pirms viņas noslēpumainās pārcelšanās uz Longhemptonu teju pusmūža gados, jo radās iespaids, ka, Valasprāt, Dota nodevusi māsasmeitai savu vecmeitību gluži kā pārmantojamu ligu.
– Atvainojiet, ka uzdrošinos tā sacīt, bet jūs ar Dorotiju esat ļoti līdzīgas. – Džeralda tonis liecināja, ka sacītais uzskatāms par komplimentu. – Proti, izskata ziņā. Kaut kas jūsu…
Reičela zināja, ko tūdaļ izdzirdēs, jo tā nebija pirmā reize. Viņu izskats atsaucot atmiņā ekscentriskās karaļa Edvarda laika sufražistes–dārznieces. Vai arī prerafaelītu gleznotus atriebības eņģeļus – gari deguni, tumšas, apaļas acis, viss tik atšķirīgs no Valas un viņas jaunākās meitas Amēlijas angļu rozes blonduma. Reičela gadiem ilgi bija vēlējusies būt tikpat glīta kā māsa, un vienīgi Oliveram izdevās viņu pārliecināt, ka “savdabīgi spilgtais” izskats būs viņas priekšrocība līdz pat sirmam vecumam.
– Deguns? – Reičela minēja.
– …varbūt zināma līdzība deguna formā, – Džeralds pabeidza teikumu nervozāk, nekā bija iesācis. Reičela apzinājās, ka viņas sejas izteiksme pauž dziļāku aizkaitinājumu, nekā pašai to gribētos. Advokāts steigšus mēģināja glābt situāciju. – Dorotija bija spēcīga rakstura sieviete, mēs ik dienu redzējām viņu pastaigās ar suņiem un allaž prātojām, vai viņa savulaik nav darbojusies slepenajā drošības dienestā vai kādā citā… – Viņš sastomījās. – Varbūt te vietā pieminēt viņas īpašo pašpaļāvību.
– Es saprotu, – Reičela nomākta bilda.
Oliveram arī bija patikusi Reičelas pašpaļāvība, viņas možās un eleganti izsmalcinātās manieres saskarsmē ar klientiem; viņai teju vai izdevās pašai noticēt, ka šāda izturēšanas ir dabiska, nevis blakusefekts pārmērīgam kafijas patēriņam un dedzīgai vēlmei atstāt iespaidu uz Oliveru.
– Hmm, šis tas mums patiešām ir līdzīgs, – Reičela piekāpās, jo viņas sirds nule bija apmetusi vēl vienu kūleni. – Piedodiet, tikai ne mīlestība pret suņiem. Megana, es runāju nopietni, – viņa piebilda, pamanījusi galda otrā pusē uzplaiksnām iecietīgu smaidu. – Man nav iespēju turēt suni. Daudz ceļoju un strādāju uz pilnu slodzi. – Viņa kā padodamās paslēja gaisā abas plaukstas.
Nu labi, šobrīd Reičela vairs nestrādāja uz pilnu slodzi, un arī dzīvoklim Čīsvikā svītra pāri, toties viņa nekādā ziņā nevēlējās turēt kolliju. Viņa strādāja sabiedrisko attiecību jomā, nevis bērniem domātā televīzijas šovā.
– Ak, Džems nav suns, bet gan… hmm, vecs draugs? Vai ne? Ja Dota uzskatīja, ka jums un Džemam jābūt kopā, tad šī savienība katrā ziņā ir noslēgta debesīs. – Meganas mundrais smaids pabālēja, vaļsirdīgajā sejā pazibēja šausmu izteiksme. – Jēziņ, piedodiet, nu gan izrunājos briesmīgi netaktiski.
– Izsniegšu jums mājas atslēgas. – Džeralds izmantoja iespēju novirzīt sarunu citā gultnē un sameklēja atvilktnē atslēgas. – Esmu pārliecināts, ka jūs nepacietīgi vēlaties uzmest aci “Četriem ozoliem”, – viņš piebilda, tad pamāja ar galvu uz jaunās sievietes pusi. – Megana ir īstais cilvēks, kurš pratīs jums ierādīt visas patversmes vadīšanas gudrības.
Piepeši Reičelu pieveica iepriekšējā nedēļā pārdzīvotā emocionālā pārpūle. Kā pēdējā laikā ierasts, tā nogruva pār viņas izmocīto galvu tieši pulksten trijos. Reičelu pārņēma nepieciešamība palikt vienatnē ar pudeli vīna un saritināties zem segas, mugurā pidžama, nevis izpārdošanā pirktie Marc Jacobs svārki, kas spieda vidukli; viņai pārlieku patika šis zīmols, un profesionālei starp trīsdesmit un četrdesmit jābūt labi ģērbtai, jo tādai sievietei neder attaisnošanās ar mazuļu slikto dūšu, kas ļauj vienkāršot viņas drēbju skapja saturu.
Ar precīzi nomērītu līdzjūtības devu sejas izteiksmē Džeralds pasniedza Reičelai prāvu atslēgu saišķi. Katrai no tām piestiprināta birka ar norādi Dotas akurātajā rokrakstā.
– Un te būs vēstule, ko Dorotija lika nodot testamenta izpildītājam kopā ar atslēgām. Ar tās saturu jūs varēsiet iepazīties bez lieciniekiem. – Viņš pasniedza Reičelai plānu aploksni, ko viņa iebāza piezīmju grāmatas aizmugurē. – Jau minēju, ka mēs varam parūpēties, lai nekustamo īpašumu aģents veic mantojuma novērtēšanu, nosūta vajadzīgās veidlapas un tamlīdzīgi. Ja nu jūs pati apstaigātu īpašumu un uzmeklētu vērtīgāko… vai arī izmantosim iedzīves aizvākšanas firmu aplēses, lai tādējādi noteiktu nodokļa apjomu?
– Nē, gan es pati, tomēr pateicos jums. – Reičela pamīšus uzlūkoja tos abus, prātodama, ko tagad pieklātos sacīt. Lai kādi trūkumi piemita Valai, šādos brīžos viņa bija neaizstājama. Vienmēr zināja, ko un kādā tonī pateikt. Bēres, kāzas, testamenta nolasīšana – viņas māte nekavējoties un labprātīgi ņēmās darboties, kā jau daždien mēdz darīt padzīvojuši ģimenes locekļi. Viņa no citas grāfistes bija sarīkojusi māsas bēres, un Dota tika apglabāta līdzās viņu vecākiem dzimtajā Lankašīrā. Savukārt Dota bija rīkojusies sev raksturīgā manierē un pieprasījusi, lai testaments tiek nolasīts Longhemptonā, klātesot testamenta izpildītājai, proti, Reičelai.
Kura zināja, ka Vala ir vienīgais cilvēks, ko aizvaino fakts, ka viņa nav iesaistīta mantojuma lietu kārtošanas jezgā.
Suņa skumjo, leduszilo acu skatiens bija pievērsts Reičelai. Dzīvnieks sēdēja pilnīgi mierīgs, bet izskatījās tik vientuļš un nelaimīgs, ka radās iespaids – arī viņš, līdzīgi Reičelai, daudz labprātāk šobrīd atrastos savā guļvietā ar kaulu vai ko citu, kas suņa izpratnē būtu līdzvērtīgs vīna pudelei, nevis piedalītos šajā farsā.
Megana nemierīgi sagrozījās. – Vai drīkstu jums kaut ko lūgt, hmm… mis Fīldinga?
– Lūdzu, sauciet mani par Reičelu. Protams, drīkstat. – Viņa ar lielāko prieku atdotu šai meičai Džemu par mīļu piemiņu no Dotas. Diemžēl ne jau šāds lūgums bija Meganai prātā.
– Varbūt jūs mani aizvestu atpakaļ uz “Četriem ozoliem”, ja nu gadījumā dodaties turp?
– Protams. Tā vai citādi, nejūtos droša, ka vēl atceros, kā turp nokļūt. – Reičela pievienoja atbildei smaidu, jo Meganas būtībā jautās kas tāds, ka nesmaidīt bija grūti. Jaunās sievietes seja bija mundra un labsirdīga, joprojām iedegusi, par spīti drūmajam mijkrēslim, kas aptumšoja īsās februāra dienas debesis. Megana pilnīgi noteikti bija suņmīle.
Kamēr abas devās ārā no advokāta biroja un soļoja uz auto stāvvietu, Megana risināja mundru monologu, kas pārtapa jūsmīgā apbrīnā, kad viņa ieraudzīja Reičelas spēkratu.
– Oho, tas ir jūsējais? – viņa izdvesa, kad Reičela nopīkstināja melnā Range Rover centrālo atslēgu. – Džems neko labāku nevar vēlēties! Sunīt, tu tikai paveries, cik skaists auto pieder tavai jaunajai mammai!
Vārdi “jaunā mamma” atkal lika Reičelai saviebties. – Viņš ir suns, un es neesmu viņa māte, skaidrs?
Tad viņa pārlaida plaukstu sejai un pievēra sūrstošos plakstus, bet nepiebilda, ka smalko auto droši vien nāksies aizgādāt atpakaļ uz Londonu, tiklīdz līzinga firma
