Algu palielināšana bija iesaldēta, viņš bija sacījis. Un visu šo laiku viņam bija piederējusi puse no miljona mārciņu?
Nē. Viņa nespēja tam noticēt. Mārtins būtu aizgājis un nopircis sev jaunu viedtālruni, ja viņam būtu nauda – to viņa zināja skaidri. Karla bija atradusi vīra mobilo telefonu viņa kabatā pēc nāves, un tas bija pirkts lielveikalā par desmit mārciņām. Tur bija tikai nedaudzi ieraksti, kad Karla bija tajā ieskatījusies: “Domino pica”, līdznešanai domāto ķīniešu ēdienu veikals, Endrū, darbs, viņa pati, bet ne miņas no Džūlijas, tāpat kā nekādu īsziņu.
– Protams, es tev došu laiku, lai tu varētu sakravāt mantas pirms izvākšanās no mājas. Tu vari paturēt mēbeles, – sacīja Džūlija. – Vai ar mēnesi tev pietiks?
– Ko? – Karla iejautājās.
– Māja. Skaidrs, ka tā tagad pieder man.
– Mana māja pieder jums? – Nu bija pienākusi Karlas kārta smieties, taču Džūlija nesmaidīja. Viņas granītcietie vaibsti bija sastinguši visai nopietnā izteiksmē.
– Mārtina māja. Cik zinu, tā reģistrēta uz viņa vārda. Uz mana vīra vārda.
Mārtina māja patiešām bija reģistrēta tikai uz viņa vārda. Viņš to bija mantojis no savas mātes togad, kad Karla ar viņu iepazinās, un viņi nekad nebija papūlējušies mainīt īpašumtiesību reģistrāciju vai uzrakstīt testamentu. Galu galā viņiem nebija bērnu, un tas, kas piederēja Mārtinam, piederēja Karlai, jo viņi bija precēts pāris… tikai nu izrādījās, ka tā nemaz nebija.
Tad Džūlija izrunāja teikumu, kas lika Karlas sirdij sažņaugties.
– Māja ir mūsu dēla likumīgais mantojums.
Dēls. Mūsu dēls.
– Vai jums ir bērns? – Karla izstostīja. – Abiem ar Mārtinu?
– Par ko tad tu viņu uzskati, par aizcietējumu, vai? – noteica Džūlija, atpogādama divas mēteļa pogas un atklādama pārsteidzoši apaļu vēderu. – Esmu jau sestajā mēnesī. Un jā, tas ir Mārtina bērns. Un viņi nekad viens otru neredzēs tevis un tava sasodītā tualetes galdiņa dēļ.
Karlas Mārtins bija teicis, ka nevēlas bērnus. Karla viņu mīlēja un bija upurējusi savu vēlmi kļūt par māti, pakļaudamās vīra vēlmei to nedarīt.
Caur asarām Karla redzēja, kā Džūlija izbauda šo pēdējo iznīcinošo triecienu. Tas bija perverss, nežēlīgs.
– Jūs tagad priecājaties par to, ja? Kā jums nav kauna? Es neko par to nezināju.
Džūlijas mazās, asās ačteles saspringa.
– Tāpēc, ka viņam vajadzēja nomirt pie manis, nevis pie tevis. Tāpēc, ka tad, ja viņš nebūtu cēlis tavas bezgaumīgās mēbeles, tad nebūtu dabūjis to sasodīto sirdstrieku un atstājis mani. Tāpēc, ka tu noorganizēji viņam bēres, un nevis es. Tāpēc, ka man nācās uzzināt par sava vīra nāvi vienā sasodītā vakardienas avīzē. – Viņa atkal atvēra somiņu, izņēma lapu, kas bija izplēsta no “Dienas bazūnes”, un ķērās pie lasīšanas.
– “Papīra tirgotājs mirst pēkšņā nāvē, pārnesot sievas apgleznotās mēbeles no garāžas mājā.” Vai nav vienreizējs virsraksts?
Karla noelsās. – Es nemaz nezināju, ka tas ir publicēts avīzē.
– Viņi bija publicējuši nepareizo bēru laiku un nepareizo baznīcu. Un viņi apgalvoja, ka Mārtinam esot septiņdesmit četri gadi. Un ka sērojošo atraitni saucot Kārena. Es apzvanīju neskaitāmas baznīcas un apbedīšanas kantorus šajā rītā, mēģinot noskaidrot, kas īsti notiek.
Viņa notrauca asaru, kas bija parādījusies kreisās acs kaktiņā, un par spīti visam Karla sajuta sevī mostamies līdzjūtību pret šo sievieti. Ja viņas teiktais bija patiesība, tad viņa arī bija pārdzīvojusi briesmīgu šoku.
– Džūlija…
Džūlija sabozās, izdzirdējusi līdzcietību viņas balsī, un norādīja uz Karlu ar pirkstu. Viņas mirklīgais savaldīšanās zudums bija garām. – Neuzdrošinies mani žēlot. Un nedomā, ka tu varēsi paturēt viņa pelnus. Tie pieder man. Viņš bija mans vīrs, un es gribu tos dabūt. Ikvienu kripatiņu.
Un, to pateikusi, Džūlija Praida ar savu grezno melno somiņu, plato mēteli un uzkrītošajām sarkanajām kurpēm izgāja no sakristejas un drosmīgi devās uz priekšu pa eju. Karla klausījās, kā papēžu klaudzoņa kļūst klusāka, izdzirdēja smagās baznīca durvis aizcērtamies un tad saprata, ka viņas ķermenim nav ne jausmas, kā reaģēt.
CETURTĀ NODAĻA
Kamēr Šons Makārtijs tukšoja kafijas tasi, viņš noskatījās, kā sieviete ar spurainiem tumši brūniem matiem, turēdama rokā lejkannu, aplaista košās puķes, kas spraucās no kastēm pie kafejnīcas logiem, un iedomājās par kādas Enidas Blaitones grāmatas vāku ar laumiņu virsū. Tieši to viņa tam atgādināja: trauslu, sīku radību ar spārniem, kas bija paslēpti zem koši zilā sarafāna. Šons atradās pārāk tālu no viņas, taču varēja saderēt, ka sieviete, laistot puķes, dungoja. Un smaidīja. Viņa allaž smaidīja, it kā būtu dzimusi ar augšupvērstiem lūpu kaktiņiem. Leonora Merimena. Viena no tām kaitinošajām personām, kuras dzīve noteikti bija piepildīta ar konfeti, spožumu un fejām. Viņas glāze allaž bija ne tikai pa pusei pilna, bet arī krāsaini burbuļoja. Viņam radās nojauta, ka par spīti tam, ka sievietei bija apmēram trīsdesmit pieci gadi, viņai mājās plauktos atradās mazo poniju kolekcija.
Un tomēr tam nebija nekādas nozīmes. Kamēr vien viņa laikus maksāja par kafejnīcas nomu, Šons jutās tikpat priecīgs, lai arī ārēji nesmaidīja, un viņu ceļi krustojās tikai lietišķos jautājumos. Sākotnēji viņa bija noīrējusi telpas uz sešiem mēnešiem, lai arī Šons nomniecei bija piešķīris vienu mēnesi par velti apmaiņā pret telpu iekārtošanu, jo viņa vēlējās to paveikt pati un uz sava rēķina. Šons nojauta, ka termiņa beigās viņa drīzāk izbeigs līgumu, nekā to pagarinās. Viņš tikpat kā nebija redzējis kafejnīcā apmeklētājus kopš tās atvēršanas pirms mēneša, un viņai taču tie bija vajadzīgi, lai kaut ko nopelnītu? To zināja ikviens muļķis. Tomēr viņš bija prasījis pietiekoši pieticīgu īres maksu, jo viņa bija pirmā, kas atvēra savu uzņēmumu šajā četrstūrī – topošajā Springhilas laukumā. Nu jau bija pabeigta otrā kārta – lai gan, jo mazāk par to runā, jo labāk, un viņi bija ķērušies pie trešās. Vēl četras kārtas nebija pabeigtas, taču par tām tikpat kā neviens neinteresējās. Šons bija atraidījis pāri, kurš vēlējās atvērt intīmpreču veikalu. Galu galā viņš bija ne tikai attapīgs uzņēmējs, bet arī krietns īru katolis, kuru nomāca vainas apziņas un goda jautājumi.
“Stūra tējnīca”. – Tā būs tāda kā literārā kafejnīca, – viņa bija tam teikusi. Skaidrs, ka Leonora (“Ak, sauciet mani par Leniju”) uzskatīja, ka atrodas Oksfordā vai Sentendrū, kur erudīti intelektuāļi katru rītu stāvēs rindā pie durvīm, pieprasot kafiju ar nokrejotu pienu. Viņš prātoja, vai nevajadzētu sievietei pavēstīt, ka patiesībā viņi atrodas sastingušā miestā ārpus Bārnslijas uz zemes, kas bija īsta mēslu bedre, līdz Šons to bija nopircis un padarījis
