jādomā, ka lapas nāca no dāmu romāniem, Šons nosprieda, ieraugot ar sarkanu krāsu iespiestu vārdu “Dārsijs”. Tās bija amizantas, interesantas lietiņas, par kurām jūsmotu literatūras mīļotāji – protams, izņemot viņu pašu. Šonam patika lasīt grāmatas, taču viņš nejuta nekādu vajadzību izrotāties ar kaklasaites adatu Edgara Alana Po silueta veidā.
Starp pēdējo vitrīnu un durvīm atradās koka dēlis ar pastkartēm no dažādām pasaules malām. Viņš pamanīja vienu no Madrides, citu no Kosas salas, bet vēl kādu no Lisabonas.
– Kā sauc jūsu internetveikalu? – viņš jautāja.
– “Grāmatu lietas”. Viegli un vienkārši. Jums ir patīkams akcents, Makārtija kungs. Īrijas ziemeļi vai dienvidi?
– Ziemeļi, – atbildēja Šons.
– Mana meita Anna piedzima Korkā, – Lenija sacīja. – Vēl bija atlikušas divas…
Šona saviesīgo sarunu brīdinājuma signāls uzreiz ieslēdzās. Laiks doties projām.
– Paldies par šokolādi, – viņš sacīja, satverdams durvju rokturi. – Man ir jāiet pelnīt iztiku.
– Bez šaubām, – Lenija noteica un saprotoši pamāja. – Aizņemti cilvēki.
Patiešām, aizņemti cilvēki, Šons nodomāja. Viņam patika pašam sava aizņemtība. Patika iespēja piepildīt domas ar darbu un rūpalu, un grāmatām dienas beigās, lai nevajadzētu domāt par Belfāstā un pēc tam Londonderijā aizvadīto laiku, kas vēl aizvien viņu vajāja, pat pēc trīsdesmit četriem gadiem.
Lenija pieliecās pie rudā runča, kas bija saritinājies groziņā.
– Ak, Binglija kungs, – viņa noteica, pakasīdama runci aiz auss, pēc kā viņš sāka murrāt. – Žēl, ka Annas nav te un viņa to neredz. Viņai te patiktu, vai ne? Viņai te patiks, pareizi?
PIEKTĀ NODAĻA
Pēc Džūlijas aiziešanas Karla palika sēžam sakristejā kā dzīvnieks, kurš ticis apdullināts pirms nogalināšanas. Viņa drebēja, taču tas tikai pa daļai bija telpā valdošā aukstā, sastingušā gaisa dēļ. Viņas ķermenis bija šokēts līdz kaulam un vibrēja, lai iegūtu siltumu un mierinājumu. No tā nekas nesanāca. Viņa neatcerējās, kad bija atvērušās durvis, ielaižot iekšā mācītāju Dakvortu. Tikai tad, kad viņš uzklāja Karlai uz pleciem apsegu, viņa pamanīja mācītāja klātbūtni. Apsegs bija smags un samtains: iespējams, viens no viņa talāriem. Karla tā nosēdēja vairākas minūtes, uzsūkdama apģērba gabala dāvāto siltumu.
– Vai aicināt cilvēkus uz bēru mielastu? – mācītājs klusi iejautājās. – Uz “Kuģi” tepat blakus, pareizi?
– Viss kārtībā, – noteica Karla un pārsteidza pati sevi pieceldamās; viņa nebija domājusi, ka mugurkauls to pieļaus. Sajūta bija tāda, it kā tas būtu izrauts laukā no ķermeņa.
– Es pati to izdarīšu.
Mācītājs Dakvorts sažņaudza viņas plaukstu, un Karla juta, kā viņš tai cenšas dāvāt spēkus. Viņš bija jauks cilvēks. Laipns cilvēks.
Viņa ievilka plaušās vēso sakristejas gaisu, ļāva noslīgt siltajai plaukstai, kas viņu atbalstīja, un noņēma no pleciem pārsegu. Karla iegāja atpakaļ baznīcas zālē, uzbūrusi uz lūpām trīsuļojošu smaidu, un vērsās pie sērotājiem lēnāk un mierīgāk, nekā būtu uzskatījusi par iespējamu.
– Atvainojos par ceremonijas pārtraukšanu. Lūdzu, dodieties visi uz “Kuģi” tepat kaimiņos, kur jūs gaidīs atspirdzinājumi. – Viņa pievērsa skatienu Endrū. – Zinu, ka daži no jums ir mērojuši tālu ceļu, tāpēc, lūdzu, pievienojieties man.
Cilvēki sāka celties kājās un doties uz durvīm, sačukstēdamies cits ar citu, un temats bija acīmredzams. Karla viņiem to nepārmeta. Viņa izturētos tāpat, ja būtu izrādījusies vērotājas lomā. Karla prātoja, cik daudzi gan apjautāsies viņai pašai, kas noticis, cik reižu viņai nāksies atkārtot vienu un to pašu stāstu. Viņa to nespēja. Viņa nevēlējās tikt samulsināta.
– Pagaidiet! – viņa iesaucās, paklausīdama piepešam impulsam. Visi pagriezās pret viņu, un Karla uz mirkli zaudēja drosmi. Viņa neaizmirsa sakāmo, tāpēc ka nebija neko iecerējusi. Viņa atvēra muti un ļāva vārdiem plūst pašiem tādā secībā, kādā tie izlauzās pār lūpām.
– Jūs droši vien prātojat, kas tas bija… kas notika. Izrādās, ka Mārtinam bijusi vēl cita sieva. Neko vairāk es nezinu, tāpēc, lūdzu, neprasiet man sīkākus paskaidrojumus, jo es nespēšu tos sniegt.
Baznīcēni noelsās vien.
– Lūdzu, šodien atvadīsimies no Mārtina, kuru mēs visi pazinām un… mīlējām. – Karla saminstinājās pie šī vārda. Vēl pirms pusstundas tas būtu izrādījies patiess.
Viņa cerēja, ka tas izslēgs jebkādus jautājumus. Nekā nebija. Pēc piecām sekundēm Endrū jau atradās viņai līdzās.
– Ko tu ar to gribēji teikt? Kāda cita sieva?
– Nu, viņam bijusi cita sieva, – Karla atbildēja, paraustīdama plecus. – Tā sieviete sarkanajās kurpēs bija Džūlija. Viņa pirmā sieva. Šodien noskaidrojās, ka viņi tā arī nav izšķīrušies. Laikam tas padara mani par “otro sievu”.
– Tā bija Džūlija? – Endrū norādīja uz baznīcu, it kā viņa vēl aizvien atrastos tur, paslēpusies aiz arkveida durvīm. – Oho, viņa nu gan ir mainījusies. Kad es viņu pēdējoreiz redzēju, viņa bija resna kā siena kaudze. Ar gariem, brūniem matiem un zobiem, kas atgādināja pamestu kapsētu.
Karla piepeši sajuta dusmas un vilšanos, kas tā vien tīkoja izlauzties. Tā kā Mārtina te nebija, viņa ķērās pie vīra aizstājēja – viņa brālēna.
– Kāpēc neviens man neko par viņu nav teicis? Es nezināju, ka Mārtins agrāk bijis precējies, – viņa nošņācās, drīzāk raudulīgi nekā agresīvi.
Endrū papurināja galvu, un viņa apaļie vaigi noplīvoja vien.
– Viņi bija vēl pavisam bērni. Viņi iepazinās, apprecējās un izšķīrās viena gada laikā. Godīgi sakot, es biju par viņu aizmirsis. Un tomēr domāju, ka Mārtinam būtu vajadzējis ieminēties par viņu. – Endrū izbrauca ar pirkstiem cauri tam matu mazumiņam, kas vēl bija atlicis viņam uz galvas. – Un tu apgalvo, ka viņi tā arī nav izšķīrušies?
– Nē.
– Ko tas nozīmē tev?
Karla nopūtās. – Acīmredzot būšu nonākusi zināmā duļķainā straumē bez airiem.
– Nespēju tam noticēt, – Endrū sacīja. – Es patiešām nezināju, ka viņi nav izšķīrušies. Kurš gan prec otru sievu, neizšķiroties no pirmās?
Endrū neko nevar pārmest, domāja Karla. Tas nebija temats, kas varēja
