tā domātu.
Eiverija sarauca pieri, noklepojās un pārvērstā balsī ierunājās:
– Dievs, apžēlojies! Man ir pietiekami daudz pienākumu, lai būtu tavs priekšnieks. Tu esi manas mātes problēma.
– Izklausījās gluži kā viņš, vismaz satura ziņā. – Houpa iesmējās un juta, ka saspringums mugurā un skaustā pamazām izzūd. – Kas mani uztrauc? Tas nebija domāts, lai viņu ievilktu valgos. Es gribēju atrisināt radušos situāciju.
– Pag, parunāsim mazliet arī par to. – Eiverija krēslā sarosījās. – Vai radušos situāciju jūs risinājāt ar mēlēm?
– Eiverij! – Klēra iesmējās un pēc īsas pauzes apvaicājās: – Vai tā bija?
Houpa atglauda matus no sejas un laimīgi pasmaidīja kā kaķis, kas ticis pie krējuma poda.
– Jūs mani pazīstat pietiekami ilgi, lai zinātu, ka es visu izdaru kārtīgi.
– Par to es tevi apbrīnoju, – Eiverija noteica. – Un kur bija viņa rokas?
– Atspiestas pret durvīm, viņš man pat nepieskārās. Es stāvēju pie durvīm, tāpēc…
– Mmm. Tu dari to pie durvīm? – Eiverija vaicāja Klērai.
– Iecienītākais veids. Tomēr žēl par tām rokām. Varu derēt, ka viņš tās prastu likt lietā. Tas noteikti ir iedzimts.
Houpa nopūtās.
– Es jūtos jau labāk, par spīti tam, ka jūs interesē tikai mēles un rokas. Paldies.
– Nav par ko. – Eiverija smaidot noglāstīja Houpas plaukstu. – Es esmu gatava palīdzēt jebkurā laikā. Nākamreiz Rajs pastrādās labāk. Izcilas izredzes.
– Tādu nākamo reizi es nemaz nevēlos. – Houpa juta, ka mugura un kakls atkal saspringst.
– Tas nenozīmē, ka tā nepienāks.
– Esi atvērta un ļaujies, – Klēra piemetināja.
– Jūs tā runājat tāpēc, ka jūsu dzīves mērķis šobrīd ir kāzas un bērni. Man galvenais ir karjera.
– Mums katrai jau ir sava karjera, – Eiverija norādīja.
– Turklāt lieliska. Un mums vajadzētu tai atkal pievērsties.
Viņas jau grasījās celties kājās, kad atvērās restorāna durvis un ienāca Justīne Montgomerija.
Viņas skaistie, tumšbrūnie mati bija saņemti šķietami nevīžīgā zirgastē. Justīne noņēma no acīm koši zaļās saulesbrilles un uzsmaidīja.
– Sveikas, meitenes!
“Man nav jājūtas vainīgai,” Houpa sevi mierināja. “Nekādas vainas apziņas.”
– Apspriežaties?
– Jau beidzām, – Klēra atbildēja.
Justīne pienāca un uzlika plaukstu viņai uz pleca.
– Kā tad mēs jūtamies?
Klēra noglāstīja vēderu un atbildēja:
– Mēs jūtamies lieliski.
– Gribēju tevi apraudzīt un apvaicāties, vai nevaru vēlāk paņemt puikas. Man trakoti gribas doties piknikā.
– Viņiem tas patiktu.
– Tad sarunāts. Un tu… – Justīne pievērsās Eiverijai. – …noteikti nāksi man kompānijā, jo es gribu vēlreiz apskatīt jauno restorānu un nedaudz papļāpāt par kāzām.
– Labprāt. Es pasūtīju lampas vietnē, kuru tu man ieteici. Tās ir vienkārši perfektas. Varēšu tev pievienoties, tikko ieradīsies Deivs.
– Man tas der. Houpa, patiesībā es gribēju satikt tevi, jo es uzgāju augšējai terasei piemērotas mēbeles, – Justīne sacīja, atvēra milzīgo somu, kas bija tikpat koši zaļa kā viņas brilles un izvilka no tās izgriezumu. – Paskat! Kā tev šķiet?
– Ideālas. Vienkāršas, liekas ērtas, īstajā tonī un ar atbilstošu faktūru.
– Man arī tā šķita. Ķeries klāt, pasūti. Un vēl es gribēšu ar tevi kādā brīdī satikties, lai pārrunātu, kā viesnīcas klientiem nokārtot caurlaides uz Fitnesa centru un ko mēs varētu iekļaut pakalpojumu paketē. Vēl jau kāds laiciņš ir, tomēr…
– Viss jāplāno laikus, – Houpa piemetināja.
– Tieši tā. Galvenais ir personāls, jāatrod labs menedžeris. Man ir dažas kandidatūras.
– Ja runājam par menedžeriem, es biju iedomājusies, ka mēs varētu rīkot menedžeru apspriedes, teiksim, reizi četrās vai sešās nedēļās. Lai saskaņotu pasākumus, pārrunātu idejas, mārketinga aktivitātes.
Justīne uzmeta Houpai ieinteresētu skatienu.
– Man patīk tavs ierosinājums.
– Tad es izsūtīšu visiem informāciju, lai varam saskaņot piemērotu laiku. Ja apspriedes notiktu agrās pēcpusdienās, tad mēs varētu izmantot viesnīcas ēdamzāli. Tagad man jāatgriežas pie darba.
– Es negribēju jūs iztraucēt.
– Mēs jau esam beigušas, – Houpa noteica un piecēlās kājās.
– Tad es došos kopā ar tevi un braukšu pie puikām. Ar jums abām mēs tiksimies vēlāk. Ko tu teiktu, ja pārkrāsotu Fitnesa centra fasādi maigi pelēkzilā tonī? – viņa vaicāja Houpai, kad abas izgāja no restorāna.
– Manuprāt, tā ir ļoti laba doma.
Eiverija nogaidīja, līdz durvis bija aizvērušās, un tad ierunājās:
– Ledus ir sakustējies.
Klēra apmierināti salika rokas uz vēdera.
– O, jā, ledus ir sakustējies.
– Ko tu par to domā?
– Viņi nav gluži viens otra tips. Pareizāk sakot, nepavisam nav.
– Nav gan, – Eiverija piekrita.
– Varbūt tāpēc man par to prieks.
– Es arī priecājos! – Eiverija pielēca kājās un izņēma no ledusskapja kolu un ingveralu. – No vienas puses, mēs esam iemīlējušās divos no brāļiem. Viena no mums un viens no viņiem vēl ir brīvi.
– Šādu simetriju Houpa spētu novērtēt. Ja vien viņa nebūtu tik aizvainota un nepieejama. Nav svarīgs iemesls. Mēs viņus mīlam un gribam, lai viņi būtu laimīgi. Vēlamies, lai viņiem ir kāds, kurš dara viņus laimīgus.
