dažādus tabaku veidus var tikai tad, ja tos visus smēķē. Abi todien bija viegli aizkaitināmi, un līdzsvars mājā šķita zudis. Pēc brīža Džons paziņoja, ka tiksies ar Holmsu nākamajā dienā, un nokāpa lejā.
– Rīt, – es teicu Mērijai.
– Rīt, – viņa klusi atbildēja.
Kad Vatsoni aizgāja, es sagatavoju sviestmaizes un aiznesu Holmsa kungam. Es pazinu visus šos mājienus – pastiprināto tabakas patēriņu, nepacietību citu cilvēku klātbūtnē, nemieru un klusēšanu. Bija pienācis viņa laiks. Viņš šķetināja kādu noslēpumu, par ko es neko nezināju, jo biju aizrāvusies ar savu mīklu. Kaut kas Holmsa kunga uzvedībā liecināja, ka tovakar viņš lietu atrisinās.
Detektīvs sēdēja uz kaudzē sakrautiem dīvāna un krēslu spilveniem pie uguns kamīnā. Istaba grima tumsā. To apgaismoja tikai liesmas, un pa logiem ieplūda krēsla, tāpēc istaba izskatījās savādi draudīga. Tieši tādā gaisotnē cilvēki mēdz stāstīt spokus stāstus, un tādā gaisotnē tiem var noticēt. Stūros melnēja ēnas, kas piešķīra grāmatām un attēliem jaunu dzīvi, smagnēju un mistisku šajā puskrēslā. Manuskriptu un piezīmju kaudzes šķita lokāmies un dejoja liesmu mestajās ēnās, it kā tiecoties izkļūt brīvībā. Pār visu gūlās dūmi un migla no uguns, ielas un Holmsa kunga pīpes. Dūmaka slēpa mēbeļu stūrus un apmigloja redzi, un istaba likās dēmoniska. Tā vairāk līdzinājās alai. Šajā nespodrajā gaisotnē Holmsa kungs sēdēja pavisam nekustīgs, un viņa seja bija kā akmenī tēsta. Viņš izskatījās pēc pagānu dieva statujas, ko vajadzētu apbrīnot, bijāt un pielabināt.
Kaut gan telpā valdīja tveice, es nodrebinājos, tomēr pārsvaru guva manas saprātīgās mātes skotietes asinis. Es iegāju istabā, noliku sviestmaizes uz galda, plaši atvēru logus, lai izkliedētu dūmus un izvēdinātu telpu, un sabikstīju uguni, lai tā mestu tīkamāku gaismu. Holmsa kungs pat nesakustējās. Viņš ierunājās tikai brīdī, kad es jau gatavojos aiziet.
– Es neesmu izsalcis, Hadsones kundze.
– Šobrīd neesat, – es piekritu. – Bet gribēsiet ēst, kad būsiet atrisinājis lietu pulksten trijos, un es nevēlos, lai jūs tobrīd mani sauktu.
– Trijos? – viņš izbrīnīts jautāja un pievērsās man.
– Kā jūs zināt, ka es atrisināšu lietu trijos?
– Tas vienmēr notiek aptuveni trijos, – es skarbi noteicu. – Mani pamodina skaļš sauciens, jūs skraidāt pa istabām, svaidāt mantas, izkliedzat kaut ko nesaprotamu un pieprasāt doktoru Vatsonu vai Billiju.
Holmsa kungs saviebās. Viņu neuzmundrināja sajūta, ka viņu kāds tik labi pazīst. Bet varbūt viņam sagādāja prieku paša nepatika to atzīt. Varbūt viņš pat nesaprata, cik bieži izraisa haosu mūsu mājā agrā rīta stundā. Tomēr brīžos, kad Holmsa kungu nemocīja lietas vai garlaicība, viņš vienmēr bija pieklājīgs pret mani, tāpēc šoreiz teica: – Lūdzu, atvainojiet! Šonakt es centīšos paust savu triumfu klusi. – Viņš atkal pievērsās ugunij, un pār viņa seju noslīga ēnas.
– Nē, nevajag, – es lūdzu, pakļaudamās piepešai iegribai, un tuvojos viņam. – Man patīk to dzirdēt. Patīk dzirdēt, kā jūs uzvaras priekā gavilējat, un zināt, ka atrisināta kārtējā lieta. Pasaule reizēm ir tumša un nežēlīga, it īpaši trijos naktī. Es guļu nomodā un domāju par visu redzēto un lasīto, un ir grūti noticēt, ka ir arī krietni cilvēki, kas varētu atvairīt tumsu, šausmas un ļauno. Pēc tam es dzirdu jūs un zinu, ka pasaulē ir kāds, kurš cenšas dāvāt gaismu citiem. Dzirdot jūsu saucienu, es zinu, ka atminēta jauna mīkla, varbūt glābta dzīvība vai novērstas briesmas, un es atkal jūtos drošībā. Rodas pārliecība, ka vēl ir cerība.
Nekad es vēl nebiju tā runājusi ar viņu. Vismaz ne tik daudz. Reiz Džons man teica, ka Holmss ir sliktākais īrnieks visā Londonā un es viņu paciešu tikai rentes dēļ. Es to paaugstināju katru reizi, kad viņš kaut ko iznīcināja savās istabās. Viņš nesūdzēdamies maksāja, kaut gan rente jau bija ļoti liela. Tomēr tas nebija īstais iemesls. Es zināju, kādus brīnumus viņš veic, kā dziedē sāpes, kā dāvā mierinājumu citiem… un ka to visu dara zem mana jumta.
Holmsa kungs ziņkāri uzlūkoja mani, bet šķita nedaudz izbrīnījies, it kā es būtu kaķis, kas piepeši izaudzējis spārnus un nolēmis lidināties istabā.
– Jūs abi ar Vatsonu kvēli man ticat, – viņš klusi noteica.
– Šī ticība ir pelnīta, – es apņēmīgi atbildēju, saņēmusi rokas kopā. Melnajā kleitā es izskatījos pēc cienījamas namsaimnieces, kas veiksmīgi slēpj savu vētraino iekšējo pasauli.
– Kas notiktu, ja man kaut kas neizdotos? – Holmsa kungs jautāja. Balss bija rāma, un sejas izteiksme šķita neizdibināma uguns gaismā. – Tā ir bijis jau iepriekš, Hadsones kundze. Un būs turpmāk.
– Jūs tomēr allaž mēģināsiet, – es sacīju. Man ļoti gribējās atklāt, ko viņš un viņa darbs man nozīmē, tomēr es uztraucos, ka tā runāt ar īrnieku nav pieklājīgi. Varbūt es pārkāpu robežas. Mans uzdevums bija klusējot pieliekt galvu, doties prom un gaidīt, līdz mani pasauks. Tomēr es biju sākusi un vairs nespēju apstāties. – Tas ir svarīgi. Jūs mēģināt, bet daudzi citi gluži vienkārši novēršas.
– Svarīga ir uzvara, – Holmsa kungs noteica. Pagale kamīnā nokrita sānis, liesmas uzšāvās augstāk, un vienu mirkli es skaidri ieraudzīju viņa seju. Acis bija drūmas, un es guvu ieskatu izmisuma pilnajā cīņā, kas norisinājās viņa prātā. Šerloks Holmss pret pasauli. Viens cilvēks pret visu Londonas ļaunumu, samaitātību un naidu. Pagale vairs nekustējās, uguns norima, un viņa seja atkal ieslīga tumsā. Es palūkojos apkārt un uz galda pamanīju nelielu pelēka papīra lapu. Uz tās bija mans uzvārds un ziņa par spēli un mušpapīru.
– Vai tas domāts man? – es jautāju.
– Tikai tad, ja jūs kuģojāt ar "Gloriju Skotu", – Holmsa kungs sausi noteica. – Tas ir suvenīrs. Ar to viss sākās. Mana pirmā lieta. – Viņš brīdi klusēja. – Vai Viginss atlabs? – viņš jautāja, spēji mainīdams sarunas tematu.
– Jā. Es par viņu parūpēšos.
– Dzirdēju, ka viņš rūpējas par jums, – Holmsa kungs ieminējās. Es palūkojos uz ventilācijas lūku.
Skaņa plūda abos virzienos…
– Arlabunakti, Hadsones kundze. Pateicos par sviestmaizēm, – Holmsa kungs pieklājīgi sacīja.
– Arlabunakti, Holmsa kungs, – es atbildēju un klusi aizvēru durvis.
Varbūt tas bija īstais mirklis, kad viņam pastāstīt par Loru Šērliju un visiem turpmākajiem notikumiem. Viņš pārņemtu šo lietu. Es pavisam viegli varēju nocelt šo nastu no saviem pleciem un uzkraut viņa kamiešiem, kas jau slīga zem smaguma. Tomēr es to nespēju. Atcerējusies viņa stingo acu skatienu, es negribēju pievienot viņa raizēm ne kripatu savējo. Detektīvam bija atbildība, solījumi, mūsu ticība, kas jāattaisno, un tas pats attiecās uz mani. Mēs ar Mēriju to visu sākām. Mēs ar Mēriju uzņēmāmies šo nastu un turpināsim to nest līdz brīdim, kad reiz trijos naktī visu atrisināsim.
