style="font-size:15px;"> – Arī tu tā domāji, – Eiverija norādīja.
– Tas bija citādāk, turklāt uz dažiem randiņiem es aizgāju.
– Labi, pāris randiņiem. Bet man bija trīs bērni, par kuriem rūpēties, un uzņēmums, kuram nepieciešama vadītāja. Turklāt neviena nopietna kandidāta nebija līdz brīdim, kad satiku Beketu, – Klēra atzinās. – Un vēl… tas gan izklausīsies nedaudz traki…
– Man patīk trakas lietas.
– Lizija. Savā ziņā tā bija viņa, kas saveda mani un Beketu, kā arī tevi un Ouenu. Tas bija tāds kā grūdiens, kā tramplīns, ja var tā izteikties. Un, re, cik tālu viss nonācis!
Eiverija pavērsa plaukstu pret Klēru un sacīja:
– Precējusies un gaidi dvīņus.
– Rīko kāzas, – Klēra atdarināja draudzeni. – Kā tev šķiet, vai viņa zina, redz vai jūt kaut ko tādu, ko mēs neprotam sajust? Varbūt kaut ko tādu, kas vēl gaidāms?
– Iespējams. Tas gan ir tikpat neprātīgi kā tas, ka viņa spokojas viesnīcā un gaida savu Billiju.
– Nedomāju gan. Es gribētu uzzināt, kas viņš bija un ko nozīmēja Lizijai.
– Es visas cerības lieku uz Houpu un Ouenu. Tam gan vajadzīgs laiks, bet viņi noteikti visu noskaidros, – Eiverija uzsmaidīja Klērai. – Ko par šo stāstīsim Ouenam un Beketam?
– Visu.
– Sarunāts. Viņi ķircinās Raideru, un tas viņu nokaitinās. Ja viņš būs nikns, būs lielākas iespējas, ka attiecības var attīstīties. Pēc tā nelieša Džonatana Houpa ir pelnījusi kārtīgu vīrieti.
– Kārtīgais vīrietis Raiders. – Klēra pasmaidīja.
– Houpa uzskata, ka viņš ir uzpūtīgs.
– Zinu. – Eiverija iesmējās. – Bet viņš atbildēja, nosaucot viņu par augstprātīgu. Uzpūtīgais un augstprātīgā. Iespējams, ka tā nav, tomēr man patīk.
– Ja neizdosies, es būšu tev līdzās. – Klēra pacēla dzēriena kārbu un pieskandināja Eiverijas ingveralum.
– Mūs gaida aizraujoša vasara.
Gandrīz nedēļu Houpai izdevās izvairīties no tikšanās ar Raideru, lai gan bija grūti nepamanīt viņu pārvietojamies no viena būvobjekta uz otru tik mazā pilsētiņā, kāda bija Būnsboro.
Te viņš bija Makteivišu restorānā, tad ceptuvē, tad grozījās pie Fitnesa centra. Houpa redzēja viņu pļāpājam ar frizieri Diku pie Sherry vai apstājamies, lai pārmītu kādu vārdu ar vienu no Kroufordiem.
“Te, tur, it visur,” viņa aizvainoti secināja. “Lai izvairītos no satikšanās ar Raideru, man būtu labprātīgi jāsēž mājas arestā.”
Tas tiešām bija smieklīgi.
Nē, viņai bija pietiekami daudz darba. Jau pirmajā sezonā viesnīca kļuva par visnotaļ populāru apmešanās vietu. Viesu vidū bija divi rakstnieki no ārpilsētas, kurus Klēra uzaicināja uz grāmatas atvēršanas svētkiem. Viesnīcā apmetās arī kāds jauks pāris, kurš ieradās uz izlaiduma piecdesmit gadu jubileju vietējā vidusskolā, un jauni cilvēki, kas Titānijas un Oberona apartamentos svinēja saderināšanos un jau apsvēra iespēju turpat pavadīt kāzu nakti.
Pagaidām viņai bijuši dažādi viesi – jauki, dīvaini, kaprīzi un apburoši. “Normāli,” viņa prātoja un izritināja šļūteni, lai aplietu puķes un dekoratīvos krūmus. Tobrīd sešos numuros bija apmetušās divas māsas, viņu māte un trīs meitas. Iepriekšējā vakarā viņas labi un trokšņaini pavadīja laiku, tagad droši vien labi izgulēsies un tikai tad dosies uz skaistumkopšanas procedūrām un masāžām.
“Es noteikti pati izplānošu savu meiteņu ballīti,” Houpa prātoja. “Uzaicināšu Klēru un Eiveriju, Justīni un Karolī, Klēras mammu, Karolī meitu, kā arī savu mammu un māsu no Filadelfijas. Būs smalki ēdieni, vīns un daudz, daudz sarunu par kāzām un bērniem.”
Tas būtu tieši tas, kas viņai vajadzīgs.
Houpa piesūcināja ar ūdeni mulču un apmierināta nopētīja uzplaukušās rozes un skaisti sazaļojušo glicīniju. Maijā tās ziedi piepildīs apkārtni ar reibinoši saldu aromātu. Houpa iztēlojās to ziedam Eiverijas kāzu laikā, nākamā gada pavasarī.
Šī tik ikdienišķā nodarbe nomierināja prātu, un Houpa klusītēm pie sevis dungoja, nelikdamās ne zinis par āmuru un zāģu radīto troksni otrpus stāvlaukumam. Viņa domās pārskatīja rīta cēlienam, pēcpusdienai un vakaram ieplānoto darbu sarakstu un nolēma, ka vakarā veltīs nedaudz laika Billija meklējumiem.
Lieliski.
Izdzirdējusi aiz muguras troksni, Houpa satrūkās un apcirtās.
– Sveika! – Tas bija viss, ko Raiders paspēja bilst, kad Houpa instinktīvi pacēla roku ar šļūteni. Ûdens strūkla trāpīja tieši viņam sejā.
– Ak Dievs! – viņa iesaucās, nometa šļūteni un neveikli mēģināja to pavirzīt sānis.
Nesteidzīgi, gluži kā palēninājumā, Raiders noņēma saulesbrilles. Tur nu viņš stāvēja, viscaur izmircis, un viņa acis meta zibeņus.
Dumiķis pateicīgi sāka lakt ūdeni no peļķes, kas bija izveidojusies uz bruģa.
– Pie joda!
– Kuš! – Houpa nošņācās un aši pavērās uz terases pusi. – Viesnīcā ir cilvēki, daudz sieviešu.
– Tāpēc tu centies ar ūdens strūklu aizskalot ikvienu vīriešu kārtas pārstāvi, kurš sper kāju viesnīcas teritorijā?
– Tas bija nejauši… Es atvainojos! Man tiešām ļoti žēl. Tu mani nobiedēji, un es tikai…
– Tev tas liekas smieklīgi? – viņš apvaicājās un apspiesti iesmējās.
– Nē. Jā. Jā, tas ir smieklīgi, bet tas nenozīmē, ka es par to priecājos. Man tiešām ļoti žēl, ka tā gadījās, – viņa sacīja un paslēpa šļūteni aiz muguras. Raiders spēra soli tuvāk. – Tev nevajadzētu pielavīties sievietēm, kas bruņotas ar laistāmo šļūteni.
– Es nelavījos, es vienkārši nācu, – viņš paziņoja un atglauda slapjos matus no pieres. – Ļauj man apskatīt šļūteni.
– Nē, tas bija negadījums. Tas, ko tu grasies darīt, jau būs apzināta rīcība. Ja uzgaidīsi, es atnesīšu dvieli.
– Man nevajag dvieli, man vajag kafiju. Tieši tāpēc es šurp nācu. Kā normāls cilvēks nācu no sava objekta uz virtuvi, lai iedzertu kafiju.
– Tomēr es atnesīšu kafiju un dvieli, – Houpa paziņoja, piesardzīgi attālinājās, izslēdza ūdens padevi un iesteidzās viesnīcā.
Visu
