tajā pašā laikā dziļi ievilkdama elpu.
– Āāāā, interesanti, – viņa mokoši lēni noteica.
Ko, ko? Karla nodomāja.
– Es redzu kaķi. Lielu, melnu kaķi.
Karla sajuta, kā drosme sašļūk papēžos.
– Vai tev ir kaķis, sirsniņ? – Pata apjautājās.
– Nē, – Karla atbildēja.
– Vēl ne. – Pata pakratīja pirkstu. – Tev ir jāmeklē šis laimīgais melnais kaķis. Tas tev atnesīs laimi.
Ko gan citu var atnest laimīgs melns kaķis, ja ne laimi? Karla nodomāja, vīlusies šajā pareģojumā. Varbūt blusas – vai beigtu peli. Viņai nebija kaķa, ne tagad, ne agrāk, un viņa negrasījās tādu iegādāties.
– Es sajūtu vīrieti, – Pata noteica. – Krāpšana. Tik liela, ka no tās nav atpakaļceļa.
Karlas acis iepletās.
– Es viņu skaidri redzu. Tev viņš ir jāaizmirst un jāturpina dzīvot. Viņš neatgriezīsies pie tevis, un, pat ja atgriezīsies, tev viņam ir jāatsaka, sirsniņ.
Pata ievēroja, ka nodreb Karlas plakstiņi. Viņa bija mazliet kļūdījusies, tā teikdama. Kā tā? Viņa centās saglābt situāciju.
– Es gribēju teikt, ka varbūt viņš centīsies sazināties ar tevi un lūgt piedošanu. Nav teikts, ka personiski.
Karla lēnām pamāja. Ahā, nodomāja Pata. Tas aizķēra pareizo stīgu. Viņš ir miris.
– Viņš ir aizgājis. Tev ir daudz jautājumu, uz kuriem viņš nevar atbildēt. Tev jāļauj viņam dusēt mierā, sirsniņ. Atbildes tevi tikai sāpinās.
Karla izplūda asarās.
– Tevi nomoka liels zaudējums, – Pata noteica, cik līdzjūtīgi vien spēdama. – Daudz lielāks par vīrieti. Tie ir materiālie jautājumi. Tev jāļauj tam visam pazust nebūtībā. Sākt no sākuma.
Karla māja gluži kā Čērčila suns. Pata bija trāpījusi desmitniekā.
– Padomā par lūpukrāsu. Tev esi tu pati un tavs sievišķīgais spēks, kas tevi virzīs uz priekšu, sirsniņ. Tev ir vajadzīgs kas jauns. Lai paliek atmiņas. Tās nav labas.
Pata pasniedza Karlai kastīti ar rozā mutautiņiem, no kuras Karla paņēma divus: vienā izšņauca degunu, bet ar otru noslaucīja acis.
– Jūs domājat, ka no tā visa ir jāatbrīvojas? – jautāja Karla. – Jā, es tā domāju, – noteica Pata. Jūtu, ka nekas labs necelsies no turēšanās pie agrākās dzīves. Es skaidri jūtu, ka tev ir jāiet uz priekšu. Pat ja tu jūties tā, it kā spertu soli atpakaļ uz kādu brīdi, atteikšanās no agrākās dzīves pilnīgi noteikti ir došanās uz priekšu. Uzticies rozā krāsai, sirsniņ. Un meklē laimīgo melno kaķi.
Melnais kaķis noderēja vienmēr, Pata domāja. Kurš gan laiku pa laikam neredzēja melnu kaķi? Un tad, kad šī nabaga zostiņa ieraudzīs melno kaķi, viņa atplauks, un pozitīvā enerģija viņu spārnos. Kas gan tur ļauns, ja cilvēkam pateica, ka labais viņu gaida turpat aiz stūra – tā bija tikpat piemērota metode kā maģija, lai arī tās bija blēņas. Pata pastiepa roku, lai iekasētu savas četrdesmit mārciņas. Viņas kliente bija noraudājusies, taču smaidīja. Klikš. Kārtējā apmierinātā kliente.
VIENPADSMITĀ NODAĻA
Vils Lintons atvēra durvis diviem vīriešiem, kuri izskatījās pēc tādiem, kas izkāpuši no filmas “Nav dūmu bez stobriem”. Viens, maza auguma un plecīgs, melnā ādas jakā un ar tādu zelta medaljonu ap kaklu, ka ikviens gangsteris kļūtu vai zaļš no skaudības; otrs kārns, izkāmējis un skarbs, ar seju, kas vēstīja par cigaretēm un pārlieku lielu alkohola daudzumu, un, iespējams, arī narkotiku ietekmi no agrākajiem laikiem. Viņš arī bija tas, kurš runāja, turklāt pārsteidzoši melodiskā balsī.
– Lintona kungs? Vils Lintons?
Ārpusē pie mājas bija novietots garš furgons. Vils aizvēra acis un lēnām papurināja galvu no vienas puses uz otru. Tas nevar būt. Viss notika pārāk strauji. Bija pagājusi tikai pusotra nedēļa kopš brīža, kad Sesīlija Viljamsa bija viņam pateikusi, ka banka atsakās palīdzēt.
Pirmajam rokās bija papīrs un pildspalva. Pēc Vila sejas izteiksmes bija skaidrs, ka viņš zina, kāpēc šie abi ir ieradušies.
– Esmu atnācis pēc jūsu automašīnas, ser, ja vien jūs man nesamaksāsiet summu… – viņš ieskatījās papīros, –…divu tūkstošu astoņsimt sešdesmit divu mārciņu apmērā.
Vils nopūtās un lēnām pašūpoja galvu.
– Kaut es to varētu.
– Es varu aizvest automašīnu uz mūsu stāvlaukumu, un jums būs divdesmit četras stundas laika, lai to izpirktu.
Vils palūkojās uz savu lepno Jaguar, kas atradās piebraucamajā ceļā. Viņam būs žēl, ja tas pazudīs. Tomēr tam vajadzēja pazust.
Ielas pretējā pusē savrupmājā ar septiņām guļamistabām un akmens lauvām pie ieejas viņš ieraudzīja sakustamies aizkarus. Tad no mājas iznāca Rojs Raits ar portfeli rokās – pašā laikā, lai kļūtu par liecinieku Vila pazemojumam.
– Ja nē, lūdzu, atdodiet man savas automašīnas atslēgas, ser, – vīrietis noteica ar tādu sejas izteiksmi, kas pauda: “Man tevis žēl, vecīt, tāpēc padarīsim to pēc iespējas vienkāršāku un nesāpīgāku.”
Vils parakņājās kabatās un izcēla automašīnas atslēgu. Viņš nebija domājis, ka tā tiks atņemta jau tik ātri, taču nu šis brīdis bija pienācis, un viņam nebija spēka, lai to apstrīdētu.
Rojs Raits veselu mūžību knibinājās ap savu automašīnu, pirms iesēsties iekšā. Vils redzēja viņu pāri kopīgajam dzīvžogam; viņš izlikās rakņājamies savā portfelī, taču patiesībā noklausījās, lai uzzinātu vairāk par kaimiņa uzņēmuma krahu.
– Vai jums ir jāpaņem kaut kas no automašīnas, ser?
– Nē, pateicos, – noteica Vils. Viņi varēja paturēt sūkli stikla tīrīšanai un pastilas cimdu nodalījumā.
– Vai jums ir rezerves atslēgas, ser?
– Jā, protams. – Vils iegāja atpakaļ mājā un noņēma abus rezerves atslēgu komplektus no āķa aizdurvē. Tās vēl aizvien atradās uz breloka ar “Lintona jumta segumu” reklāmu. Viņš pasniedza vīriešiem atslēgas līdz ar automašīnas reģistrācijas apliecību un tehniskās apkopes grāmatiņu.
– Pateicos, ser.
Nikola klusēdama stāvēja uz kāpnēm, saķērusi galvu ar savām nevainojami manikirētajām rokām un raidīdama naidīgas vibrācijas no visām porām. Kad Vils bija beidzis sarunu ar
