sasodīto, uzkrāto netīrību.
Reizēm viņam gribējās naktī iekāpt buldozerā un noslaucīt no zemes virsas šo nolādēto, neglīto kluci. Tomēr sevi viņš pazina pietiekami labi un bija vien jāatzīst, ka viņam patika izaicinājumi.
Jā, viņam bija kāds izaicinājums.
Bet allaž uzticamais Ouens viņam bija atsūtījis īsziņu, ka nojaukšanas atļauja ir saņemta un viņi var mesties cīņā.
Raiders kādu brīdi uzkavējās automašīnā ar varbūt ne visai skaisto, tomēr mīlīgo suni Dumiķi pie sāniem, kamēr radio pavedinoši vīteroja Lēdija Gāga. “Tā meiča ir visnotaļ savāda,” Raiders nodomāja, “tomēr balss viņai ir varena.”
Abi ar suni viņi pētīja zaļo, neglīto kluci. “Nojaukšanas atļauja – brīnišķīgi. Sienu graušana man allaž ir patikusi. Jā, tas ir kaut kas! Un darbs, lai šo neglīteni pārvērstu, būs interesants.”
Fitnesa centrs. Raiders nespēja saprast cilvēkus, kuri uzkāpj uz trenažiera un rikšo uz vietas. “Kāpēc viņi nevar atrast kādu konstruktīvāku nodarbi, lai nosvīstu?” Sporta zāle, jā, to gan viņš spēja iztēloties – boksa maisi, rings treniņiem, nopietnas svara bumbas un atsvari. Fitnesa centrs viņam šķita pārāk meitenīgs. Joga, pilates un tamlīdzīga niekošanās.
“Ak, jā, un vēl sievietes piegulošos sporta tērpos,” viņš domās piemetināja. “Jā, tā ir. Tas ir tikpat patīkami, kā saņemt nojaukšanas atļauju. Nav jēgas dusmoties,” Raiders nodomāja. “Viss jau ir nolemts.”
Viņš izkāpa no automašīnas, un Dumiķis viņam uzticīgi sekoja.
Raiders nespēja saprast, kāpēc viņam ir tik apcerīgs noskaņojums. Ceptuve ir gandrīz pabeigta, atlicis to vien pārbaudīt un nokrāsot fasādi. Arī Eiverijas Makteivišas jaunais restorāns tūliņ būs pabeigts. Raiders nespēja vien sagaidīt, kad varēs apsēsties pie Eiverijas jaunās bāra letes un iemalkot alu.
Virtuves pārbūve bija pabeigta, un Ouens tagad nodarbojās ar iebūvētās tehnikas piegādi citam klientam. “Daudz darba ir labāk nekā nekas. Māju Barbadosā es uzcelšu vecumdienās.”
Un tomēr kaut kas viņam nelika mieru, kaitināja, un Raiders nespēja īsti saprast iemeslu. Tikai līdz mirklim, kad viņš palūkojās uz viesnīcu.
Houpa Boumonta. Jā, viņa varētu būt pie vainas.
Viņa labi darīja savu darbu, nav vārdam vietas. Raideru īpaši neuztrauca tas, ka viņa ir stūrgalvīga, apsēsti organizēta un sevišķu uzmanību pievērsa sīkumiem. Gan dzīvē, gan darbā viņam bija darīšana ar tādiem cilvēkiem, piemēram, ar brāli Ouenu. Tomēr kaut kas viņu urdīja, kā skabarga, kas ik pa brīdim liek manīt par sevi. Tā tas bija kopš Vecgada vakara, kad viņu lūpas saskārās.
“Tas notika nejauši,” viņš sev sacīja. “Impulsīvi. Nejaušs impulss.” Viņš negrasījās to atkārtot.
Tomēr viņš būtu vēlējies, kaut Houpa būtu tukla, neglīta, pusmūža sieviete, kura rūpējas par pārīti mazbērnu un aizraujas ar adīšanu.
– Iespējams, kādu dienu tā arī būs, – viņš sacīja Dumiķim, kurš padevīgi paluncināja asti.
Paraustījis plecus, viņš devās tālāk, šķērsoja ielu un atvēra topošā Makteivišu restorāna un bāra durvis, lai uzmeklētu strādniekus.
Telpas viņam patika, jo īpaši tagad, kad viņi bija savienojuši abas ēkas, izveidojot sienā plašu durvju ailu, lai restorāna un bāra īpašnieki un personāls varētu brīvi pārvietoties no vienas telpas uz otru.
Eiverija zināja, ko vēlas un kā to sasniegt, tāpēc Raiders bija pārliecināts, ka Makteivišu restorāns būs lieliska vieta, kur paēst, iedzert vai satikties ar cilvēkiem, ja būtu tāda vēlēšanās. Labs ēdiens pieaugušiem cilvēkiem – tādu Eiverija bija to iecerējusi, pretstatā demokrātiski ģimeniskajam restorānam “Vesta”.
“Vesta” bija Raidera vājība, tur ceptā “Kareivja pica” bija vēl lielāka vājība, tomēr viņš zināja, ka vismaz reizi vai pat vairākas labprāt nobaudīs maltīti jaunajā restorānā. Turklāt Eiverija jau mēnešiem ilgi uz viņiem izmēģināja dažādus jaunus ēdienus.
Raiders devās pie durvju ailas un nopētīja bāra vietu. “Tur vēl daudz darba jāiegulda,” viņš nosprieda, tomēr spēja iztēloties, kāda izskatīsies garā lete, kuru kopā ar brāļiem uzbūvēs pašu rokām. Tumšs koks, intensīvas krāsas, ķieģeļi, kas šur tur redzami sienā. Un visas tās izlejamā alus šķirnes…
“Jā, nebūtu slikti šeit reizi pa reizei iegriezties, lai paceltu kausu par labi padarītu darbu.”
Par darbu, kad tas būs padarīts.
Atskanēja balsis, un Raiders atgriezās restorāna telpās.
Kad uzdevumi bija sadalīti un brigāde uzsāka darbu, viņš devās uz ceptuvi, lai pārbaudītu, kā tur sokas darbi. Ja viņam būtu iespēja izvēlēties, viņš apliktu instrumentu jostu un pats ķertos pie īstiem darbiem.
Bet torīt viņam bija nolikta tikšanās jaunajā objektā, turklāt līdz tai bija atlicis pavisam maz laika.
Raiders devās atpakaļceļā un stāvvietā ieraudzīja novietotas abu brāļu automašīnas. Ouens droši vien atvedis kafiju, virtuļus un nojaukšanas atļauju. Ouens nemēdz pievilt. Viņš nepieviltu pat tad, ja būtu sācies kodolkarš.
Viņš iedomājās par Beketu, kurš apprecējis daiļo Klēru, vienā mirklī kļuvis par trīs bērnu tēvu un tagad gaidīja vēl nākam pasaulē dvīņus.
“Jēziņ, dvīņus! Kas zina, varbūt satraukums par gaidāmajiem dvīņiem pārņems arī māti un atturēs no jaunām iecerēm. Taču iespējams, ka tas nelīdzēs.”
Iegājis pa durvīm no Svētā Pola ielas puses, Raiders sajuta kafijas aromātu.
Jā, uz Ouenu vienmēr varēja paļauties.
Viņš paņēma vienīgo atlikušo krūzi, uz kuras pedantiskais brālis ar marķieri bija uzvilcis burtu “R”, un labsajūtā ieņurdējās, pacēlis virtuļu kastītes vāku.
Suns pavēcināja asti, uz grīdas parādījās savdabīgi raksti.
Brāļu balsis skanēja kaut kur trušu alām līdzīgo istabeļu labirintā. Raiders noplēsa gabaliņu no sava ar marmelādi pildītā virtuļa, pameta to Dumiķim un piegāja aplūkot rasējumus, kas bija izklāti uz steķiem novietotiem saplākšņa gabaliem.
Saprotams, ka viņš tos jau bija redzējis, un tie šķita graujoši. Beketa koncepcija ietvēra visu, ko māte vēlējās un pat vēl vairāk. “Jā,” Raiders nodomāja, “tas ir labāk nekā noslaucīt to visu no zemes virsas. Labāk izmēzt to, kas mēžams, un būvēt uz tā, kas spēj izturēt slodzi.”
Raideram tas neizskatījās pēc sporta zāles, vismaz ne tādas, ko viņš mēdza apmeklēt un kur ģērbtuvēs valdīja sviedru smārds. Šī jau bija māksla.
Turklāt tāda, kas padara procesu darbietilpīgu un pietiekami sarežģītu,
