izdzirdēja nodevīgo trešās augšstāva guļamistabas grīdas iečīkstēšanos: šajā istabā viņa turēja savu datoru un dokumentus, kas bija ieslēgti rakstāmgaldā. Mollija bija nodzīvojusi šajā mājā pietiekoši ilgu laiku, lai pazītu ikvienu koka dēļu izdvesto čukstu un nopūtu. Vai Šerija atradās tur, un, ja jā, tad ko viņa tur darīja? Mollija nožēloja, ka Mārgaretas nav tepat līdzās. Mārgareta atstāja uz Šeriju tādu pašu iespaidu, kādu citronzāles eļļa uz mušām.
Kā uz burvju mājienu Mārgareta pabāza galvu pa durvīm. – Tā esmu tikai es, mīļā. Vai tējkanna jau ir uz plīts?
– Tev katrā laikā. – Mollija pielēca kājās, lai sameklētu krūzi savai dvīņumāsai. Viņas bija izskatījušās pilnīgi vienādas līdz pat agrīnam pusaugu vecumam, kad Mollija bija zaudējusi svaru, bet Mārgareta kļuvusi apaļīgāka, un tas viņai piestāvēja, tāpēc tā arī palika. Mollija aizvien bija smalka un tieva – Mārgareta bieži apgalvoja, ka pārāk tieva, tāpēc piespieda māsu izēst šķīvi katru reizi, kad viņas ēda kopā. Personības ziņā Mārgareta allaž bija valdonīgāka, skaļāka un pašapzinīgāka. Šīs īpašības bija ļāvušas viņai izveidot medmāsas karjeru, kamēr Mollijas maigākā, mazāk godkārīgā daba piespieda viņu samierināties ar ārsta prakses administratores vietu ciemata vietējā doktorātā.
Viņu otrā atšķirība bija Mārgaretas slepenais talants. Tomēr viņai tas bija izrādījies drīzāk lāsts.
Mārgareta paostīja gaisu sev priekšā. – Kas tā par smaku?
Tas bija Šerijas parfīms. Šķebinošs un piesātināts, tas iekļuva dziļi nāsīs. Armija to būtu varējusi izmantot indīgās CS gāzes vietā.
Mārgareta ievēroja lielo, uzkrītošo leopardādas rokassomu un savietoja to ar telpā valdošo smaku. Viņa pazina tikai vienu cilvēku, kas varētu staipīt apkārt tādu somu. Bārnslijas atbilde aktrisei Betai Linčai ar vairogdziedzera problēmām..
– Skatos, ka tu neesi viena.
– Šerija ir augšstāvā.
Kā uz burvju mājienu tualetē tika norauts ūdens, un Mollija iedomājās, ka viņa laikam būs kļūdījusies par guļamistabu. Galu galā Šerija atradās tualetē.
– Izklausās pēc ziloņu bara, – noteica Mārgareta, kad Šerija sāka kāpt lejā pa kāpnēm smagiem soļiem. – Laikam jau diēta nav iedarbojusies.
Mollija pielika pirkstu pie lūpām. – Savaldies, – viņa brīdināja.
– Ņam, ņam, ņam… – šķelmīgi noteica Mārgareta, pamirkšķinādama pārmetošajai māsai.
– Ak, sveika, Mārgareta, – ierunājās Šerija, no jauna ienākdama istabā. – Cik patīkams pārsteigums!
Kā tad, māsas nodomāja garīgā unisonā.
– Sveika, Šerij, – Mārgareta pasmaidīja. Mollija zināja, ka tas ir māsas neīstais smaids, tāpēc ka viņa atieza zobus, un viņa to nekad nedarīja, ja smaidīja patiesi. – Cik patīkami tevi atkal satikt. Kā klājas ģimenei?
– Ļoti labi, pateicos. Grems kā parasti smagi nostrādājas, un Ārčijs mācās universitātes otrajā kursā.
– Ko viņš studē? – Krabju mocīšanu? Genocīdu?
– Socioloģiju.
Drīzāk jau sociopātiju, Mārgareta nodomāja.
– Viņš ir ļoti gudrs. Tāpat kā tēvs, – Šerila lepni noteica.
– Esmu jau aizmirsusi, kā viņi abi izskatās, – noteica Mārgareta, turpinādama demonstrēt biedējošo smaidu, kas izķēmoja viņas seju gluži kā miroņa grimase. – Nez vai Greiemam maz bija sākusies pubertāte, kad es viņu pēdējoreiz redzēju. – Un, ja tas būtu manā ziņā, es būtu noslīcinājusi to sīko smerdeli vēl pirms tās sasniegšanas.
– Ha, ha, – Šerija iesmējās. – Man šķiet, ka mūsu kāzas notika pēc pubertātes. Viņš ir ļoti aizņemts. Protams, viņam gribētos pavadīt vairāk laika ar māti. C’est la vie. Es arī reti redzu savu mazo Ārčiju.
– Laimīgā, – Mārgareta klusi noņurdēja. Ārčijs tikpat lielā mērā bija Greiems miniatūrā, cik Greiems bija sava tēva Edvīna kopija. Egoistisks omas bojātājs, kas domāja tikai par sevi un neinteresējās ne par vienu citu. Ārčijs lika matiem uz viņas skausta sacelties stāvus gaisā, lai arī Mārgareta to nekad nebija atzinusi māsai. Pat bērnībā viņā jautās kas tāds, kas salīdzinājumā lika viņa tēvam atgādināt Svēto Asīzes Francisku – un tas nebija viegli panākams.
– Tad nu es labāk braukšu mājās spodrināt misiņu, – noteica Šerija, noslidinādama mēteli no krēsla atzveltnes. Mētelis izskatījās dārgs. Tam bija mīksta atlasa odere un zelta ķēdīte pie apkaklītes, aiz kuras to pakarināt. – Tiksimies drīz vien, dārgā. – Viņa pieliecās pie vīramātes un noskūpstīja viņu uz vaiga, atstājot uz tā sarkanas lūpukrāsas pēdas. Šerila nosūtīja gaisa skūpstu Mārgaretai. – Priecājos tevi atkal satikt, Mārgareta. Tu labi izskaties.
– Tu tāpat, – Mārgareta atbildēja, vēl aizvien ar atieztiem zobiem.
Ar to pašu Šerija izgāja no istabas, atstājot gaisā aiz sevis parfīma un matu lakas aromātu.
Mārgareta aizgaiņāja šo smaržu, kamēr tā nebija nonākusi plaušās.
– Kas tas par parfīmu? Dezinfekcijas līdzeklis? Viņa laikam uzlējusi sev virsū veselu spaini. Un veselu pudelīti matu lakas.
– Viņa nāca taisnā ceļā no frizētavas.
– Vai tā bija slēgta?
– Nejaukā Mārgareta, – Mollija iesmējās.
Mārgareta pasniedzās pēc cepuma. – Jādomā, ka būtu pārāk nekaunīgi no manas puses jautāt, kāpēc Greiems tevi nav apciemojis jau vairākus mēnešus.
Mollija paraustīja plecus. Viņa nebija redzējusi dēlu kopš Mātes dienas, un arī tad tas bija sasteigts desmit minūtes ilgs apciemojums. – Dažreiz es prātoju, vai viņš maz atceras par manu eksistenci.
Mārgareta iekoda mēlē, lai nepateiktu to, ko domāja. Tā vietā viņa pieliecās un aplika roku māsai ap pleciem.
– Skaidrs, ka atceras. Tu viņus izaudzini, iemāci atplest spārnus, un tad noskaties, kā viņi aizlido paši savā dzīvē. Tāds ir mātes pienākums. – Tikai Mollijas gadījumā viņai tā arī nebija radusies izdevība audzināt dēlu. Tomēr Mārgareta šaubījās, vai tas būtu ko mainījis. Greiems bija izkurtējis caur un cauri, tāpat kā viņa tēvs. No viņa nekas labs nebūtu sanācis arī tad, ja viņu audzinātu vesela abatija ar Džūlijām Endrūsām jautri dziedošu mūķeņu korī. – Mēs viņiem liekam neskatīties atpakaļ, tiklīdz viņi ir izlidojuši no ligzdas, un jūtamies satriektas, kad viņi mums paklausa.
– Melinda gan tāda nav. – Mollijas
