idiote, kāda bijusi jau tik ilgu laiku.
– Nē, nē, viņš nebija vardarbīgs. Bet gan… – Aprāvusies Reičela meklēja atbilstošus vārdus.
Ķeza tā, viņa rūgti nodomāja, ka iespējams vienīgi noklusēt dažus netīkamus sīkumus. Olivers Riglijs gan bija viņas mīļākais, bet patiesībā nekad nebija piederējis Reičelai, tātad tīri teorētiski viņa to nevarēja zaudēt.
Olivers bija precējies ar Ketu Rigliju kopš tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītā gada.
Reičela nebūt nelepojās ar faktu, ka ir precēta vīrieša mīļākā, tomēr bija mīlējusi Oliveru dziļi un patiesi. Nu labi, sākumā stāsti par Ketas vienaldzību pret vīru, par viņu laulību, kas līdzinās tukšai čaulai un ko satur kopā tikai rūpes par hipotēku maksājumiem un bērnu skolas naudām, bija raisījuši zināmas aizdomas, tomēr nebija iespējams pretoties savstarpējās pievilkšanās spēkam, turklāt Olivers zvērēja, ka jūtoties īsti dzīvs tikai kopā ar Reičelu. Savai draudzenei Elijai, kura vienīgā uzzināja ko vairāk, Reičela bija apgalvojusi, ka šajā gadījumā esot runa par dziļu un patiesu mīlestību; šāda nostādne dāvāja brīvības izjūtu un aiztaupīja vainas apziņu par ģimenes tēva atņemšanu viņa tuvajiem. Protams, Olivers mīlot viņu no visas sirds. Elija klusējot māja ar galvu, un Reičela uz ko vairāk pat neuzdrošinājās cerēt.
Ilgu laiku viss notika tieši tā, kā viņa vēlējās. Abi lieliski sapratās, pavadīja kopā tirpinoši kaislīgas naktis, bet Olivers nekad nepinās Reičelai pa kājām svētdienu rītos un nekļuva par liecinieku viņas paģirām. Pakāpeniski Reičela pārstāja ieklausīties saprāta balsī, kas pārmeta, ka viņa rīkojas aplam. Viņa nekad nepieprasīja, lai Olivers šķir laulību, jo baidījās saņemt jau iepriekš zināmu atbildi, un gadiem ilgi viss bija labākajā kārtībā. Līdz pienāca brīdis, kad Reičela vairs nespēja neievērot to, kas norisinājās viņai deguna galā.
Šādu iznākumu Elija bija pareģojusi jau divus mēnešus pēc šo attiecību sākuma. Olivers vienmēr atgriezīšoties pie Ketas. Par spīti vienmuļām sarunām un sašķeltiem matu galiem viņa bija šī vīrieša sieva. Pats par sevi saprotams, ka Reičelas smagākais sods bija nepieciešamība tagad slēpt savas sirdssāpes, tāpat kā viņa bija slēpusi no saviem tuvajiem šo mīlas sakaru.
– Kas īsti notika?
Meganas sejā vīdēja simtiem reiz saklausītu sadzīves vardarbības gadījumu atblāzma, savukārt Reičela vārgi ilgojās vismaz pēc nedaudziem mierinājuma vārdiem. Šāda iespēja vilināja. Smeldzošā sirds alka pēc līdzjūtības. Tiesa, viņa bija ģimenes pavarda postītāja, diemžēl tāda, kas pamanījusies izpostīt vienīgi pati savu pavardu. Reičelas apņēmība mazliet sašķobījās.
– Es atklāju, ka viņš satiekas ar citu sievieti, – viņa atzinās.
Un patiesi – Olivers bija saticies ar savu sievu un melojis Reičelai. Vīrieši taču nemēdz nedēļas nogalēs izklaides nolūkos vest sievu uz Parīzi, bet mīļākajai melot, ka dodas uz konferenci Glāzgovā. Reičelai pietika pašapziņas, lai saskatītu notikušajā arī karātavu humoru.
– Kā tu to uzzināji?
– Čeks. Pareizāk sakot, daudzi čeki. Viņš uz mana galda bija iztīrījis savu kabatas portfeli un… – Atmiņas lika Reičelai iekšēji sarauties un sakost zobus. – Olivers vienmēr sasmalcināja nevajadzīgos papīrus, lika arī man rīkoties tāpat. Bet es atradu Parīzes viesnīcā izsniegtu čeku. Teiksim tā, apmeklējuma laikā bieži un daudz bija izmantota apkalpošana numurā.
Vadzis lūza nelāgā dienā, proti, svētdienā. Reičela jutās nervoza un pirmsmenstruālā sindroma izmocīta, bija pamanījusi krūšu bedrītē agrāk neredzētu ļenganumu, turklāt vientuļās svētdienas viņai bija noriebušās līdz kaklam un izbaudīt tās kļuva aizvien grūtāk. Tas bija smalks un dārgs prieks – noturēt nedrošā līdzsvarā savu neatkarību un bezbērnu eksistenci, piedevām mēģinot nesaskatīt šādas dzīves ēnas pusi. Šādā brīdī Olivera nepieteiktā ierašanās dāvāja patiesu pacilātību un šķita kā zīme, ka viņš varbūt ir gatavs veltīt Reičelai vairāk laika.
Viņas elpa iestrēga rīklē. Maldi. Nelietīgais Olivers nebija teicis neko. Tikai to, ka viņam esot žēl. Bet vairāk neko.
Itin neko. Desmit Reičelas dzīves gadi bija atdoti Oliveram, pretī nesaņemot nenieka. Turklāt vīrieša sejas izteiksmē bija atspoguļojies viss, ko Reičela agrāk pūlējās neievērot. Teju vai šķita, ka Oliveram sameties viņas žēl.
Tieši tāpēc viņa bija nosūtījusi dzīvokļa atslēgas Ketai. Klāt zīmīte – ja Olivers vēloties savākt savas mantas, rezerves apģērbu, modernos džinsus, kuru valkāšanai viņš patiešām esot par vecu, kreklus, ko Reičela sūtījusi uz ķīmisko tīrītavu, jo gludināšana ir sievas darbs, abi varot nākt pēc tā visa pakaļ.
– Ak kungs, – Reičela klusi ievaidējās. Atpakaļceļa nebija. Sākotnējais pamirums pamazām gaisa, un sirdi sāka svilināt pirmās vainas apziņas liesmiņas par ļaunumu, kas ticis nodarīts Ketai, kura, neko nenojaušot, turpināja bezrūpīgi nodoties golfam.
Aplami iztulkojusi šo vaidu, Megana satvēra otras sievietes roku. – Reičela, man ļoti žēl. Pēc visa tā un vēl Dotas aiziešanas tu esi izgājusi cauri īstai ellei! Man jau likās, ka te slēpjas vēl kaut kas cits. Mana mamma arī uzvedās kā nozombēta, kad tēvs mūs pameta. Gulēja dienām ilgi un sarunājās tikai ar suņiem.
– Varbūt mēs varētu mainīt tematu? – palūdza Reičela, mēģinādama izlikties, ka pratusi savaldīties. – Tas… gluži vienkārši… nav tik interesanti.
– Protams! – Paklakšķinot ar mēli, Megana deva zīmi Džemam, un kavalkāde turpināja ceļu. No pakalna puses municipālais parks atgādināja mežu, tā malā izvietotas dzīvespriecīgi dzeltenas bultas norādīja uz Longhemptonas vēsturiskā kanāla taku. Garām pagāja vairāki suņi, kas bija izvesti pastaigā. Viņu pavadoņi biedriski uzsmaidīja abām sievietēm, kamēr suņi apostīja cits cita pēcpusi. – Par ko mēs varētu parunāt? Par patversmi?
– Lai notiek. – Par to nāksies runāt agri vai vēlu. – Pastāsti man par suņiem.
Meganas aizrautīgais stāsts par patversmes ikdienu turpinājās arī pēc tam, kad viņas nonāca parka centrā, kur uz soliņiem atpūtās padzīvojuši pāri, bet puķu dobēs ziedēja taisnās rindās sastādītu narcišu pulki.
Reičela mēģināja neskatīties uz vecīšiem. Londonā reti gadījās sastapt vecus pārus. Šeit viņi atgādināja nostiprinājumus grāmatplauktu galos un arī savos astoņdesmit vai cik tur gados turpināja turēt viens otra roku.
– …banku? Reičela, vai tu neklausies? Varbūt tu gribētu iegriezties bankā?
Uzrunātā pievērsās Meganai, kura noņēmās ar bīstama paskata ietaisi, kas atgādināja milzīgu plastmasas mēli.
– Es varētu mazliet patrenēt šos puišus, kamēr tu aizskrien uz pusstundiņu, – viņa turpināja. – Pilsētā ir tikai divas galvenās ielas. Ja gribi pirkt bikses, apskaties sānielās, kas atzarojas no pilsētas valdes ēkas; šķiet, tur nesen atvērti vairāki apģērbu veikaliņi. – Viņa pastiepa roku pēc pavadām, ko turēja
