viņi ir! Tie, kas vada bāreņu namu. Viņiem patīk, ja bērni ir mazi, klusi, padevīgi, zina savu vietu. Tur nepatīk bērni, kas zina, ka visam jābūt citādi, un nebaidās to pateikt. – Viginsa klusā balss dusmās drebēja.
– Tātad, lūk, ko viņš izdarījis, – es klusi noteicu, vērojot zēnu pie galda. Viņš bija pabeidzis ēst un ziņkāri lūkojās apkārt. – Tie ļaudis pret viņu izturējās nelāgi. Sita un sodīja.
– Jā, – Viginss drūmi apliecināja. – Tāpēc es viņu aizvedu. Tas bija pareizi, vai ne? – zēns jautāja, un viņa tonī ieskanējās bažas.
– Jā, tas bija pareizi, – es apstiprināju. Jā, vajadzēja piesaukt varas tiesības, uzstāt, lai Viginss ved zēnu atpakaļ uz bāreņu namu, tomēr es biju redzējusi šīs vietas. Es turp nesūtītu pat nīstamu suni. – Vai viņš paliks pie tevis?
– Tas būtu iespējams, – Viginss vilcinādamies sacīja. – Viņš varētu iesaistīties mūsējo armijā, bet nevajadzētu. Billijs varētu kļūt par kaut ko izcilu.
– Tāpat kā tu, Vigins.
– Jā, un tas notiks, bet es nebūšu tāds kā viņš. Billijs varētu būt ārsts, jurists vai tamlīdzīgi. Es… es būšu kaut kas pavisam cits, ja saprotat, ko gribu teikt, – Viginss atklāja, un viņa acis iekvēlojās. Viņam bija taisnība. Viginss izauga uz ielas, kur par viņu neviens nerūpējās, neviens nenorādīja pareizo ceļu, un mācības ne vienmēr bija pareizās. Viņš varētu beigt savu dzīvi pie karātavām vai kļūt par bagātāko vīru Londonā, bet nekad nebūtu cienījams sabiedrības loceklis. Viņš vienmēr būtu izstumtais. Šī apziņa droši vien reizēm sagādāja sāpes, bet viņš neko neteica. Es palūkojos uz Billiju, kurš bija piecēlies no galda un staigāja pa virtuvi. – Viņš pamana sīkumus, – Viginss sacīja. – To, ko es palaižu garām. Un saprot, ko tie nozīmē.
– Kā detektīvs, – es klusi noteicu.
– Kā detektīvs, – Viginss piekrita. – Varbūt Holmsa kungs varētu viņu pieņemt kā mācekli.
– Nezinu… – Es nebiju pārliecināta, vai spētu uztiept šo zēnu Holmsa kungam, bet Viginss nojauta, kā mani pierunāt.
– Jūs man ļoti palīdzētu, Hadsones kundze. Uz ielas es nevaru viņu pieskatīt, viņš drīzumā iekultos nepatikšanās, un man nāktos viņu no tām izpestīt. Es būtu ļoti atvieglots, ja zinātu, ka šeit viņš būs drošībā. Labā namā, kur apgūs labu amatu un kur būs iederīgs.
– Vigins, – es brīdinot sacīju, jo atskārtu, ka viņš cenšas mani apvārdot.
– Un es raizējos arī par jums, – Viginss mani pārtrauca.
– Mani? – es atkārtoju. Jutos pārsteigta un vienlaikus aizkustināta.
– Holmsa kungu apciemo dažādi cilvēki gan dienu, gan nakti. Zagļi, slepkavas, politiķi, visu veidu neģēļi. Man nepatīk, ka jūs esat šeit viena un jums jāved šie cilvēki uz viņa istabām. Arī Holmsa kungam noderētu uzticams zēns tuvumā.
– Vai tiešām? – es sāji painteresējos.
– Protams, – Viginss rātni apstiprināja. – Zēni ir ļoti noderīgi.
Viņš guva uzvaru, kaut gan patiesībā mani nemaz nevajadzēja daudz pārliecināt. Sieviete, kas zaudējusi dēlu, un zēns, kurš zaudējis māti… Tas līdzinājās pasakai.
Es pieņēmu Billiju kā savu pāžu. Vispirms es aprunājos ar Holmsa kungu un Džonu. Ja Billijs turpmāk pavadīs klientus pie diženā detektīva, abiem vīriešiem nāksies maksāt vismaz daļu no viņa algas.
Sākumā Holmsa kungs šo vēsti uztvēra atturīgi. Viņam nepatika pārmaiņas, un viņš bija iesīkstējis savos paradumos, bet Džons galanti steidzās man palīdzēt un atgādināja, ka manā vecumā sievietei nevajadzētu skraidīt uz augšu un leju pa kāpnēm visās diennakts stundās, it īpaši ar tādiem cilvēkiem, kuri apciemo Holmsa kungu. Divos naktī es biju ielaidusi mājā iedzērušu jūrnieku; ja tā turpinātos, mani ķertu sirdslēkme, un tā būtu Holmsa kunga vaina. Turklāt man vajadzēja palīgu, kas dotos uz karšu veikaliem, telegrāfa kantoriem un kebu novietnēm… Tobrīd Holmsa kungs viņu pārtrauca, izteica pārmetumu par šādu emocionālu šantāžu un padevās.
Billijs saņēma formastērpu ar divām spožu misiņa pogu rindām, kā arī mājas un izglītību.
Pamanījis, ka zēns ir apķērīgs, Holmsa kungs sāka viņu apmācīt. Arī Džons pasniedza Billijam stundas par to, ko Holmsa kungs aizmirsis, piemēram, par Saules sistēmu, kaut gan Džona stundas vienmēr beidzās ar aizraujošiem stāstiem, no kuriem visi nekādā gadījumā nevarēja būt patiesi. Manuprāt, Džons slīpēja savas stāstnieka prasmes, izmantojot Billiju. Es viņu sūtīju pie dažādiem skolotājiem katru otrdienas pēcpusdienu, un Billijs neslinkoja, aizrautīgi lasīdams. Dažu nedēļu laikā viņš kļuva par neatņemamu mūsu dzīves daļu, un pēc mēneša pat Holmsa kungs noteica, ka viņš ir "noderīgs".
Tomēr Billijs nekad neaizmirsa, kurš viņu izglābis. Kad viņam bija kāda brīva stunda, parasti trešdienas pēcpusdienā un svētdienā, viņš skriešus metās ielās un pavadīja laiku kopā ar Viginsu. Abi likās tikpat tuvi kā Holmsa kungs un Džons. Es jutos aizkustināta, redzot, cik svarīgi puiši viens otram ir un cik zēniski slēpj savu draudzību aiz jokiem.
Tagad Billijs bija tas, kurš ļoti uzmanīgi pavadīja ievainoto Viginsu līdz virtuves krēslam. Viginss bija nobālis un trīcēja. Par laimi, Džons bija nonācis lejā, tiklīdz Mērija viņu pasauca. Viņš piesardzīgi notupās un pētīja zēna asiņainās drēbes.
– Kur esi ievainots? – viņš jautāja. Viginss papurināja galvu. Viņam trūka spēka atbildēt. Man kļuva nelabi, kad vēroju cietušo, bet Mērija mani atbalstīja.
– Viņam asiņo galva, – Billijs paziņoja. – Liela brūce, lūk, šeit. Ir arī citas brūces, un rokai viņš uzkrita virsū, kad tas cilvēks viņu nogrūda no kāpnēm. Varbūt roka ir lauzta.
– Tūlīt apskatīšu, – Džons solīja. Viņš paņēma manas šķēres no virtuves galda un sagrieza Viginsa kreklu. – Uzvāriet tēju, Hadsones kundze! Stipru, saldu un daudz. Billij, atbalsti viņu. Viginsam ļoti sāpēs, un viņš varētu zaudēt samaņu. Mērij, uzvāri ūdeni, brūci vajag iztīrīt!
Nekad es vēl nebiju redzējusi Džonu brīdī, kad viņš pildīja ārsta pienākumus, – šo rūpīgo, bet stingro, zinošo, valdonīgo cilvēku. Tagad es sapratu, kāpēc viņam bija tik daudz pacientu; noteikti ir patīkami būt Džona Vatsona aprūpē. Tiklīdz viņš pieskārās Viginsam, zēns nomierinājās un ļāvās, lai ārsts viņu apskata. Mani nepārsteidza tas, ka Holmsa kungs uztic Vatsonam visus medicīnas jautājumus; viņam piemita talants, ko nespētu atsvērt vienkārša mācīšanās.
– Viņš zaudē tik daudz asiņu! – Mērija čukstēja vīram, noliekot karsta ūdens trauku un drāniņas uz galda Džonam blakus. Viņa palūkojās uz mani, un es redzēju vainas apziņu viņas acīs. Kāpēc mēs bijām iegrūdušas šo zēnu tādās briesmās?
– Ir ievainota galvas āda, – Džons
