mana skaistā Nanaka ir… – Singha kungs pacēla rokas pret debesīm, lai paskaidrotu.
– Man ļoti žēl, – noteica Lenija.
– Nē, nē, nevajag, tas notika pirms desmit gadiem. – Tomēr pat pēc visiem šiem gadiem viņam vēl aizvien bija sāpīgi domāt par to, ka viņa ir mirusi. Viņiem būtu vajadzējis izbaudīt pensijas gadus, apskatot pasauli, kā viņi bija to iecerējuši, apciemojot meitu Amerikā. Taču Nanakas automašīnai virsū uztriecās piedzēries šoferis, kas svinēja iznākšanu no cietuma, kurā bija atradies par braukšanu reibumā. – Manai meitai patīk somiņas, un viņai allaž ir patikušas grāmatas. Tā būs ideāla kombinācija.
– Ne tikai somiņas, jauni ir arī maki. Un arī šie sīknaudas maciņi. Kas vēl? Ak jā, vēl ir tintes preses ar maināmo papīru. Riekstkoka. Tos gatavo kāds pensionēts amatnieks Moltstonā.
– Oho, – noteica Singha kungs, kurš nespēja ne sagaidīt, kad Lenija atvērs vitrīnu, lai viņam tās nodemonstrētu. Viņš paņēma rokās vislielāko papīra presi tik bijīgi, it kā tas būtu kāds reliģisks artefakts.
– Tās ir skaistas, vai ne? Šī ir visdārgākā, par piecdesmit mārciņām. Taču jums ir laimējies. Esmu nolēmusi izsludināt īpašo piedāvājumu otrdienās, lai palielinātu pārdošanas apjomus. Desmit procentu atlaide.
– Man to vajag, – sacīja Singha kungs, un viņa lielās šokolādes krāsas acis iemirdzējās. – Tu taču saproti, vai ne?
– Jā gan, es saprotu. Es pilnībā saprotu aizraušanos ar rakstāmlietām, – Lenija pamāja. – Jau kopš bērnības man allaž ir patikušas glītas kancelejas preces: lapiņas, pildspalvas… to nekad nevarēja būt par daudz. Man likās, ka esmu tāda vienīgā, līdz izlasīju kādu rakstu žurnālā par citiem cilvēkiem, kuriem arī tas viss patīk.
– Un tu nodibināji šo brīnišķīgo uzņēmumu, – sacīja Singha kungs, izņemdams vienu somiņu no vitrīnas. Tā bija liela cieto vāku versija par “Lepnumu un aizspriedumiem”, kas bija pārvērsta īstā lietišķā rokassomā ar rokturiem un sarkanu samta oderi.
– Tā arī maksā piecdesmit mārciņas, – Lenija noteica, īsti nezinādama, vai viņš ir redzējis cenas zīmi. – Protams, šodien ar desmit procentu atlaidi.
– Tā ir ļoti jauka, – sacīja Singha kungs. – Manai mazajai Sianai tā patiks. Lai gan viņa vairs nav nekāda mazā. Viņa strādā par ķirurģi Amerikas slimnīcā. Vai tev atradīsies piemērota kastīte, Lenij? Man to gribētos uzdāvināt viņai dzimšanas dienā, kas būs nākammēnes.
– Esmu pārliecināta, ka atradīšu jums kastīti, Singha kungs, – atbildēja Lenija. – Vai šī ir tā grāmata, ko jūs vēlētos? Man ir arī “Kalnu aukas”, “Bāskervilu suns”, “Īrnieks”… Singha kungs pacēla augšup plaukstu, pārtraucot Lenijas runas plūdus. – Tā ir viņas iemīļotākā. Man gribētos sameklēt Dārsija kungu, kurš to viņai nogādātu personiski.
Lenija iesmējās. – To es nevarēšu noorganizēt, taču varu sadabūt jums kasti, – viņa noteica, izņemdama somu viņam no rokām un aizslēgdama vitrīnu. – Nāciet, nobaudiet savu tēju ar kūku un pastāstiet man, ko jūs par to domājat. Tā ir jauna recepte.
– Patiešām, – noteica Singha kungs, apsēzdamies pie galdiņa un iebāzdams roku kabatā, lai sameklētu maku. Viņš ļoti priecājās, ka pirms dažām nedēļām ir uzgājis šo “Stūra tējnīcu” ar tās laipno un možo īpašnieci. Bija liels atvieglojums izrauties no vientulības valgiem kaut vai tikai uz stundiņu.
– Šī šokolādes un Brendona kūka ir fantastiska, – Singha kungs iesmējās, izskatīdamies sajūsmināts. – Tas ir, es gribēju teikt, brendija, piedošanu. Džeina Ostina ir mani pārņēmusi savā varā.
– Nevajag atvainoties, Singha kungs, – Lenija nomurmināja. Viņš tai nupat bija piespēlējis jaunu ideju.
DESMITĀ NODAĻA
Karlai nākamā nedēļa pagāja apjukuma miglā. Kaut kas viņas būtības dzīlēs darīja visu iespējamo, lai izdzīvotu. Tas viņai lika ieiet dušā, saģērbties un mēģināt kaut ko ieēst. Viņa to darīja gluži kā zombijs, kuram ir izdevies saglabāt kādu kripatu cilvēcības. Viss sagādāja milzu pūles – zobu tīrīšana, maizes šķēles ielikšana tosterī. Saņemies, sacīja kāda iekšēja balss. Tas tev nepavisam nenāk par labu. Tev jāsāk domāt par nākamajiem soļiem. Septiņas dienas pēc Mārtina bērēm Karla ieslēdza putekļu sūcēju un piespieda sevi izbraukāt ar to pa paklāju. Tad viņa noņēma no gultas palagus un izmazgāja no tiem Mārtinu, un raudāja, noskatīdamās, kā tie griežas uz riņķi veļas mašīnā.
Viņa nevarēja iztikt bez atbildēm, taču tas bija jādara. Tomēr viņa to nespēja. Tas bija nebeidzams apburtais loks, kuru viņai neizdevās pārraut. Karla ielēja bļodiņā zupu un ieslēdza televizoru. Tur rādīja vecu melnbalto filmu – “Seanss lietainā pēcpusdienā”. Viņa atcerējās, ka ir to redzējusi pirms daudziem gadiem. Tas bija stāsts par gaišreģi, kura nolaupa bērnu, lai tiktu slavēta par tā atrašanu ar “pārdabisko spēju” palīdzību.
Gaišreģe.
Šis vārds iekrita Karlas smadzenēs kā sēkla un nekavējoties sāka dīgt. Bez šaubām. Tieši tas viņai bija vajadzīgs. Tilts starp šo pasauli un viņpasauli. Terēze teiktu, ka viņa ir traka, tikai domājot vien par to, taču Terēzes te nebija, un tā bija vienīgā vieta, kurp Karlai vajadzēja doties.
Viņa nolika zupas bļodu, priecādamās par to, ka radies aizbildinājums, lai to neēstu, un pasniedzās pēc klēpjdatora, lai ierakstītu Google meklētājā vārdus gaišreģi, Bārnslija, Šefīlda, Līdsa.
Karla atrada veselu gūzmu ierakstu, un daži no tiem izcēlās īpaši. Pirmajai gaišreģei bija ļoti grezna mājaslapa, tāpēc Karla viņai piezvanīja un uzzināja, ka var cerēt uz tikšanos, agrākais, pēc četrpadsmit mēnešiem. Otrajai, kura dzīvoja Roterdamā, bija daudz rekomendāciju, taču arī viņa varēja pieņemt Karlu tikai ap Ziemassvētkiem. Trešā, no Līdsas, bija ievietojusi savā profilā attēlu ar draudzīgu, lietišķu sievieti, kura sēdēja uz dīvāna ar kristāla bumbu rokā. Viņa likās sirsnīga un patiesa, un Karla nez kāda iemesla dēļ sajuta, ka šī sieviete viņu pievelk. “Pata Morisone, gaišreģe ar četrdesmit gadu pieredzi”, kā to apgalvoja mājaslapa, varēja viņu pieņemt nākamajā dienā pulksten divos pēcpusdienā.
Pata Morisone dzīvoja labi uzturētu sešdesmito gadu divģimeņu māju kvartālā Horkroftā netālu no Līdsas. Visi dārzi bez izņēmuma bija glīti, ar rūpīgi koptām dobēm un daudzkrāsainām puķēm, laimes akām un rūķīšiem ar makšķerēm. Patas Morisones namdurvis bija košā ciklamenu krāsā, un aizkari, kas karājās pie mājas logiem, bija viegli rožainā tonī. Karlai radās aizdomas, ka tas neapšaubāmi norāda uz to, ka mājas iekšienē dominēs sārtā krāsa – un viņa nekļūdījās.
Pati nama saimniece, Pata Morisone, atgādināja vīziju fuksiju krāsā. Viņa atvēra durvis, ģērbusies garā kaftānā, kas nespēja apslēpt gaišreģes mazo, taču ducīgo augumu. Viņas lūpas bija pārklātas ar biezu neonsārtas lūpukrāsas kārtu, kas droši vien bija saredzama no kosmosa.
– Tu
