galvu.
– Pietiek, tas ir beidzies. Viss.
Viņa lēnām pagriezās un pavērās apkārt. Virtuvē neviena nebija.
– Cik noprotu, tu vēl neesi gatava man parādīties. Varbūt es neesmu gatava tevi ieraudzīt. Tomēr ir tik laba sajūta, ka šeit ir vēl viena sieviete!
Houpa devās uz kabinetu, kur glabājās kosmētikas maks. Atsvaidzinājusi meikapu, viņa ķērās pie iepirkumu saraksta.
Jācep ķiršu pīrāgs.
Veidojot sarakstu, viņa dzirdēja, ka atveras foajē durvis. “Laikam atgriezušās viešņas,” Houpa nodomāja un piecēlās kājās. Ieskanējās Eiverijas balss.
– Es esmu šeit, – Houpa atsaucās un izgāja no kabineta.
– Kas notiek? – Eiverija satraukti ievaicājās. – Vai tev viss kārtībā?
– Jā, kāpēc vaicā?
– Raiders sacīja, ka šeit bijis Džonatans un tu esi ļoti satraukta.
– Viņš tā teica?
– Jā, viņš teica, ka ieradies tavs bijušais, kurš ir īsts nelietis, un satraucis tevi. Es sapratu, par ko viņš runā. Ko tas cietpauris te meklēja?
– Viņš… – Houpa ierunājās, bet aprāvās, jo atkal atvērās ārdurvis un foajē ieskanējās balsis. – Šobrīd es nevaru tev paskaidrot. Atgriezušās viešņas. Pastāstīšu tev vēlāk, – viņa paziņoja un pamāja, lai Eiverija dodas prom.
– Piecos es beidzu darbu. Paķeršu līdzi Klēru un…
– Es nevaru, man ir klienti. Un šīm dāmām patīk ballēties.
“Bez izrunāšanās neiztikt,” Houpa nodomāja. “Īsziņas un e–pasta vēstules šoreiz nepalīdzēs.”
– Rīt, kad viņas būs aizbraukušas.
– Vismaz padalies ar kādu kripatiņu! – Eiverija uzstāja.
– Džonatans domāja, ka es varētu atgriezties Džordžtaunā, atgūt savu darbu un būt viņa mīļākā.
– Slima suņa murgi!
– Gandrīz. Tagad es vairs nevaru ar tevi runāt, – Houpa noteica un pavērās pār plecu.
– Vai rītdien ieradīsies jauni klienti?
– Nē, rīt viesnīca būs tukša.
– Nebūs. Mēs ar Klēru paliksim viesnīcā. Es sarūpēšu maltīti Džonatana izkaltušās miesas ballītei. Tas jānosvin.
– Jā. – Houpa juta, ka oma pamazām uzlabojas, tāpēc apskāva Eiveriju. – Tieši tas man ir vajadzīgs. Tieši tas. Bet tagad man jāiet.
– Ja tev mani ievajagas jau šovakar, zvani!
– Noteikti, bet es jau jūtos daudz labāk.
“Sieviete vienmēr var paļauties uz draudzenēm,” Houpa ieprātojās un pagriezās, lai ietu. “Draudzenes nekad nenodos.”
Viņa tikai nebija iedomājusies, ka Raiders sapratīs, ka viņai nepieciešams draudzeņu atbalsts.
Varbūt tomēr vajadzēja to nojaust.
Lai arī Houpa sprieda, ka sešu iereibušu sieviešu čalas atbalsosies telpās vēl dienām ilgi, vakarā viesnīcā valdīja miers un klusums. Houpa apsēdās pie datora.
“Karolī ir rīta maiņa. Ja vajadzēs, varēšu pagulēt ilgāk.” Viņa bija apņēmusies veltīt kādu stundiņu Lizijas iemīļotā Billija meklējumiem.
Houpa atminējās sajūtu, kad roka pieskārās viņas matiem un noglāstīja galvu tik grūtā brīdī. “Draudzenes nepieviļ,” viņa prātoja, “Lizija noteikti ir mana draudzene.”
Viņa atvēra Libertihausas skolas tīmekļa vietni. Skolas dibinātāja bija Ketrina Dārbija, viena no Houpas radiniecēm, savukārt Lizija bija Ketrinas māsa. Houpa, tāpat kā viņas māsas, mamma un vecmāmiņa, savulaik bija šīs skolas audzēkne.
Varbūt te meklējumi nesīs augļus.
Uzgājusi galvenās bibliotekāras elektroniskā pasta adresi, Houpa sāka rakstīt vēstuli. Iespējams, ka skolā saglabājušies kādi veci dokumenti, senas vēstules vai kas cits. Viņa jau bija aptaujājusi visus radiniekus, kuri vienā balsī apgalvoja, ka visi Ketrinas Fordas Dārbijas dokumenti jau sen nodoti skolas rīcībā.
– Tikai vārds, – Houpa čukstēja. – Ir jāuzzina tikai viņa vārds.
Kad Elīza pārcēlās no Ņujorkas uz Mērilendu pie Billija, māsas noteikti sarakstījās. Ja nē, tad Ketrina varbūt kādam no radiniekiem rakstījusi par savas māsas gaitām.
Nākamo vēstuli Houpa adresēja attālai māsīcai, kuru nekad dzīvē nebija satikusi. Ìimenes lokā klīda runas, ka šī attālā māsīca rakstot Ketrinas Fordas Dārbijas biogrāfiju. Ja tā ir patiesība, tad viņai noteikti ir savi informācijas avoti. Nevar uzrakstīt Ketrinas biogrāfiju, nepieminot viņas māsu, kura mira jaunībā un tālu prom no mājām.
Nosūtījusi abas vēstules, Houpa atvēra vietni, kurā bija uzskaitīti visi Pilsoņu kara laikā kritušie Šārpsbergas kapsētā apglabātie kareivji.
Houpa uzskatīja, ka Billijs bijis kareivis vai nu no tuvākās apkaimes, vai arī cīnījies pie Entitemas. Iespējams, ka patiesas ir abas versijas. Viņai bija izdevies uziet informāciju, ka Lizija šajā viesnīciņā ieradusies tieši pirms kaujas un mirusi tās laikā.
Viss norādīja uz to, ka Lizija atteikusies no savas bagātās un labi situētās ģimenes Ņujorkā un devusies uz Būnsboro – pavisam vēl jauniņa un viena. Billija dēļ.
Houpa nojauta, ka tas noticis Billija dēļ, mīlestības dēļ. “Slepena bēgšana? Slepena tikšanās? Vai viņiem izdevās satikties, kaut uz īsu mirkli, pirms viņa saslima un zaudēja dzīvību cīņā ar drudzi? Cerams, ka izdevās.”
Tomēr pēc minētās informācijas varēja noprast, ka Lizija mirusi vienatnē, viņai līdzās nebija ne draugu, ne ģimenes locekļu.
“Tik daudz jaunekļu zaudēja dzīvību,” Houpa prātoja. Viņa nopūtās un sāka pārlūkot sarakstu. Tas bija garš. Kā izrādās, Viljams tolaik bija visai populārs vārds.
Un tomēr viņa lasīja un pierakstīja vārdus, līdz galvā sāka dunēt un acis aizmiglojās.
– Tas ir viss, ko šovakar varēju izdarīt.
Houpa aizvēra datoru, izstaigāja dzīvokli, izdzēsa gaismas un aizslēdza durvis.
Ierāpusies gultā, viņa vēlreiz pārlūkoja nākamās dienas darbu sarakstu, tad atcerējās skūpstu stāvlaukumā un aizmiga ar atmiņām par Raidera pirkstiem viņas matos.
Istabā uzvēdīja sausserža
