to viņa pateicās draugiem, Montgomeriju brāļiem un viņu mātei. Justīne Montgomerija viņu nolīga bez vilcināšanās. Tolaik Houpa Justīni vēl tik labi nepazina, lai negaidīti nākušais piedāvājums viņu pārsteigtu. Toties Houpa labi pazina sevi un joprojām brīnījās par to, cik ātri un impulsīvi pieņēma šo piedāvājumu.
Ātri? Tas bija ļoti ātri, un viņa to nenožēloja.
Houpa nenožēloja ne dzenuli, ne lēmumu, ne arī rīcību.
Visu no jauna viņa nebija plānojusi uzsākt, toties lieliski prata pielāgot plānus savām interesēm. Pateicoties Montgomerijiem, rūpīgi un ar mīlestību atjaunotā viesnīca kļuva par viņas daudzsološo karjeru un mājām.
Lēnām pārvietojoties pa terasi, Houpa pārbaudīja iekārtos puķpodus, pavisam nedaudz pagrieza bistro krēslu.
– Šeit es mīlu ik kvadrātcollu, – viņa pie sevis nočukstēja.
Atvērās Elizabetes un Dārsija apartamentu durvis, kas veda uz terasi. Uzvēdīja sausserža aromāts.
“Vēl kādam nenāk miegs,” Houpa nosprieda. “Interesanti, vai spoki guļ?” Diezin vai rēgs, kuru Bekets dēvēja par Elizabeti, par godu tā iecienītākajam viesnīcas numuram, pagodinātu viņu ar atbildi, ja arī Houpa uzdrošinātos pavaicāt. Vismaz līdz šim Lizija nebija uzskatījusi par vajadzīgu sazināties ar savu kaimiņieni.
To iedomājusies, Houpa pasmaidīja un iemalkoja vīnu.
– Brīnišķīga nakts. Es tikko prātoju, kā izmainījusies mana dzīve un viss, kas ar to saistīts, un cik ļoti par to priecājos, – viņa draudzīgi ierunājās. Galu galā viņa un Ouens bija izpētījuši, ka viesnīcas pastāvīgā viešņa Lizija jeb Elīza Forda, kā viņu sauca dzīves laikā, bija attāla Houpas radiniece.
Starp radiniekiem attiecībās jāvalda vienkāršībai un draudzībai.
– Veslija un Sirdspuķītes numurā ir apmetušies jaunlaulātie. Viņi izskatās tik laimīgi, tik jauni un zināmā mērā zaļi. Pāris Nika un Noras numurā svin kundzes piecdesmit astoto dzimšanas dienu. Viņi nav jauni, tomēr liekas laimīgi, jauki un jūtas ērti. Man prieks, ka varu piedāvāt viņiem šo īpašo vietu, īpašo pieredzi. Tas man padodas.
Rēgs klusēja, tomēr Houpa juta tā klātbūtni. “Sabiedrisks rēgs,” viņa nosprieda. “Dīvaini draudzīgs.” Tā nu viņas tur stāvēja – divas sievietes, kas lūkojās naktī.
– Karolī ieradīsies agri no rīta. Viņa gatavos brokastis, bet man būs brīvs rīts, – pacēlusi vīna glāzi, Houpa turpināja, – Mazliet vīna, mazliet pašanalīzes, mazliet nožēlas atskāršot, ka nav nekā, ko nožēlot. – Pasmaidījusi, Houpa iedzēra kārtējo vīna malku un piemetināja: – Krietna glāze vīna. Tagad, kad esmu to izdzērusi, laiks likties uz auss.
Viņa vēl mirkli uzkavējās terasē, kur mierpilnā vasaras naktī gaisā virmoja sausserža saldā smarža.
No rīta Houpa nokāpa lejā un sajuta tikko vārītas kafijas, cepta bekona un, ja vien oža viņu nevīla, Karolī ābolu un kanēļa pankūku aromātu. Donna un Makss ēdamistabā apsprieda iespēju apskatīt pilsētu un tikai tad doties mājup.
Houpa iegāja virtuvē palūkoties, vai Karolī nav nepieciešama palīdzība. Justīnes māsa savus mirdzoši gaišos matus uz vasaru bija apcirpusi īsākus un nogriezusi poniju, kas draiski plīvoja, izceļot gaišbrūno acu možo skatienu. Karolī pavērās uz Houpu un pakratīja pirkstu.
– Jaunkundz, ko tu te meklē?
– Ir jau gandrīz desmit.
– Un tev šorīt nav jāstrādā.
– Jā, es nogulēju līdz astoņiem, tad nodarbojos ar jogu un nedaudz uzkopu dzīvokli, – Houpa paskaidroja un pastiepa roku, lai ielietu kafiju, tad pievēra tumši brūnās acis un iedzēra malciņu aromātiskā dzēriena. – Mana pirmā kafija šodien. Kāpēc tā allaž ir visgardākā?
– Kaut es to zinātu. Es joprojām cenšos pāriet uz tēju. Mana Dārla ir pievērsusies veselīgam dzīvesveidam un dara, ko var, lai arī es to ievērotu. – Karolī balsī bija jaušama mīlestība pret meitu un arī aizkaitinājums. – Man patiešām patīk mūsu Titānijas un Oberona maisījums. Tomēr… tā nav kafija.
– Nekas nav labāks par kafiju.
– Tā tu saki. Dārla nevar vien sagaidīt, kad tiks atvērta jaunā sporta zāle. Viņa teica, ka pieteiks mani jogas nodarbībām un vilkšus uz turieni aizvilks, ja es pati nepieteikšos.
– Tev patiks joga, – manot Karolī sejā iezogamies šaubas un nemieru, Houpa iesmējās. – Tici man!
– Hmm, – Karolī noburkšķēja, paņēma lupatiņu un atsāka spodrināt letes granīta virsmu. – Vargasiem patika numurs un, kā parasti, arī vannasistaba, bet jo īpaši burvju tualete. No jaunlaulātajiem gan neko vēl neesmu dzirdējusi.
– Es būtu vīlusies, ja viņi jau būtu lejā. – Houpa sabužināja matus.
Pēdējos divus gadus viņa bija iecienījusi īsi apcirptu zēngalviņas griezumu kā Karolī, tomēr pirms kāda laika Houpa bija nolēmusi ataudzēt matus, kam mirdzošie gali jau sniedzās līdz žokļa līnijai – tieši tik gari, lai liktos traucējoši.
– Es apraudzīšu Donnu un Maksu, apvaicāšos, vai viņiem nav kādas vēlmes.
– Atļauj to izdarīt man, – Houpa noteica, – tāpat biju nodomājusi ar viņiem apsveicināties un vēl gribu aizskriet uz “Lappusītēm” pie Klēras, kamēr brīvais rīts vēl nav beidzies.
– Vakar vakarā es redzēju viņu lasītāju klubiņā. Viņai ir tik mīlīgs puncītis! Tā! Ja jaunlaulātie vēlēsies pankūkas, man vēl ir pietiekami daudz mīklas.
– Pateikšu to viņiem.
Houpa izslīdēja ēdamistabā, pārmija dažus vārdus ar viesiem un vienlaikus pārbaudīja, vai svaigu vasaras ogu, kafijas un sulas rezerves ir pietiekamas.
Pārliecinājusies, ka visa ir gana un klienti ir apmierināti, viņa jau devās uz augšstāvu pēc somas, kad pa durvīm no terases pagalma pusē ienāca jaunlaulātais pāris.
– Labrīt!
– Ai, labrīt! – Jaunās sievas balsī bija jaušams labi pavadīta medusmēneša rīta glāsmainums. – Mums ir visskaistākā istaba. Tik ļoti skaista, ka es jūtos kā īsta princese.
– Tā tam būs būt, – Houpa nopietnā balsī atbildēja, un abas sievietes iesmējās.
– Šķiet tik atjautīgi tas, ka numuriem dots mīlas pāru vārds un tie atbilstoši iekārtoti.
– Turklāt tie pāri dzīvoja ilgi un laimīgi, – Trojs iestarpināja un sieva viņu par to aplaimoja ar liegu, sapņainu smaidu.
– Gluži kā mēs. Mēs gribētu jums pateikties par brīnišķīgo kāzu nakti. Vairāk mēs pat vēlēties nevarētu, tā bija ideāla.
– Tāds
