lieta, tikai Reičelai uzmācās neveiklība, iztēlojoties vien, ka nāksies risināt nenozīmīgas sarunas ar svešiem cilvēkiem, kad patiesībā viņa vēlējās vienīgi likt lietā Virgin Atlantic acu masku un pamēģināt izmest no galvas visu, ko pati bija sastrādājusi Čīsvikā. Kabatā dūca mobilais telefons, un bija skaidrs, ka šoreiz sazināties mēģina Olivers. Reičela negribēja klausīties viņa atstātās ziņas, jo Olivers droši vien ir nikns kā pūķis. – Hmm, jūs minējāt ļaudis…
– Taisnību sakot, es domāju suņus. – Megana pasmaidīja. – Piedošanu, pie tā jums būs jāpierod. Bet šobrīd te atrodas arī Džordžs, mūsu vetārsts; domāju, ka jums jebkurā gadījumā nāksies aprunāties ar viņu par patversmes lietām.
Veterinārārsts Džordžs. Vanna un vīna pudele vilināja, tomēr Reičela iemānīja sejā visprofesionālāko sabiedrisko attiecību darbones izteiksmi. Labāk tikt ar to galā bez vilcināšanās.
– Laba doma! – Tas izklausījās varen liekulīgi, un Reičela mazliet nokaunējās, savukārt Megana, pasmaidījusi dedzīgi un vaļsirdīgi, vedināja viņu tālāk pa gaiteni.
– Mums te ir sava komanda, kas ved suņus pastaigās, – viņa pār plecu teica. – Patiesību sakot, bez viņu palīdzības es neiztiktu. Viņi patlaban būs atveduši atpakaļ terjerus.
– Pastaigās vedēji? – Reičela pārvaicāja, kaut arī patiesībā lāgā neklausījās. Tas bija no Olivera pārņemts triks – ja nevēlies runāt vai klausīties, gluži vienkārši atkārto prātā aizķērušos vārdu un ļauj otram turpināt.
– Jā, vairāki vietējie suņu īpašnieki, kas kopā ar saviem mīluļiem izved pastaigā arī mūsējos. Vēl nāk daži bērni, kuriem mājās neļauj turēt mīļdzīvnieku, un daži vecāki ļaudis, kas nevar atļauties savu suni. Tādējādi visi ir apmierināti.
– Mmm, – novilka Reičela, apstādamās pie fotogrāfijas, kurā redzama Dota – taisna mugura, sirmi mati, apkārt suņi, kas lēkādami mēģina nolaizīt viņai seju. Šur un tur sienas greznoja palielinātas bildes ar draiskiem kurtiem un kollijiem lēcienā; neviļus nācās atcerēties Valas paradumu noklāt dzīvojamās istabas sienas ar Amēlijas, Greisas un Džeka salonportretiem.
– Un ko darāt jūs? – Megana saviesīgā tonī apvaicājās. – Džeralds teica, ka jūs darbojaties sabiedrisko attiecību jomā. Izklausās varen smalki!
– Ak, patiesībā nekā sevišķa. Reklāmas kampaņas internetā, ko galvenokārt pasūta jaunas firmas, daži interneta veikali, nekā īpaši interesanta. – Sajutusi kaut ko pieskaramies pie papēža, Reičela satrūkās.
Aizmugurē stāvēja Džems; suns delikāti vairākkārt piegrūda purnu viņas stilbam. Tad paraudzījās augšup, noplivinot ausis.
– Džem, netēlo priekšnieku! – Megana bija gan sadusmota, gan arī uzjautrināta. – Reičela, jums jāsaprot, ka viņš ir īsts kollijs, proti, ganu suns, kas vienmēr paskubina mūs, ja uzskata, ka tūļājamies.
– Vai arī viņš tika nodots patversmē? – Reičela vaicāja, pirmo reizi pa īstam ielūkojoties acīs savam sunim. – Neatceros viņu redzējusi, kad pēdējo reizi biju šeit.
Meganas mundrums saplaka. – Dota viņu uzaudzināja no sīka kucēna. Šeit Džems nonāca divas nedēļas vecs. Vietējais policists parkā pie rotaļlaukuma atrada kārbu ar Džemu un viņa trīs brālīšiem. Mazie gluži vienkārši bija pamesti nomirt. – Viņa iepleta acis. – Dievs vien zina, kas bija noticis ar šo nabaga mazulīšu māti. Upe vēl bija aizsalusi, tāpēc spriediet pati, kādā stāvoklī atradās kucēni, kad tos atnesa šurp. Tie izmisīgi spiedās cits pie cita pēc drusciņas siltuma. Kucēnu māsiņa jau bija nosalusi.
– Cik briesmīgi, – izdvesa Reičela, kurai šis stāsts lika piemirst žēlumu pret sevi. Viņa notupās, lai noglāstītu Džemam kaklu.
Suns raudzījās pretī, tā spožās acis zaigoja vāji apgaismotā gaiteņa puskrēslā. Dzīvnieka spalva bija bieza un veselīga, un tagad tikai ar grūtībām bija iespējams iztēloties novārgušo sīkaļu, kas cīnās par savu dzīvību.
– Suns izskatās lieliski, – Reičela atzina.
– Jā, tas ir Dotas nopelns. – Megana pieliecās, lai paburzītu dzīvnieka ausi. – Pirmajā nedēļā viņa visus četrus nēsāja sev līdzi tādā kā slingā. Kucēni bija pārāk mazi, lai tiktu atšķirti no mātes, tāpēc nācās tos barot ar pipeti un tamlīdzīgi. Viens no mazajiem neizdzīvoja, bija pārlieku novārdzis. Džordžs darīja visu iespējamo, bet arī Dotas spēkos nebija viņu izglābt.
No virtuves atplūda skaļi vīrieša smiekli, un Reičelai gribējās, kaut nevajadzētu nevienu satikt. It īpaši tagad, kad aizkustinošais stāsts no jauna bija novedis viņu bīstami tuvu asarām.
– Un kas notika pēc tam? – viņa vaicāja, lai novilcinātu laiku.
Megana noliecās zemāk, lai noglaudītu suni pa īstam. – Šemu un Stāru paņēma kāds fermeris Hārtlijas tuvumā, Spārks nonāca pie suņu veiklības trenera Roshilā, bet šķirties no Džema Dota nespēja. Viņa apzinājās, ka pārkāpj visus pašas rakstītos likumus, bet apgalvoja, ka šis suns esot tā vērts. Un tu, nabaga bēdubrāli, mīlēji viņu tikpat dziļi kā viņa tevi, vai nav tiesa? Tagad skumsti pēc savas saimnieces, vai ne?
Megana paslēpa seju dzīvnieka melnajā kažokā, un Reičela noprata, ka tas tiek darīts, lai nerādītu asaras. Varbūt viņas abas vēlējās pēc iespējas novilcināt laiku?
– Vai citkārt Dota nemēdza pieņemt savās mājās patversmes suņus? – viņa pavaicāja. – Vai tas nebija ļoti sāpīgi, ja reiz viņa tik ļoti mīlēja šos dzīvniekus?
– Nē, viņai vajadzēja būt nelokāmai. Ja mēs paņemtu sev visus šeit nonākušos nabadziņus, drīz vien mums mājās būtu vēl viena patversme. Dota piespieda mani apsolīt, ka nemēģināšu pati izglābt itin visus! Labākais, ko mēs varot paveikt dzīvnieku labā, – rūpēties, lai tos nepieviļ mūsu sagādātā otrā iespēja. Mums jādod tiem otra iespēja, jo dzīvnieki tādu dod arī mums, cilvēkiem, lai cik daudz ļaunuma tie pieredzējuši agrāk.
– Pietiek, – Reičela viņu pārtrauca. – Citādi es sākšu raudāt.
Megana izslējās un vārgi pasmaidīja. – Piedodiet, es nudien nesaprotu, kā mēs tiksim galā bez Dotas. Un Džems… viņš bija klāt tajā brīdī, kad saimnieci ķēra trieka. Suns vismaz negaida viņas atgriešanos, kā tas nereti notiek citos gadījumos. Jo viņš zina, ka nesagaidīs.
Džems delikāti pagājās uz priekšu un vairākkārt piegrūda vēso purnu Meganas stilbam, līdz izpelnījās viņas skatienu.
– Jā, jā, es zinu, ir tējas laiks. – Viņa uzrauktām uzacīm pavērās uz Reičelu. – Patiesībā man nevajadzēja tā sacīt. Vēl viens noteikums – neizlikties, ka dzīvnieki runā kā cilvēciskas būtnes. Dota mēdza atkārtot, ka tie esot tikai sasodīti suņi, vismaz desmit reižu gudrāki par mums, cilvēkiem. Un desmit reižu jēdzīgāka sabiedrība nekā cilvēki.
– Hmm, tam nu gan es labprāt ticu, – nopūtās Reičela,
