ne.
– Nekad. Viņš bija ļoti tīrīgs sunītis.
– Frīda, ja atceramies, ka Pipins bija Jorkšīras terjers, viņš šajā ziņā uzskatāms par īstu brīnumu, – bilda liela auguma vīrietis, kas balstījās pret izlietni. Reičela pamanīja viņa viegli ķircinošo toni, Frīda gan ne.
Tātad šis ir veterinārārsts Džordžs, viņa nodomāja. Jauki, viņam vismaz piemīt humora izjūta.
Džordžs mats matā izskatījās pēc lauku vetārsta – rūtains krekls, piedurknes uzrotītas līdz elkoņiem, kājās padilušas sarkana velveta bikses un dubļaini zābaki. Tējas krūze iegūlusi prāvā, sasprēgājušā plaukstā, nevis satverta aiz osiņas, vīrieša mati gaiši un biezi. Ja spriež pēc zilo acu pašpaļāvīgās izteiksmes un divām kēksa šķēlēm, ko viņš paņēma klāt pie tējas, lopiņu dakteris Džordžs šeit jutās kā mājās.
– Ā, Megana! Esi atgriezusies, mīļā? – ierunājās vecākais vīrietis. Teds, vai? – Mēs atvedām atpakaļ Mikiju un Minniju, bet varam tūdaļ izvest pastaigā vēl divus suņus, ja tas nepieciešams.
– Kā būtu ar Bērtiju? – ierosināja Džordžs, un Reičela pamanīja, ka vecā pāra sejās pazib kaut kas bailēm līdzīgs. Bet tad viņš pamanīja aiz Meganas muguras jaunpienācēju, un nepiespiesto draudzīgumu sejas izteiksmē nomainīja profesionāla modrība.
Reičelai labāk patika pirmais variants. Vīrieša seja bija drīzāk raupja nekā izskatīga, apsarkusī āda ap degunu liecināja, ka pēdējā laikā viņš bieži uzturējies āra aukstumā. Apceļot Frīdu, dzirkstele acīs bija darījusi viņu daudz jaunāku un spridzīgāku. Reičelas klātbūtne uzreiz lika vīrietim izskatīties pēc padzīvojuša veterinārārsta, varbūt viena vecuma ar viņu, varbūt dažus gadus vecāka, bet katrā ziņā pēc prakses īpašnieka, ne algota darbinieka.
– Sveiki visapkārt! – ievīterojās Megana. – Šī ir Reičela Fīldinga, Dotas māsasmeita. Viņai tagad pieder māja, patversme, itin viss!
– Sveiki. – Reičela neveikli pastiepa roku.
– Teds Šeklijs, mana sieva Frīda. Izsakām līdzjūtību, mīļā, – vecākais vīrietis teica. Viņš piecēlās sasveicināties un mirkli paturēja viņas plaukstu savējā. Grumbas viņa pierē padziļinājās. – Šis nudien nav priecīgs brīdis.
– Nav gan, – piebalsoja viņa sieva. – Tādi kā Dota trāpās viens no miljona.
– Viens no miljona, – nopūtās Teds.
– Džordžs Fenviks. – Jaunākais vīrietis atgāja nost no izlietnes un paņēma krūzi otrā rokā, nevis nolika to. Viņš izrādījās krietni garāks par Reičelu, un tas šķita neparasti, jo viņas augums bija piecas pēdas un desmit collas; augstpapēžu kurpes viņa pēdējo reizi bija āvusi kājās “pirmsolivera” laikos. Kad vīrietis pastiepa roku, uz atrotītās piedurknes atsegtā delma iemirdzējās zeltaini matiņi.
– Sveiki, – Reičela teica. Kontrastā ar viņas gludo ādu vīrieša roka šķita liela un raupja. Laucinieka plauksta pret pilsētnieces maigo, saules aizsargkrēmu lutināto ādu. – Pateicos, ka palīdzējāt Meganai uzturēt pie dzīvības šo vietu, kopš Dota… pēdējās nedēļās.
– Darīju to ar prieku. Dota bija mana kliente un laba draudzene arī. – Pieliecis galvu, Džordžs uzmanīgi nopētīja Reičelu. – Tikai nestāstiet, ka jūs esat cilvēks, kas pa īstam mīl dzīvniekus.
– Mister Fenvik! – satriekta izsaucās Frīda. – Cik nepieklājīgi!
– Hmm, smalki melni svārki suņu mītnē? – viņš turpināja. Ciešais skatiens, joprojām kā pielipis Reičelas sejai, apliecināja, ka vīrietis nejoko. – Neesmu nekāds modes lietpratējs, tomēr iesaku jums netuvoties suņu mītnei, iekams Megana nebūs pabarojusi dzīvniekus, citādi ieiesiet tur glaunā melnā kostīmā, bet iznāksiet laukā pelēka flaneļa kankaros.
– Es neietērpos šādi, lai dotos barot suņus, – Reičela attrauca. Viņu neizsitīs no sliedēm vīrieši, kuri uzskata, ka klaja nepieklājība spēj aizvietot asprātību. – Bet lai tiktos ar advokātu.
– Nu protams, – Frīda mierināja. – Dotas skapī noteikti atradīsies kaut kas piemērots. Ja nepieciešama jebkāda palīdzība, tikai pasakiet. – Viņa saspieda Reičelas plaukstu. – Esmu šeit gandrīz katru dienu un palīdzu aprūpēt nabaga mazās dvēselītes. Tādējādi mēs pieminam Pipinu, kurš arī bija viens no Dotas izglābtajiem, vai ne, Ted? Īsts eņģelis, ko mums atsūtīja augstākie spēki.
– Viņš bija Jorkšīras terjers, ko atsūtīja šurp no kucēnu audzētavas Velsā, – Džordžs izlaboja. – Caurkritis vaislas tēviņš pārbriedušu kucīšu harēmā, ja pareizi atceros.
Frīda izlikās nedzirdam. – Džordžs ir teicams vetārsts, bet viņam vēl tāls ceļš ejams, lai apgūtu sava tēva labās manieres, – viņa turpināja. – Neklausieties viņā, Reičela. Es redzu, ka jūs esat “suņu cilvēks”. Rau, Džems jūs ir atzinis.
Paraudzījusies lejup, Reičela konstatēja, ka melnbaltais kollijs apmeties pie viņas kājām un noguldījis slaido purnu uz priekšķepām. Stilbiem un “tīrīt tikai ķīmiski” svārkiem pielipušas garas, baltas suņa spalvas.
– Hmm, patiesībā neesmu vis. Man nekad nav bijis suņa. Darba dēļ iznāk bieži ceļot, tāpēc neatliek laika…
Es nevēlos būt piesaistīta. Nevēlos būt iestigusi. Mūsu attiecības ar Oliveru ir brīnišķīgas, tās neapgrūtina apnicīgas saistības.
Bija brīnišķīgas, viņa sev atgādināja.
– Džems tā nebūt nerīkojas vienmēr, – Frīda turpināja, it kā neko nebūtu dzirdējusi. – Viņš saprot. Suņi vienmēr visu zina, vai ne? Pipins allaž zināja, kad būs lietus, pabāza galviņu zem spilvena un paslēpās. Viņš bija ļoti gudrs suns. Teju vai gaišreģis, vai ne, Ted?
– Jā.
– Pipins laimēja nacionālajā loterijā. – Džordžs notvēra Reičelas skatienu. – Par savu ziemas dārzu Frīda un Teds var pateikties Pipinam. Viņam tur bija savs dīvāniņš, kur skatīties tenisa translācijas.
– Labāk neatgādini. – Frīda noslaucīja degunu. – Bez viņa māja šķiet tik tukša.
Teds pasniedzās pēc nākamās kēksa šķēles.
– Es saprotu, ka jūs neesat tērpusies īsti piemēroti, bet varbūt es tomēr parādīšu jums suņu mītnes? – Megana pavaicāja. – Pēc tam jūs varētu pamazām iekārtoties vai arī pasākt ko citu.
Reičela jutās neērti par savu nenoteiktību. Šie cilvēki gaidīja no viņas rīcības plānus. Proti, viņa radīja iespaidu, ka šādiem plāniem vajadzētu eksistēt, ja reiz šeit ieradusies testamenta izpildītāja, atbildīga par Dotas dzīves veikumu, turklāt tērpusies tā, it kā nule būtu apmeklējusi oficiālas brokastis. Tikai nelaime tā, ka Reičelai trūka jebkādu plānu. Viņas smadzenes
