bija brālis, tātad viņa no pieredzes zināja, kāda mēdz būt atmaksa.
Nomierinājusies un savilkusi seju nožēlas pilnā izteiksmē, Houpa izgāja pagalmā.
Viņa centās nepievērst uzmanību tam, ka Raiders izskatījās pamatīgi izmircis.
– Man tiešām žēl.
– Jā, to jau es dzirdēju, – Raiders noteica, nenolaidis skatienu, paņēma dvieli un izslaucīja tumšos, slapjos, nepaklausīgos matus.
Lai arī ļoti nāca smiekli, Houpa saņēmās un nopietnā balsī sacīja:
– Es atnesu kēksiņu.
Raiders palūkojās uz kēksiņu un pārmeta dvieli pār plecu.
– Kādu?
– Ar šokolādes skaidiņām.
– Labi, – viņš paņēma kēksiņu un kafijas krūzi, savukārt Houpa iedeva sunim atnestos gardumus.
– Vai ir kāds iemesls, kāpēc tu pusastoņos no rīta laisti augus un piedevām arī mani?
– Jau vairākas dienas nav lijis, turklāt viesnīcā ir iemītnieki un drīz jau būs klāt brokastu laiks. Te apmetusies ģimene. Vakar vakarā viņi vēlu devās pie miera, tātad šorīt gulēs ilgāk, tāpēc nospriedu, ka man ir nedaudz laika, lai… – Houpa aprāvās, atskārtusi, ka taisnojas. – Un kāds ir iemesls tam, ka tu pusastoņos no rīta nāc šurp, lai iedzertu kafiju?
– Biju piemirsis, ka Ouens ieradīsies vēlāk. Viņš parasti atved kafiju. Zinu, ka par virtuvi rūpējas Karolī. Man ir viņas atslēga, lai varētu pārbaudīt virtuvē izlietni. Tā mēdz niķoties.
Houpai nebija iemesla apgalvot, ka Raiders būtu slikts māsasdēls, dēls vai brālis.
– Karolī ieradīsies ap astoņiem. Vari uzgaidīt, ja vēlies. Es varētu… ielikt tavas drēbes veļas žāvētājā.
– Vai kails vīrietis viesnīcā nebūs traucēklis tavām viešņām?
“Šīm noteikti tā neliksies,” Houpa nodomāja.
– Viņām tas liktos kā jauks bonuss. Margaritas un Persija numurs ir tukšs. Tu vari pagaidīt tur.
“Kails,” viņa pie sevis nosprieda. “Īgns, kails un skaists. Ak, tuksnesis tik ļoti alkst veldzes!”
– Man nav laika gaidīt. Jāstrādā, – Raiders paziņoja un iekodās kēksiņā. – Garšīgs. – Dumiķis paluncināja asti. Raiders nokoda gabaliņu un pasvieda sunim, kurš to veikli notvēra. – Liels paldies. – Nenovērsis no Houpas skatienu, viņš ievaicājās: – Vai spuldzes vairs neniķojas?
– Nē. Bet pirms divām dienām Titānijas un Oberona numurā bija apmeties pāris. Vīrietis bildināja savu draudzeni. Viņi pateicās par rožu ziedlapiņām gultā, bet es tās neizkaisīju. – Houpa palūkojās uz viesnīcu. – Jā, tas bija skaisti. Žēl, ka man tas nebija ienācis prātā.
– Tātad tev ir palīgs.
– Laikam gan. Klau, ja iešu garām Eiverijas jaunajam restorānam, vai es varētu to apskatīt?
Brīdi Raiders vērās viņai acīs – tas bija ciešs un ilgs skatiens –, tad uzlika saulesbrilles un atvaicāja:
– Kāpēc gan ne?
– Sapratu, – Houpa noteica. “Pašcieņa nav cietusi,” viņa pie sevis nodomāja, “nevaru to noliegt. Mana vaina.” – Ja esi noslaucījies, vai varu paņemt dvieli?
– Jā, – Raiders atbildēja un pastiepa to Houpai. – Paldies par kafiju. Un dušu.
Houpa varonīgi apslāpēja smieklus.
– Nav par ko.
Raiders aizgāja. Dumiķis veltīja Houpai laimīgu suņa smaidu un sekoja saimniekam pa pēdām.
– Kas tas bija?
Balss no augšas lika Houpai satrūkties. “Labi, ka rokā vairs nav laistāmās šļūtenes,” viņa nodomāja. Pret otrā stāva terases margām laiski bija atspiedusies sieviete rītakleitā. Houpa centās atcerēties viņas vārdu.
Kortnija, vidējā māsa.
– Labrīt! Tas bija viens no viesnīcas īpašniekiem.
– Mmm. – sieviete sapņaini palūkojās uz Houpu. – Mans bijušais bija garš, tumšs un pievilcīgs. Laikam šis ir mans vīrieša tips.
Houpa viņai uzsmaidīja un attrauca:
– Kurai gan tādi nepatīk?
– To jūs pareizi pateicāt. Vai tas nekas, ja nokāpšu lejā rītakleitā? Tik labi es neesmu jutusies pēdējos sešus mēnešus. Gribu paildzināt šo brīdi.
– Noteikti. Virtuvē ir tikko vārīta kafija. Tūliņ pasniegšu brokastis.
– Man patīk šī viesnīca. – Kortnija sapņaini nopūtās.
“Man arī,” Houpa pie sevis nodomāja un sāka ritināt šļūteni. “Arī es jūtos lieliski,” viņa secināja. “Es tikko sarunājos ar Raideru, un šoreiz abas puses iztika bez jebkādiem savstarpējiem apvainojumiem. Izrādās, ka viss ir vienkārši. Vajadzēja viņu tikai kārtīgi apliet ar ūdeni.”
Houpa iesmējās un atgriezās viesnīcā, lai sagaidītu virtuvē viešņu.
Ceturtā nodaļa
Raiders no automašīnas paņēma sausu un pietiekami tīru T kreklu, sameklēja arī džinsu bikses, kuras vadāja līdzi avārijas gadījumam. Pamatīgu ūdens šalti no dārza laistāmās šļūtenes laikam varēja uzskatīt par avārijas situāciju.
Pasitis drēbes padusē, viņš devās uz Makteivišu restorānu.
– Sievietes, – viņš noburkšķēja, un Dumiķis pievērsa saimniekam skatienu, kurā jautās vīriešu solidaritāte. Abi piepeši nokļuva mūzikas un darba jundas valstībā – visapkārt rūca urbji un dimdināja naglu pistoles, bet no radio aizgūtnēm plūda kantrimūzika, jo viņš vēl nebija paspējis aparātu pārslēgt uz raidstaciju, kas pārraidītu roku.
Izgājis cauri restorāna zālei, garām tualetēm, kurās rosījās santehniķi, Raiders devās uz virtuvi.
Bekets stāvēja pie letes un pētīja uz virsmas izklātos rasējumus.
– Sveiks! Ja reiz esam nolēmuši šeit uzstādīt vienvērtnes durvis, es prātoju, ka… – Bekets sarauca pieri, jo ieraudzīja, ka Raiders nomet drēbes uz letes līdzās lielajam grilam. – Tevi pārsteidza negaiss?
– Nē, viesnīcniece ar dārza laistāmo šļūteni, – Raiders noburkšķēja un noliecās, lai atraisītu kurpju auklas.
Bekets skaļi smējās, kamēr Raiders lādēdamies cīnījās
