Centrālo vietu aizņēma seši apaļi galdiņi ar metāla apkalumiem, un pie katra bija novietoti četri krēsli ar sirdsveida atzveltni. Tas viss bija ļoti skaisti un meitenīgi, un atgādināja īstu franču šiku. Šons rēķinājās, ka pēc pāris mēnešiem nomniece varētu nozust kādā mēnesnīcas naktī, un viņam atliktu konstatēt, ka gan viņa, gan viņas greznās mēbeles ir pazudušas.
Viņa smaidīja. Atkal. Šons redzēja, kā sievietes lūpas savelkas augšup, viņai pagriežoties uz vienu pusi. Tāds pastāvīgs možums viņu kaitināja. Par ko te vajadzēja priecāties? Visi viņa paziņas sūrojās par to, ka šis ir draņķīgākais pavasaris, kāds vien redzēts kopš laika gala. Temperatūra turējās zem nulles kopš novembra, un pirmajā maijā pat bija uzsnidzis sniegs. Tikai tagad, maija vidū, saule ar saviem stariem mēģināja izlauzties cauri mākoņiem, taču, lai arī stari bija spoži, tajā pašā laikā saulīte izrādījās ar zobiem.
Lenija bez brīdinājuma pagriezās un pieķēra Šonu skatāmies. – Makārtija kungs! – Viņa pamāja. – Sveiki. Vai jums atradīsies kāds brītiņš?
Šons klusībā norāja sevi par to, ka nav laikus novērsies. – Protams, – viņš īgni noteica. Šons piegāja pie skaistās kafejnīcas un īsi pamāja.
– Labrīt, Makārtija kungs. Nu jau laukums iegūst kārtīgas aprises, vai ne?
– Jā, tā ir, – viņš noteica un nodomāja: “Vai viņa mani pasauca šurp, tikai lai to pajautātu?” Šonam nebija ne laika, ne vēlēšanās nodoties tukšām pļāpām.
– Ceru, jums nebūs iebildumu, ja es ieminēšos, ka krāns tējnīcā sācis tecēt. Pagaidām noplūde ir neliela, taču man negribētos, lai tā pastiprinātos.
– Paņemšu savu instrumentu kasti un atgriezīšos pēc pāris minūtēm.
– Pateicos jums.
Viņam ienākot, tējnīca bija aicinoši silta un patīkami smaržoja.
– Esmu pagatavojusi karsto šokolādi ar vaniļu. Vai jūs gribētu tasīti? – Lenija viņam uzsmaidīja.
Šonam nebija atlicis laika pusdienām, un viņš bija vienlīdz izsalcis un izslāpis. – Paldies, – viņš noteica.
– Kūku? – Viņa norādīja uz diviem šķīvjiem zem stikla kupola uz letes. Uz viena atradās tumši brūna kūka, zem otra citronu torte. Tās izskatījās lieliski, tomēr Šons atteicās. Viņš salabos krānu un tad aši dosies prom, pirms viņa būs sākusi runāt visādas bērnišķīgas blēņas. Par varavīksnēm un lācīšiem, un to, kā pagatavot kēksiņus.
Lenija viņam ielēja šokolādi, pievienojot putukrējumu un pārslas.
– Jauna recepte, – viņa noteica. – Kad te sanāks cilvēku bari. – Viņas acis priekā zibēja.
Šons iekšēji nopūtās.
– Jūs domājat, ka tas notiks?
– Protams, – viņa pasmaidīja. Šons ievēroja, ka Lenijai bija balti, līdzeni zobi. – Viens apmeklētājs pagaidām ir te pusdienojis trīs reizes. Sikhu džentlmenis. Turklāt viņš nopirka no manis arī divas pildspalvas.
Oho, atlicis tikai mēnesis, lai tu varētu doties pensijā, pateicoties visam nopelnītajam, nodomāja Šons, izvilkdams no somas uzgriežņu atslēgu un iedzerdams malku šokolādes. Uz tases bija uzzīmēts liels ruds runcis.
– Ņau.
Uz brīdi Šonam likās, ka skaņu ir izdevusi tase.
– Tā, Binglija kungs, ej atpakaļ gultā un beidz izrādīt ziņkārību, – sacīja Lenija, pieliekdamās pie milzīga ruda runča, kurš bija pienācis klāt un apostīja Šona somu. Viņa to pacēla, pagrieza otrādi, un runcis devās atpakaļ uz to vietu, no kuras bija atnācis.
– Vai kafejnīcā tas ir atļauts? – Šons apjautājās, saraukdams degunu.
– Nemaz nezinu, – Lenija atbildēja. – Taču viņš te paliks.
Vai jums garšo šokolāde?
– Ē, jā, – atteica Šons. Viņš lēsa, ka drīz vien pie Lenijas ieradīsies Vides veselības dienests. Laikam jau kafejnīca neiet kopā ar kaķiem, vai ne?
– Vai nav par biezu? Kā jums liekas, vai vajadzētu pievienot vairāk piena?
Augstais Dievs, domāja Šons. Tā bija karstās šokolādes tase, nevis pieteikums pavāru meistarības konkursam.
– Viss kārtībā, – viņš noteica, noņemdamies ar krānu. Šons ievēroja, ka Lenijas priekšauts ir apdrukāts ar Penguin grāmatu vākiem, bet uz kabatas bija attēlots ruds guļošs kaķis. To viņa ir uzšuvusi pati, viņš nodomāja. Un viņai tas ir labi izdevies. Lenija izskatījās pēc tādas, kurai varētu padoties tādi darbi. Šons labi spēja iztēloties viņu naktīs aužam paklājus mājā, kas pilna ar grāmatu plauktiem.
Šonam patika grāmatas, un viņš daudz lasīja mājās vakara klusumā. Kaķi viņam īpaši nepatika, taču Šonam nebija gadījies daudz saskarties ar mājdzīvniekiem. Viņš neatbalstīja emocionālu pieķeršanos.
– Kas notiek ar kūkām, kuras jūs nepārdodat? – viņš apjautājās, pieliekdamies, lai pārbaudītu, vai zem izlietnes neveidojas noplūde.
– Es tās vedu uz bezpajumtnieku patversmi, – Lenija atbildēja. – Taču drīz vien vairs nebūs, ko vest. Jūtos pārliecināta, ka šī mazā kafejnīca būs cilvēku pilna. Jebkurā gadījumā tēja ir tikai mans vaļasprieks. Skaidrs, ka īstais rūpals ir veikals.
Un tas vareni zeļ un plaukst, Šons klusībā nomurmināja.
– Lielākoties pasūtījumi pienāk internetā, – Lenija paskaidroja, itin kā nolasījusi viņa domas. – Esmu aizņemta, pasūtot un iesaiņojot to, ko esmu pārdevusi dienas laikā, kad kafejnīca ir tukša. Tāpēc varat neraizēties par īres maksu. Makārtija kungs.
Viņa iesmējās, un Šons nodomāja, ka šī skaņa atgādina zvaniņa šķindas.
– Tā, gatavs ir, – viņš noteica, iemezdams uzgriežņu atslēgu atpakaļ instrumentu somā. Šons izdzēra pēdējās šokolādes atliekas. Tā garšoja pēc izkusušiem cepumiem, un Šons sprieda, ka šī šokolāde ļaus viņam noturēties vēl kādu stundu, pirms nāksies mest malā darbus un apēst sviestmaizi. Patiesībā viņš labprāt būtu izdzēris vēl vienu tasi. Šons nešaubījās par to, ka tad, ja viņš palūgtu papildporciju, Lenija to neliegtu, turklāt vēl ar smaidu, taču tas nozīmētu jaunas saviesīgas sarunas, un Šons Makārtijs nebija noskaņots uz tādām.
– Pateicos, – noteica Lenija Merimena. – Vai esmu jums ko parādā?
– Nē, – viņš atbildēja, atgaiņādamies ar rokas mājienu.
– Tas piederas pie nomas maksas.
– Nu, jūs zināt, kur mani atrast, ja vēlaties kļūt par klientu, – Lenija runājot
