style="font-size:15px;"> Vispirms viņš kopā ar brāļiem dosies uz “Vestu”, jo sievietes vakarēs viesnīcā. Apspriedīs darba gaitu. Viņš apmierināti paziņos Ouenam datumu, kad tiks pabeigti darbi ceptuvē. Pagaidām izskatījās, ka jaunā nomniece jau pēc nedēļas varēs vest uz ceptuvi visu aprīkojumu un mēbeles.
Vēl pēc dažām nedēļām, apmēram augusta vidū, Eiverija varēs plānot restorāna atklāšanu.
“Tad es varēšu visu uzmanību veltīt šim objektam,” Raiders prātoja un aplūkoja ēkas kailās sienas. Ja viss ritēs pēc plāna, un Raiders tiešām uz to cerēja, viņi jau nākamnedēļ varēs noārdīt veco jumtu un uzsākt jaunās jumta konstrukcijas veidošanu.
Viņš zināja, ka māte jau pēta flīžu un krāsu paraudziņus, tāpēc par to nebija jāuztraucas. Tagad viņa uzdevums ir sarūpēt tērauda sijas, izzāģēt caurumus un uzstādīt jaunus logus.
“Nē,” viņš pie sevis nodomāja, “par to es domāšu rīt un nākamnedēļ, bet šobrīd man nepieciešams auksts alus.”
Raiders ar kāju piebikstīja sunim.
– Miegamice, varēsi izgulēties mašīnā!
Suns pacēla galvu, nožāvājās, pieslējās sēdus un ielika purnu Raideram klēpī.
– Tu alu nedzer, – Raiders noteica un pakasīja sunim aiz auss, – tu nevari turēt. Atceries pēdējo reizi? Tu pamanījies salakt pusi no izlietā alus, pirms paspēju tevi atturēt. Un kas notika pēc tam? Tu streipuļoji apkārt un vēmi. Tu tiešām esi īsts dumiķis.
– Manai vecmāmiņai bija kaķis, kuram garšoja brendijs.
Nu satrūkās Raiders. Viņš pagriezās un ieraudzīja Houpu ienākam pa ārdurvīm no Svētā Pola ielas puses. Uz mirkli viņas augumu ieskāva gaisma, kas atmirdzēja pat matu galiņos.
“Viņas dēļ večiem aizraujas elpa,” Raiders pie sevis nosprieda. “Tā nevajadzētu būt.”
– Vai tiešām?
– Jā. Kaķenīti sauca par Pēnelopi un viņai garšoja Azteca de Oro. Katru vakaru viņai tika pa lāsītei. Viņa nomira divdesmit divu gadu vecumā. Kaķis, kas nevarēja nomirt.
– Dumiķim garšo poda ūdens.
– Jā, es to zinu, – Houpa atbildēja, pienāca tuvāk un nolika uz saplākšņa šķīvi ar ķiršu pīrāgu. – Pilna samaksa.
Raiders pamanīja, ka Houpa pacentusies, izrotājot pīrāgu ar glītām rūtiņām. Viņš iebakstīja pirkstu vienā no rūtiņām, pacēla to pie lūpām un nogaršoja.
Ideāla garša – ne par saldu, ne par skābu. Kā jau varēja nojaust.
– Garšīgs.
– Uz šķīvja un ar dakšiņu būtu vēl garšīgāks.
– Var jau būt. Vēlāk pamēģināšu.
– Pirkstus nost! – Houpa iesaucās un uzsita viņam pa plaukstu. Iebāzusi roku kabatā, viņa no tās izvilka Dumiķim atnesto Milk Bone gardumu. – Lai arī viņš dzer ūdeni no poda, tomēr viņam ir manāmi labākas manieres nekā tev. – Viņa noglāstīja suni un ievaicājās:
– Vai tu neiebilsti, ja rīt uzņemšu pāris fotogrāfijas?
– Kam tev tās?
– Domāju ielikt viesnīcas feisbuka profilā, pievienot informāciju par šo vietu, Eiverijas restorānu, ceptuvi. Mēs piedāvāsim viesiem dienas caurlaides par brīvu, varbūt kādu šī informācija varētu ieinteresēt. Ja vēl būtu zināms plānotais atklāšanas datums…
Raiders palūkojās apkārt un noteica:
– Paskaties! Vai tiešām tev liekas, ka es varu nosaukt atklāšanas datumu?
– Vismaz iespējamo.
– Nē. Bildē vesela, ja vēlies. Drīz varēsi publicēt arī to datumu.
– Cik drīz?
– Pavaicā pašai cepējai. Rīt mēs beidzam darbu, pārējais ir atkarīgs no viņas.
– Lieliski! Es aprunāšos ar viņu, – Houpa sacīja un, mirkli vilcinājusies, piebilda, – Paldies, ka vakar pateici Eiverijai.
– Tu uzvedies kā vājprātīga. Nospriedu, ka tev noderētu draudzenes palīdzība.
“Jā,” viņa secināja, “Raiders ir daudz iejūtīgāks, nekā biju iedomājusies. Un jaukāks.”
– Pareizi vien darīji. Man jāiet atpakaļ. Lai arī viesnīcā nav neviena klienta, drīz ieradīsies Eiverija un Klēra.
– Jā, es zinu, – Raiders noteica un paņēma ķiršu pīrāgu. – Es došos iedzert alu.
– Zinu, – viņa atbildēja, izgāja pa durvīm un apstājās, jo nosprieda, ka būs tikai pieklājīgi, ja pagaidīs, kamēr Raiders aizslēdz durvis. – Kādā krāsā būs?
– Citā.
– Tas iepriecina. Tava māte ieminējās, ka ēka būšot zilganpelēka, hromēti akcenti, balta apdare, pelēks mūris ap pamatiem.
– Tā ir viņas darīšana.
– Viņai ir ķēriens. Vai esi redzējis Eiverijas jaunā restorāna logo?
– Mopsis pie alus mucas krāna? Smieklīgi.
– Jauki. Viņa un Ouens nedēļas nogalē iegādāsies mopsi un acīmredzot arī labradoru, jo nespēja vienoties. Raiders arī bija to dzirdējis. Ouens informēja par saviem plāniem.
– Un tie grauzīs kurpes, zābakus, mēbeles, čurās uz grīdas un kritīs Ouenam uz nerviem. Es to ļoti labi zinu.
Viņš iecēla Dumiķi automašīnā, līdz pusei atvēra logu un novietoja šķīvi ar pīrāgu uz grīdas.
– Nu, tad lai jauks… – Houpa ierunājās un aprāvās. Vairāk viņa nepaspēja bilst ne vārda, jo Raiders viņu sagrāba, pievilka cieši sev klāt un noskūpstīja tik kvēli, ka nepateiktie vārdi pagaisa nebūtībā. Houpa aptvēra viņu ap vidukli, lai nezaudētu līdzsvaru, kaut gan noturētos kājās pat tad, ja sāktos zemestrīce. Tik ciešas bija Raidera skavas.
Augumam pārskrēja karstuma vilnis, straujš kā zibens šautra. Viņa ieķērās Raidera kreklā un baudīja mirkli.
Houpa neatrāva lūpas, neiebilda, netēloja pārsteigumu. Ja viņa tā rīkotos, Raiders laistu viņu vaļā, taču patiesībā bija noguris izvairīties, noguris mēģinājumos to darīt. Houpa viņu uzbudināja, tas bija viņa attaisnojums gan toreiz viesnīcas augšstāvā, gan tobrīd tajā nolādētajā stāvlaukumā.
Viņš to bija pagaršojis un tagad vēlējās izbaudīt no sirds.
Šī sieviete smaržoja
