ar slēdzenēm.
– Kad piedzims mazie, es vairs nebūšu vidējais, bet Mērfijs gan.
– Matemātiķis, – Bekets lepni noteica.
– Vēl viens ķertais matemātiķis? Tātad piekomandēsim Ouenam, kad viņš ieradīsies. Es ņemšu šo. – Viņš kā spīlēs satvēra Hariju, kurš šķita bezgalīgi laimīgs par šādu izvēli. – Vismaz šis puika nav tāds knislis kā pārējie. Mēs dosimies uz Fitnesa centru un pa ceļam nogādāsim pagaidu vidējo ceptuvē.
– Lieliski, paldies! – Raiders ar abiem puikām devās prom, bet Bekets pievērsās Mērfijam. – Ķersimies pie mūsu ieročiem.
– Mūsu ieročiem. – Mērfijs saulaini viņam uzsmaidīja.
Puišiem, kuri strādāja dzīvokļos virs ceptuves, pašiem bija bērni, tāpēc Raiders nosprieda, ka viņi neļaus Līemam sastrādāt muļķības. Un tomēr viņš mazliet uzkavējās, iedalīja zēnam slēdžu vāciņus un izsniedza mazu skrūvgriezīti.
Līems bija astoņus gadus vecs un ar zelta rokām. Iespējams, ka tā ir vidējo bērnu īpatnība, bet viņš arī bija visviltīgākais un ātrāk aizkaitināmais no trim brāļiem.
– Ja neko nesalaidīsi dēlī, saņemsi dolāru stundā. Ja salaidīsi dēlī, – Raiders skaidroja, – būs čiks.
– Cik ir čiks?
– Necik.
– Es negribu čiku, – Līems iebilda.
– Neviens negrib, tāpēc izdari visu pienācīgi. Ja viņš rada problēmas, vediet atpakaļ pie Beketa, – Raiders piekodināja strādniekiem un tad pievērsās Harijam.
– Ejam!
– Man jāpelna vairāk nekā Līemam, jo es esmu vecāks.
– Dolārs par stundu, – Raiders noskaldīja, kad viņi soļoja lejā pa kāpnēm. – Tāds nu ir piedāvājums.
– Bet es varētu nopelnīt prēmiju.
Raiders uzmeta zēnam pārsteigtu skatienu.
– Ko, pie joda, tu tik nezini!
– Mamma uz Ziemassvētkiem saviem darbiniekiem par labu darbu maksā prēmijas.
– Ziemassvētkos parunāsim.
– Vai es varēšu strādāt ar kādu no tām pistolēm, kas šauj naglas?
– Pēc pieciem gadiem noteikti.
– Vecmāmiņa apgalvo, ka tu cel vietu, kur cilvēki vingros un gūs prieku no veselīgas dzīves.
– Tāds ir plāns.
– Mums jāēd brokoļi, jo tie ir veselīgi, toties vīru vakaros, kad mammas nav mājās, mēs tos neēdam.
– Skaistākais vīru vakaros ir tas, ka ēdienkartē nav brokoļu.
– Vai es drīkstēšu mērīt? Bekets man atdeva mērlenti, bet es to nepaņēmu līdzi.
– Mums ir pāris liekas mērlentes.
Kad viņi iegāja būvobjektā, Harijs iepleta acis un apstājās.
Nojaukšanas darbi bija beigušies, un no ēkas bija atlikušas vien ārsienas un caurumainais jumts, kas sedza šķūnim līdzīgo telpu. Brigāde strādāja – apkārt sanēja zāģi, rībēja āmuri un būkšķēja naglu pistoles.
– Milzīga, – Harijs ierunājās. – Es nedomāju, ka tā ir tik milzīga! Kāpēc te nekā nav?
– Viss, kas šeit bija, izrādījās slikts. Mēs uzcelsim labāk, – Raiders paskaidroja.
– Tā vienkārši uzcelsiet? Visu? Kā tu to zini?
Apjēdzis, ka zēns visu uztver burtiski, Raiders pieveda viņu pie rasējumiem.
– Šos uzzīmēja Bekets. Es redzēju. Jumts izskatās citādāk.
“Jā,” Raiders nodomāja, “puika ne tikai uzdod saprātīgus jautājumus, bet arī pamana nianses. Varbūt viņi audzina nākamo būvnieku paaudzi?”
– Būs citādāks. Mums jānoņem vecais jumts.
– Ja nu uznāks lietus?
– Tad mēs salīsim. Harijs pasmaidīja.
– Vai es varu kaut ko uzbūvēt?
– Lai notiek! Sameklēsim tev āmuru.
Šī diena Raideram patika. Zēns izrādījās apķērīgs un vēlējās darboties, labprāt izmēģināja visu, ko nekad iepriekš nebija darījis. Viņš bija jokains, turklāt bieži vien ar nodomu. Raiders bija vairākas reizes palīdzējis pieskatīt bērnus, kad tika būvēta Beketa māja, un atcerējās, ka Harijs ir ļoti apzinīgs. Viņam patika mācīties, patika būvēt.
Ierādot zēnam celtnieka pamatprasmes, Raiders it kā atgriezās savā bērnībā, kad tēvs viņu apmācīja arodā.
Montgomeriju uzņēmuma nebūtu, ja Toms Montgomerijs nepieprastu šo amatu, ja viņam nebūtu vēlmes un pacietības būvēt un viņš nebūtu apprecējis sievieti, kurai bija pārpārēm enerģijas un arī savs redzējums.
Raiders atskārta, ka ikreiz būvniecības sākuma fāzē viņam pietrūkst tēva, it īpaši tādos objektos kā šis, kur darbi ritinājās viņa priekšā kā bezgalīgs paklājs.
“Tēvam tas patiktu,” Raiders prātoja, kamēr ierādīja Harijam, kā nomērīt un atzīmēt vietu nākamajai naglai. “Milzīga, tukša telpa, kurā atbalsojas ik skaņa un vēdī sviedru un zāģskaidu aromāts. Un viņam patiktu šis zēns, viņa potenciāls. Deviņi gadi, drīz būs desmit,” Raiders nodomāja. “Izstīdzējis ķermenis, asi elkoņi, pēdas, kas šķiet pārmēru lielas puikas augumam. Un drīz Klērai gaidāmi vēl divi. Jā, tēvs būtu kārtīgi izskolojis Brūsteru–Montgomeriju atvases.”
Puika lieliski iekļāvās brigādē. Stiepa un nesa nenoguris. “Tas nav uz ilgu laiku,” Raiders nosprieda, “tomēr verga darbu atsver vēl nepieredzētā nodarbe, kā arī puikas apziņa, ka viņš strādā kā īsts vīrs. Kā komandas loceklis.”
Raiders pakāpās atpakaļ un iedzēra no pudeles malku Gatorade. Viņu atdarinādams, arī Harijs piecēlās, atkāpās un novērtēja paveikto.
– Labi, mazais, tu esi uzbūvējis savu pirmo sienu, – Raiders paziņoja un izvilka no kabatiņas galdnieka zīmuli, – ņem un paraksties uz tās.
– Tiešām?
– Noteikti. Virsū nāks izolācija, apmetums, krāsa, bet tu zināsi, ka tur ir tavs paraksts.
Iepriecinātais Harijs paņēma zīmuli un rūpīgi uzrakstīja savu vārdu uz spraišļa.
Izdzirdējis
