tā jau bija puslīdz personiskāka attieksme.
– Vai es esmu uzpūtīgs?
– Augstākajā līmenī. Tu mani neieredzi, un es cenšos turēties no tevis pa gabalu. Tomēr es esmu šīs viesnīcas vadītāja, turklāt sasodīti laba vadītāja. Mūsu ceļi reizēm krustojas. Tu taču vari vismaz izlikties pieklājīgs.
Raiders atspiedās pret durvīm.
– Es nemēdzu izlikties, un kurš tev teica, ka es tevi neieredzu?
– Tu pats. Ikreiz, kad esi uzpūties.
– Varbūt tā ir mana atbilde uz augstprātību.
– Augstprātību? – aizvainotā Houpa iesaucās. – Es neesmu augstprātīga.
– Tu esi to izkopusi līdz pilnībai. Bet tā ir tava darīšana, – Raiders attrauca un atkal piegāja pie loga.
– Tu allaž esi rupjš, jau kopš mūsu pirmās tikšanās reizes. Šeit, šajā istabā, kad tā vēl nebija kļuvusi par istabu.
Houpa lieliski atcerējās to brīdi, to reibumu un spēcīgo tieksmi, starojošo gaismu, kas iluzori ieskāva viņa augumu.
Bet viņa nevēlējās gremdēties atmiņās.
Raiders dusmās apcirtās.
– Varbūt tam par cēloni ir tas, kā tu uz mani skatījies? It kā es būtu iesitis tev pa seju.
– Tā nebija. Tas bija tikai mirkļa… Es nezinu, kas tas bija.
– Varbūt tāpēc, ka staigā uz tādiem papēžiem?
– Nopietni? Tagad tev nepatīk arī manas kurpes?
– Es tikai izteicu savu viedokli.
Houpa mežonīgi iegārdzās, pielēca kājās, metās pie durvīm un sāka tās sist ar dūrēm.
– Atver taču, sasodīts!
– Viņa tās atvērs, kad būs tam gatava. Tu tikai savainosies.
– Nemāci, kas man būtu jādara! – Houpa nespēja saprast, kāpēc Raidera lietišķums uzsvēla viņā dusmas un radīja paniku. – Tu… tu pat nespēj mani uzrunāt vārdā! It kā nemaz nezinātu, kā mani sauc!
– Es zinu, kā tevi sauc. Liec mierā durvis, Houpa. Dzirdi? Es zinu, kā tevi sauc. Rimsties.
Raiders pastiepa roku un satvēra viņas dūrē sažņaugto plaukstu.
Jau atkal viņa to sajuta – to reibumu un spēcīgo tieksmi. Viņa uzmanīgi atslīga pret durvīm un pagrieza galvu, lai palūkotos uz Raideru.
“Mēs atkal esam tik tuvu viens otram kā Vecgada vakarā. Pietiekami tuvu, lai saskatītu zeltainos raibumus viņa zaļajās acīs. Pietiekami tuvu, lai saskatītu tajās kaismi un cieņu.”
Houpa negribēja viņam piekļauties, tas bija viņas ķermenis, kas tiecās tuvāk. Viņa atspiedās ar plaukstu pret viņa krūtīm. “Cik satraukti sitas viņa sirds! Varbūt man tikai tā liekas, varbūt es vēlētos, lai tā būtu, jo tad es vairs nebūtu viena.”
– Reiz viņa iesprostoja Ouenu un Eiveriju Elizabetes un Dārsija numurā. Viņa vēlējās, lai viņi… – Houpa ierunājās un teikumu pabeidza domās: “…skūpstās, iepazīst viens otru.” – Viņa ir romantiķe!
Raiders atkāpās, un brīnumainais mirklis bija zudis.
– Šobrīd viņa ir kaitinoša.
Atvērtais logs pats no sevis klusi aiztaisījās.
– Manuprāt, viņa zina, ko vēlas, – Houpa jau mierīgā balsī sacīja un atglauda matus. – Dieva dēļ, Raider, noskūpsti mani! No tā tu nemirsi, toties Lizija varbūt mūs atbrīvos.
– Man nepatīk, ja sievietes, dzīvas vai mirušas, ar mani manipulē.
– Tici man, tavs skūpsts nav tas, par ko šodien sapņoju, bet drīz ieradīsies viesi. Vai… – Viņa izvilka telefonu. – Vai arī es zvanīšu Ouenam.
– Nē, Ouenam tu nezvanīsi.
“Trāpīts! Raideram tas būtu milzīgs pazemojums, ja es lūgtu kādu no brāļiem izpestīt viņus no šī gūsta. Skūpsts,” viņa nosprieda, “būs mazākais no ļaunumiem.” Viņa uzsmaidīja vīrietim un paziņoja:
– Tu vari aizvērt acis un domāt par Angliju.
– Smieklīgi, – Raiders bilda, panācās tuvāk un aplika roku viņai ap kaklu. – Es to daru tikai tāpēc, ka esmu zaudējis pietiekami daudz laika un alkstu iemalkot vēsu alu.
– Brīnišķīgi.
Viņa lūpas bija tik tuvu Houpas sejai, bet viņš joprojām svārstījās.
“Nedomā,” viņa sevi pamācīja. “Neliecies, ne zinis. Tas ir tikai sīkums.”
Tas ir sīkums.
Kaisme un gaisma, un, ak, alkas pārņēma visu viņas ķermeni. Viņš Houpai pat nepieskārās, sakļāvās tikai lūpas, tomēr viņai vajadzēja teju ar spēku atrauties – tik ļoti viņai tas patika. Viņa gribēja satvert Raidera galvu, pievilkt cieši sev klāt, ievilkt sevī…
Bija neiespējami pretoties.
Raiders bija domājis tikai uzspiest formālu skūpstu kā draudzenei, krustmātei, tuklai pusmūža sievietei, kurai ir pārītis mazbērnu.
Un tomēr viņš aizrāvās. Viņu apbūra Houpas garša, smarža un lūpas.
Ne saldas, ne piparotas, drīzāk tas bija mistisks pretišķību sajaukums. Lūpas, kādas var būt tikai Houpai. Skūpsts Raideru uzbudināja vairāk nekā viņš būtu vēlējies. Bija neiedomājami grūti atrauties no viņas.
Beidzot Raiders pavērās uz viņu. Sekundi, divas. Houpa nopūtās, atbrīvoja roku un satvēra durvju rokturi.
– Tā, – viņa noteica, – izdevās.
– Iesim, kamēr Lizija nav pārdomājusi.
Jau nākamajā brīdī viņi bija laukā no istabas. Raiders devās pie sienas lampas, kurā spoži mirdzēja spuldzīte, pacēla no grīdas abažūru un nostiprināja vietā.
– Darīts, – viņš noteica un uzmeta Houpai ilgpilnu skatienu.
Viņa pavēra muti, bet tajā pašā mirklī iedžinkstējās durvju zvans.
– Viesi ir klāt. Man jā…
– Es iziešu pa sētas puses durvīm.
Pamājusi Houpa noskrēja pa kāpnēm.
Viņš ieklausījās, kā papēdīši klaudz uz koka grīdas, un ievilka elpu krūtīs.
– Nekad
