interjera dizainu. Šī ir Būnsboro senākā mūra ēka, turklāt celta tieši kā viesnīca. Te, kur atrodas salons, agrāk bija brauktuve.
– Houpa. – Džonatans noglāstīja Houpas roku tik pēkšņi, ka viņa nepaguva izvairīties no pieskāriena. – Vai neiebildīsi, ja pēc viesnīcas apskates es aizvedīšu tevi pusdienās? Pārāk ilgs laiks ir pagājis.
“Tas nebūt nav pietiekami ilgs,” Houpa nodomāja.
– Džonatan, es strādāju.
– Tev taču pienākas pusdienu pārtraukums. Vai ieteiksi kādu labu restorānu?
Nebija pat jāpiepūlas, Houpas balss intonācija izteica visu. “Džonatans noteikti cer, ka es piekritīšu,” viņa nosprieda. “Nē, viņš cer, ka es būšu sajūsmināta, pagodināta, iespējams, nedaudz satraukta par viņa ierašanos.”
Viņa priecājās, ka spēj sagraut visas Džonatana cerības pīšļos.
– Ja esi izsalcis, vari iegriezties “Vestā” ielas pretējā pusē. Bet es nevēlos pusdienot kopā ar tevi. Vai gribi aplūkot pagalmu, pirms ejam tālāk? – viņa ievaicājās, atvēra durvis un izgāja laukā. – Šeit ir skaisti. Ja laikapstākļi ir labvēlīgi, te var pasēdēt un baudīt dzērienu.
– Nav atbilstoša ainava, – viņš noteica, pavēries pāri dārza žogam uz zaļo ēku otrpus stāvlaukumam.
– Drīz būs. Montgomeriju ģimene pārbūvē to ēku.
– Čakla ģimenīte. Tu varētu vismaz uz brīdi apsēsties. Es labprāt nobaudītu kādu dzērienu.
“Viesmīlība pirmajā vietā,” Houpa sev atgādināja.
“Lai kāds būtu apmeklētājs.”
– Labi, tūliņ atgriezīšos.
Virtuvē viņa atslābināja saspringtos sejas muskuļus. “Viņš varētu būt noderīgs darījumu partneris,” Houpa prātoja. “Džonatans varētu ieteikt Būnsboro klientiem, kuri meklē labu viesnīcu nomaļākā vietā, turklāt ar visām ērtībām.”
Lai kādas būtu abu attiecības, viņa nevarēja noliegt, ka Džonatans labi pārzina viesmīlības industriju.
“Es izpildīšu pienākumu un būšu laipna.”
Houpa ielēja glāzē ledus tēju un uz paplātes blakus glāzei novietoja mazu šķīvīti ar cepumiem. Pieklājības pēc viņa piepildīja arī savu glāzi.
Iznākusi pagalmā, viņa pamanīja, ka Džonatans izvēlējies vietu pie galda zem saulessarga.
– Esmu pārsteigta, ka neesi ieradies kopā ar sievu.
Ceru, ka viņa jūtas labi.
“Tā, nebija nemaz tik grūti to pateikt,” Houpa nopriecājās.
– Paldies, viņa jūtas labi. Viņai šodien ir sapulce komitejā, pēc tam viņa ieplānojusi iepirkšanos. Tu noteikti skumsti pēc Džordžtaunas, veikaliem un naktsdzīves.
Te nekā tāda nav.
– Patiesību sakot, es šeit jūtos kā mājās un esmu ļoti laimīga.
Džonatana smaidā bija jaušama līdzjūtība. Viņš noteikti uzskatīja, ka Houpa melo, lai glābtu savu pašlepnumu.
– Grūti noticēt, ka tik enerģiska sieviete ar tādu gaumi varētu justies laimīga šādā mazpilsētā, kur vada lai arī jauku, tomēr nelielu pansiju. Jo īpaši pēc Vikemu viesnīcas. Cik noprotu, tu arī šeit dzīvo.
– Jā, man ir dzīvoklis augšstāvā.
– Kad es atceros tavu skaisto pilsētas māju… – Džonatans nošūpoja galvu un līdzjūtīgi nopūtās. – Es daļēji jūtos vainīgs, ka tev bija jāmaina tik ierastā dzīve. Man liekas, ka es varēju… ka man vajadzēja rīkoties citādāk.
Pieklājībai ir savas robežas. Houpas pieklājības rezerves bija izsmeltas.
– Tu runā par mūsu attiecībām? Kad tu gulēji ar mani un ļāvi ticēt, ka mums ir monogāmas un perspektīvas attiecības, bet pats saderinājies ar citu? Tu paziņoji par saderināšanos gultā pēc tam, kad bijām mīlējušies, – viņa noskaldīja un iedzēra malku tējas.
– Jā, tev to vajadzēja nokārtot citādāk.
– Būsim godīgi, es nekad neko nebiju solījis.
– Nē, tu tikai liki noprast, un tāda bija mana interpretācija. Jā, es tev piekrītu, – Houpa atbildēja un cieši nopētīja Džonatanu. Nē, viņš nebija mainījies. Viņš bija tikpat glums, pārliecināts un iekārojams kā agrāk. Džonatana pašpārliecinātība viņai bija ļoti patikusi. Tagad viņai vairs tā nešķita, tā drīzāk līdzinājās augstprātībai.
– Vai tāpēc tu atbrauci, Džonatan? Lai nokārtotu ar mani rēķinus?
– Es cerēju, ka spēšu izlabot kļūdas. – Viņš pieskārās Houpas plaukstai. – Mēs šķīrāmies kā svešinieki, Houpa, un tas mani sāpina, ļoti sāpina.
– Nav vērts pārdzīvot.
– Tomēr es pārdzīvoju, un esmu ieradies, lai kaut kā mazinātu plaisu starp mums. Un vēl, es gribētu aicināt tevi atpakaļ darbā Vikemu viesnīcā. Mans tēvs ir gatavs tev izteikt ļoti dāsnu piedāvājumu. Kā jau sacīju, mums tevis pietrūkst.
Houpa atbrīvoja roku.
– Man jau ir darbs.
– Tas ir ļoti dāsns piedāvājums, – Džonatans atkārtoja, – un tu atkal būsi tur, kur ir tava īstā vieta. Mēs labprāt satiktos ar tevi, protams, tev piemērotā laikā, lai apspriestu visas detaļas. Houpa, tu vari atgriezties Džordžtaunā, Vikemu viesnīcā, savā dzīvē. Atgriezties pie manis. – Viņš atkal pieskārās Houpas plaukstai. – Kāda nu ir mana laulība, tāda tā ir un paliks. Bet tu un es… man tevis pietrūkst. Mēs varam to atgūt. Es par tevi rūpēšos.
– Tu par mani rūpēsies, – Houpa noskaldīja kā ar āmuru.
– Tev nekā netrūks.
“Ak, šī pašpārliecinātība! Tas tikai pierāda, ka Džonatans nepavisam mani nepazīst. Nekad nav pazinis.”
– Tev būs darbs, kas dod piepildījumu, māja pēc tavas izvēles. Kjūstrītā ir burvīgs īpašums, un es zinu, ka tev tas patiktu. Domāju, ka mums būtu nepieciešamas īsas brīvdienas, iekams tu atsāc darbu, tādējādi mēs atkal varētu viens otru iepazīt no jauna, – Džonatans turpināja un paliecās tuvāk Houpai. – Šis bija ļoti garš gads, Houpa. Garš mums abiem. Es aizvedīšu tevi jebkur, kur vien vēlēsies. Ko tu teiktu par nedēļu Parīzē?
– Nedēļa Parīzē, māja Džordžtaunā. Izdevumi, lai iekārtotu māju, uzpostos pirms atgriešanās Vikemu viesnīcā un pie tevis.
Džonatans pacēla viņas roku pie lūpām – agrāk
