni?
– Viņa neprata nolikt stāvvietā auto. – Džonijs pievērsās bāra letei, kur brunete smējās tā, ka krūtis viļņoja vien. Billa smaidā pamazām iezagās mākslotība. – Ko nu, puisim jau nevajag daudz, tikai sievieti starp divdesmit seši un divdesmit astoņi, bez pagātnes bagāžas un bīstamiem eksdraugiem, labi gatavo ēdienu, gaiši mati, garāka par Kailiju Minogu, bet īsāka par Keitu Vinsletu, patīk gan aktivitātes brīvā dabā, gan mājas omulība.
– Un kura māk nevainojami noparkot mašīnu.
– Hmm, arī to.
– Viņš mēģina neatrast nevienu. – Natālija nopūtās vēlreiz un pabeidza tukšot savu diētiskās kokakolas glāzi, kamēr Džonijs lauzīja galvu, ko viņa ar to gribējusi teikt. – Vai ļausim viņam turpināt konsultāciju, vai arī tu dosies draugu glābt?
Abi uzmanīgi vēroja Billa ķermeņa valodu – garās kājas pārmestas viena pār otru, rokas cieši sakrustotas pār krūtīm kā aizsargājoties. Sajutis, ka tiek vērots, Bills pamanījās nemanāmi papurināt galvu.
– Es viņu paglābšu. – Džonijs piecēlās kājās, gandrīz apgāžot nelielo galdiņu. Viņš nebija nekāds sīkaļa, un galdi bija sabīdīti pavisam tuvu, kopš Rejs mēģināja padarīt “Lapsu un dzinējsuni” pievilcīgu gardēžiem, šī iemesla pēc sablīvējot kopā iedzeršanas cienītājus, lai atbrīvotu vietu ēdamtelpai. – Ko lai tev atnesu?
– ”Asiņaino Mēriju”. – Natālija bija upurējusi baltvīnu, kā arī pārstājusi dzert tēju, kafiju un jebko citu, kas varētu traucēt viņas hormonu darbībai. – Džonij, es nepiesienos, bet vai tev nešķiet… arī tu varētu iedzert vienu “Mēriju”? – iekodusi lūpā, viņa pavērās uz savu rokassomiņu, kas bija novietota līdzās uz nodriskātā sēdekļa. Šķita, ka viņa vairāk dusmojas uz sevi, nevis vīru.
Džonijs noprata arī nepateikto – vai viņš atceras padomus par alus patēriņa ierobežošanu? Natālija nekad nepārmeta un negremzās, jo šī apņemšanās bija daļa no viņu pašu sacerētā laulību solījuma, kas ietvēra arī Džonija apņemšanos pašam gludināt savus kreklus. Bet šajā reizē tas arī nebūtu vajadzīgs; izvēloties starp atteikšanos no gaišā alus vai analīžu paraugu nodošanu doktora Billa medmāsai Sonijai, kas staigāja zempapēžu kurpēs un atgādināja bargu likteņdievi, viņš labprāt uz dažiem mēnešiem upurēs alu.
Bija pagājis gads kopš brīža, kad viņi bija izlēmuši, ka vairs nemēģinās izvairīties no grūtniecības. Tie bija garākie divpadsmit mēneši Džonija mūžā.
Tomēr viņš uzskatīja, ka sievai ir ļoti svarīgi laist pasaulē bērnu. Svarīgi arī viņam. Tas nu bija skaidrs. Tātad svarīgi abiem, jo viss, kas darīja laimīgu sievu, vairoja arī Džonija laimi. Bet, visu labi apdomājis, viņš klusībā sev atzinās, ka justos pietiekami laimīgs arī tad, ja viņi mūžu nodzīvotu divi vien.
– “Asiņaino Mēriju”? Oho, kokteili “Lapsā”? – Džonijs pārtrauca klusumu. – Laikam jau pievienošos tev. Lai Rejs drusku patrenējas izsmalcinātībā, tas viņam lieti noderēs, ja reiz viņš grasās pievilināt krogam japīšus, kas ciena smalku vakariņošanu.
Natālija pacēla acis un pateicīgi pasmaidīja, un Džonijs mīlēja viņu vēl mazu drusciņu vairāk.
Pēc divdesmit minūtēm viņa izdzēra pēdējās tomātu sulas paliekas un uzmeta plecā somu.
– Es nu labāk iešu. – Natālija kā atvainodamās pasmaidīja. – Zinu, esmu kompānijas jaucēja, piedodiet.
– Tik agri projām? – Bills šķita vīlies. – Vai tas jāsaprot tā, ka mēs kļūstam veci? Un rīt pat nav skolas diena. Rau, Hodža kungs nekur nesteidzas!
Natālija satvēra plecu somas siksnu. – Man… gluži vienkārši nepieciešams sagatavot dažus ziņojumus, lai varētu mierīgi baudīt nedēļas nogali. Es neciešu atstāt darbu nedarītu līdz svētdienas vakaram. Labāk tikt galā tagad, iekams viss vajadzīgais vēl svaigā atmiņā.
Džonijs pastiepa roku pēc savas jakas, bet viņa noraidoši papurināja galvu. – Nē, mīļais, goda vārds, viss kārtībā, paliec
