Šeklija, mundra un rosīga, mugurā plata veste ar flīsa oderi, kājās pieskaņotas krāsas garās bikses. Reičela tika sagaidīta ar platu smaidu.
– Sveika, mīļā! Esi gatava pievienoties šīsdienas otrajai maiņai?
– Otrajai maiņai? – uzrunātā pārvaicāja un pameta acis sienas pulkstenī, kas rādīja tikai dažas minūtes pāri deviņiem.
– Jā, Teds jau kopā ar mani bija parkā, bet tagad atgriezās kafejnīcā. Viņam patīkot rītos apmest krietnu apli, – Frīda skaidroja. – Tas atmodinot visu organismu. Tagad atsūtīja mani uz otro apli, lai nemaisos viņam pa kājām!
– Un kā tur palika ar tiem pensijā iešanas plāniem? – apvaicājās Megana, kaut ko iemarķēdama grafikā.
– Teic, ka atpūtīšoties, kad nomiršot. – Frīda nopūtās. – Viņaprāt, svētdienas esot labākais laiks kārtīgām brokastīm. Reliģija, “dari pats” būšanas un klasiskas angļu brokastis – tie esot labākie iksvētdienas dižpārdokļi.
– Tedam un Frīdai pieder itāliešu kafejnīca galvenajā ielā, – paskaidroja Megana. – Tā ar melnbalto sauljumu. Darbojas kopš kura gada, Frīda?
– Kopš tūkstoš deviņi simti divpadsmitā. Šekliji ir pasnieguši sacepumus divu pasaules karu laikā. – Frīdas apaļīgo lūpu kaktiņi skumji noslīga. – Lai gan es brīnos, cik ilgi vēl izturēsim, ja mūsu Linna dzīvo Jaunzēlandē, tuvumā veras vaļā jauna delikatešu tirgotava, bet mēs ar Tedu nemaz nekļūstam jaunāki.
– Jūs abi vēl pārdzīvosiet mūs visus, – Megana bilda. – Lai saglabātu jaunību, jums gluži vienkārši nepieciešams jauns sunītis.
Reičela manīja, ka tūdaļ turpināsies sen aizsākta saruna.
– Mūsu Pipinu neviens neaizstās, – apņēmīgi pavēstīja Frīda. – Un nav godīgi, ja tik veci ļautiņi kā mēs…
– Nerunā niekus. Reičela, sviestmaize domāta tev.
Uzrunātajai mutē saskrēja siekalas. – Man?
– Jā! Mēs gatavojam bekona sviestmaizes visiem brīvprātīgajiem, kas nedēļas nogalēs nāk suņus vest pastaigā, tāda ir noruna. Nedrīkstu taču dzīt tevi laukā ar tukšu vēderu. – Megana kaut ko atzīmēja sarakstā un iebēra maisiņā sauju Bonios suņu cepumu. – Kamēr ēdīsi, es tev mazliet paskaidrošu, kas un kā.
Reičela vilcinājās. Parasti viņa neēda maizi – drīzāk gan neatļāvās pirkt un turēt mājās šo produktu. Bet sviestmaize smaržoja debešķīgi. Beigu beigās diezin vai viņai tuvākajā laikā nāksies iespīlēties Olivera dāvātajā smalkajā La Perla apakšveļā. Pirms viņa paguva sevi apvaldīt, roka pastiepās pēc garduma, mutē nonāca kečupa piesātināts kumoss. Garšas kārpiņas priekā gavilēja.
– Tu taču paņemsi divus suņus, vai ne? – Megana turpināja. – Par Džemu nav jāraizējas, viņam pavadu nevajag, toties viņš māca Flešu un Tinkeru iet līdzās saimniekam. Tie abi tikai radinās pie kārtības, jo pirms tam nekad nav vesti pie pavadas. Pie mums viņi nonāca no kādas sievietes, kas dzīvo Roshilā. Džordžs domā, ka viņa pa druskai nodarbojas ar NSA.
– NSA?
– Ai, piedod. Ar nelegālu suņu audzēšanu.
Frīda paklakšķināja mēli un pavērās uz Reičelu, laipnā seja saraukta nosodošā grimasē. – Viena otra no tām nabaga kucītēm, kas nonāk šeit, nekad nav vestas pastaigās. Diezin vai vispār tikušas izlaistas no šķūņa, kur turētas visu mūžu, piesietas kā kucēnu ražojamās mašīnas. Tas viss manī modina vēlēšanos…
– Frīda, nejauc Reičelai galvu! – Megana pavērās uz pieminēto personu. – Parasti mums neiznāk saskarties ar tik nopietniem gadījumiem. Goda vārds, ar šiem abiem nav tik ļauni. Vesthailendas baltie terjeri, Džordžs tos atveda pirms dažām dienām. Viņam reizēm sniedz informāciju par audzētājiem, kas grib atbrīvoties no kucēniem; diemžēl ne visi, kam pieder suņi, mīl šos dzīvniekus.
– Un viņš tos atved šurp? – Tam nu gan nekaunības netrūkst, viņa nodomāja; pats lasa man morāli, lai neļaujos mīkstčaulībai un neizlaižu no acīm patversmes darbības biznesa pusi.
– Jā, Dota vienmēr tādus ņēma pretī. Nabaga iebiedētās radības, mēs tās ļoti mīlam. Tām tikai nepieciešams drusku prāvāka sirsnīgas uzmanības deva nekā citiem. Vai esi gatava?
Reičela apjauta, ka notiesājusi sviestmaizi trīs badīgos kumosos. Līdz šim brīdim viņa pat nenojauta, cik liels bijis izsalkums, bet patiesībā viņa nebija baudījusi kārtīgu maltīti kopš… desmit dienām. Kopš bija pagatavojusi vieglas vakariņas, pirms ieradās Olivers un izklāstīja viņai derdzīgos notikumus.
– Dabūsi vēl, kad atgriezīsies, – apsolīja Frīda, novietodama pa rokai žurnālu “Suņu Pasaule”, mobilo telefonu un tējas tasi. – Ja kas atgadīsies, tūdaļ piezvanīšu. Vai man ir tavs telefona numurs?
Viņa paraudzījās uz Reičelu, kas pavēra muti, lai teiktu, ka viņas aprāts nav uzlādēts, bet Megana tūdaļ atvienoja kādu ierīci no kontakta un pasniedza viņai.
– Es uzlādēju tavējo, – viņa izpalīdzīgi paskaidroja. – Modelis tāds pats kā man. Sagadīšanās, vai ne?
Reičela ieslēdza tālruni, un tūdaļ atskanēja īsziņu signāls. Piecpadsmit neatbildēti zvani, desmit īsziņas. Tieši tāpēc viņa bija ļāvusi aparātam izlādēties.
– Hmm, pateicos.
– Ejiet, citādi vēl apmāksies! – skubināja Frīda. – Nenoguliet skaisto saulīti!
Megana iespieda Reičelai rokās vairākus priekšmetus. – Maisiņi kaku savākšanai, našķi, svilpe, pavadas, saldumi pašai. – Tad pasmaidīja. – Laipni lūgta pastaigās vedēju pasaulē!
Ābeļu dārzā gaiss bija dzidrs un vēss, uz koku kailajiem zariem, kas slējās pret saules gaismas pielietajām zilajām debesīm, jau vīdēja bālzaļi pumpuri.
Meganas paredzējums piepildījās – Reičela patiešām jutās labāk, kad plaušās ieplūda svaigais gaiss. Kaut arī sākumā protestēja Dotas rezerves gumijniekos ieautās kājas, Reičela itin viegli turējās līdzi Meganas naskajam solim un juta, ka asinis sākušas riņķot daudz straujāk. Šķita, ka tās arī smadzenēm liek darboties veicīgāk, un pirmo reizi daudzu dienu laikā viena doma noveda pie nākamās, nevis palika riņķojot cieši noslēgtā lokā.
Galvenokārt tās bija domas par to, kur likt kāju, lai neuzmītu diviem maziem, baltiem, nervoziem terjeriem, tomēr tas bija labs sākums.
“Četri ozoli” bija uzbūvēti pakalna galotnē un atgādināja bērnu zīmētos namus – nevainojami simetriska kārba ar četriem lieliem sešrūšu logiem balti krāsotos rāmjos, divi pirmajā stāvā, divi otrajā, apaļš lodziņš virs sarkani krāsotajām durvīm, fasādi izraibina efeju stīgu vijumi. No mājas pavērās plašs skats uz Longhemptonas pieticīgajām ieliņām;
kad
