lai tu būtu laimīga.
Houpa mirkli klusēja, pārsteigta, cik ļoti viņu aizvainojis šis piedāvājums. Viņu izbrīnīja pašas mierīgā un nosvērtā balss.
– Ļauj kaut ko paskaidrot. Mana laime ir manās rokās. Tu man neesi vajadzīgs, tāpat man nav vajadzīgs piedāvājums, kas neticamā kārtā pazemo mani un tavu sievu. Man nav nepieciešama tava tēva aizgādnība un Vikemu viesnīca. Man ir sava dzīve. Tu domā, ka man nav savas dzīves, ja tu mani izmantoji un pameti?
– Es domāju, ka tu sevi nenovērtē, nenovērtē to, ko esi pelnījusi un ko vari sasniegt. Es tiešām nožēloju, ja esmu tevi aizvainojis, bet…
– Aizvainojis? Tu mani atbrīvoji! – Houpa pielēca kājās. Pie joda pieklājību un mieru!
– Nelieti! Tas bija neticami rupjš gājiens, tomēr tas deva man iespēju pārvērtēt to, kas man ir. Es pārcēlos tevis dēļ. Un tagad šīs ir manas mājas. – Viņa ar plašu žestu norādīja uz terasi. Tikai acumirkli viņai likās, ka manījusi sievietes ēnu. – Šīs ir manas mājas. Es mīlu šo vietu un lepojos ar to. Te dzīvo jauki ļaudis un mani draugi, kuri man ir ļoti dārgi. Atgriezties pie tevis? Pie tevis, ja man ir…
Houpa nespēja izskaidrot, kāpēc rīkojās tik impulsīvi, dusmu un lepnuma dzīta. Viņa piepeši ieraudzīja Raideru, kurš tobrīd šķērsoja stāvlaukumu, un pieķērās šim salmiņam.
– …ja man ir viņš. Raider! – viņa iesaucās un aizskrēja cauri glicīnijām noaugušajai arkai. Raiders apstājās un, pieri saraucis palūkojās uz Houpu. Viņa iztēlojās, cik neprātīga izskatās viņas seja, bet viņai bija vienalga.
– Tēlo, – viņa nočukstēja, – un es būšu tava parādniece.
– Kas…
Viņa metās Raideram ap kaklu un uzspieda kvēlu skūpstu viņam uz lūpām. Dumiķis luncināja asti un pinās ap kājām, it kā gribētu piedalīties šajā izrādē.
– Tēlo, – viņa čukstēja, – es tevi lūdzu!
Raideram nekas cits neatlika, jo Houpa bija pieķērusies viņam kā ērce. Viņš nolēma padoties. Viņas pakausis iegūla Raidera plaukstā, un viņi skūpstījās.
Uz mirkli Houpa gluži vai apreiba. Raiders smaržoja pēc zāģskaidām, viņa lūpas garšoja kā šokolāde. Karsta, pakususi šokolādes konfekte. Viegli grīļodamās, viņa beidzot atlaida Raideru no sava apskāviena.
– Tēlo man līdzi.
– Vai tad es netēloju?
– Raider, – viņa izdvesa, satvēra viņa plaukstu, saspieda un pagriezās.
– Raiders Montgomerijs. Iepazīsties, šis ir Džonatans Vikems. Džonatana ģimenei Džordžtaunā pieder viesnīca, kurā es agrāk strādāju.
– Ak jā, – Raiders noburkšķēja. Tagad viņam bija skaidrs. “Nekādu problēmu, man nav nekādu iebildumu spēlēt teātri.” Viņš aplika roka Houpai ap vidukli un juta, kā notrīs viņas augums. – Kā jums klājas?
– Paldies, labi, – Džonatans atbildēja un bažīgi uzlūkoja suni. – Houpa man izrādīja jūsu viesnīcu.
– Tā ir tikpat viņas, cik mūsu viesnīca. Jūs viņu zaudējāt, vai ne? Toties mums viņa ir ieguvums.
– Tas ir acīmredzami, – Džonatans noteica un nopētīja Raidera darba apģērbu. – Cik noprotu, jūs pats piedalāties celtniecības darbos.
– Pareizi nopratāt. Mēs esam prasmīgi. – Raiders pasmaidīja un pievilka Houpu sev tuvāk. – Vēlaties apmesties mūsu viesnīcā?
– Nē. – Džonatana acis iedzalkstījās, lai gan lūpās rotājās smaids. – Es esmu ieradies, lai apciemotu senu draugu. Bija prieks tevi satikt, Houpa. Ja pārdomāsi, tu zini, kā ar mani sazināties.
– Es nepārdomāšu. Nodod vecākiem un sievai manus sirsnīgākos sveicienus.
– Visu labu, Montgomerij! – viņš atsveicinājās, pamāja ar galvu un devās pie savas automašīnas. Smaids no Houpas lūpām neizdzisa līdz brīdim, kad Džonatans aizbrauca.
– Ak Dievs, apžēlojies! – viņa ievaidējās un lokiem aizvirpuļoja pa pagalmu. – Ak mīļais Dievs!
Raiders domās jau bija “Vestā” – tur smaržoja medus, līksmi trokšņoja bērni, nebija nekādu problēmu un drāmu. Viņš palūkojās debesīs un sekoja Houpai pagalmā.
Piektā nodaļa
Raiders zināja, ka labāk Houpai neteikt, lai viņa apsēžas vai nomierinās. Neviens vīrietis tā īsti nespēj izprast sievieti, tomēr Raideram likās, ka viņam ir pietiekama pieredze šajā jomā.
Viņš apsēdās, jo zināja, ka paies kāds brīdis, līdz Houpa beigs riņķot pa pagalmu kā apdullusi muša. Mugurā viņai bija viegla vasaras kleitiņa, un Raideram nebija iebildumu viņu vērot.
Dumiķis palīda zem galda, it kā meklētu patvērumu no radioaktīvajiem nokrišņiem. Bija ārkārtīgi karsts, turklāt Houpa bija tik pārskaitusies, ka tvaiks gluži vai plūda pa nāsīm. Ar to pietiktu, lai uzvārītu veselu spaini omāru.
“Varbūt ir laiks noskaidrot, kas te īsti notika,” Raiders nosprieda.
– Kas tas bija par piedāvājumu?
– Piedāvājums?
Houpa apcirtās, un kleita uzplandīja gaisā, atklājot skatienam viņas slaidās, kailās kājas.
“Nē, skats patiešām nav peļams,” Raiders secināja. – Piedāvājums? – viņa atkārtoja, un Raiders pamanīja, ka viņas šokolādes brūnās acis met zibeņus. – Ak, jā! Tas glumais nelietis izteica man piedāvājumu.
Raiders uzmeta skatienu glāzēm, kurās vēl bija ledus tēja. Viņš labprāt padzertos, tomēr nevēlējās dzert no glāzes, no kuras dzēris pieminētais glumais nelietis.
– Tas… – Houpa histēriski žestikulēja. – Tas bija Džonatans.
– Jā, mēs iepazināmies.
– Mēs bijām… – “Kas? Kas mēs īsti bijām,” Houpa aizdomājās.
– Es sapratu. Vispirms viņš tevi aplidoja, pēc tam viņam uzradās cita sieviete. – Viņš paraustīja plecus un piemetināja, kad Houpa piepeši apstājās un pavērās uz viņa pusi. – Tā vismaz runā.
– Nepareizi runā. Es biju cita sieviete, tikai es to nezināju līdz mirklim, kad viņš paziņoja, ka ir saderinājies. Tas bija kā bumbas sprādziens, jo mēs tikko bijām beiguši mīlēties. Es domāju, ka mums ir attiecības, nopietnas attiecības, bet viņš mani izmantoja. Stulba, es biju stulba.
Viņas skatiens bija aizmiglots, balss dūmakaina. “Un gadījumos, kad viņa ir patiesi noskaitusies, aiz šīs dūmakas slēpjas īsta uguns,” Raiders prātoja.
– Labi,
