noteicu. – Holmsa kungs tic viņa spējām. – Tā bija taisnība. Es bieži biju dzirdējusi Holmsa kungu sakām, ka reiz Viginss pārvaldīs Skotlendjardu… vai vazās to aiz deguna.
Viginss neapzināti iztaisnoja muguru.
– Divas reizes dienā sūtiet pie manis Billiju pēc ziņojumiem, – Viginss sacīja. – Viņš mācēs mūs atrast. Vai es jau esmu pieminējusi Billiju? Viņš bija mūsu pāžs. Vairāk par viņu stāstīšu vēlāk. Viņa dzīve ir atsevišķa stāsta vērta.
Neviens nenojauta, kur Neregulārās armijas zēni pavada naktis. To nenojauta pat Holmsa kungs. Viņi rūpīgi sargāja savu mītni, jo nebija zināms, kas varētu viņiem naktī uzbrukt – policisti, baznīcas kalpi, noziedznieki.
– Ja kaut kas notiks, es atnākšu pats.
Viginss pamāja Mērijai, palocīja galvu manā virzienā un devās prom.
– Apbrīnojams zēns, – Mērija noteica, vērojot durvis, aiz kurām bija nozudis palīgs.
– Tādi ir visi Neregulārās armijas puikas, – es sacīju, novācot traukus. Piepeši mani pārņēma dusmas, ka tik ass prāts un laba sirds tiek izšķiesti veltīgi. – Kas tā par pasauli, kurā Viginss, Billijs un viņiem līdzīgie dzīvo no rokas mutē uz ielas, bet daudz sliktāki zēni saņem izglītību, pajumti un vecākus?
– Tā ir pasaule, kurā tu pieņem Billiju, Holmsa kungs maksā par darbu Viginsam, bet Viginss rūpējas par noklīdušiem zēniem, – Mērija saudzīgi atgādināja, pasniedzot man tējas tasi. Viņa papliķēja man pa plecu, un es nopūtos. Protams, viņai bija taisnība. Citi bija pievīluši zēnu uzticību. Mēs to nedarīsim.
– Kas notiks tagad? – Mērija jautāja.
– Jāgaida. – Es nopūtos un apsēdos. – Holmsa kungs šo laiku ļoti necieš.
– Jāatzīst, ka es viņu saprotu.
Drīz pēc tam Mērija devās prom, lai gādātu pati par savu namu un vīru. Es pavadīju pēcpusdienu, cepot kūkas; neviena cita nodarbošanās nedāvāja tādu mieru. Un visu dienu līdz pat naktij es dzirdēju, kā Holmsa kungs soļiem mēro istabu otrajā stāvā. Es nezināju, ar ko viņš nodarbojas, bet viņa nemiers papildināja manējo.
Man jāatzīst, ka nākamās divas dienas bija aizraujošas. Doktors Vatsons pavadīja daudz laika ar Holmsa kungu, tāpēc Mērija varēja viesoties pie manis. Mēs sēdējām pie virtuves galda, logos iespīdēja saule, mums priekšā bija tējas tases, un mēs kalām plānus. Loras Šērlijas nelaime bija mūs aizkustinājusi, tomēr galvenais virzītājspēks bija sajūsma, ko radīja iespēja dzīties kaut kam pakaļ. Mēs izdomājām desmitiem dažādu veidu, kā notvert šantāžistu, un katrs nākamais bija muļķīgāks par iepriekšējo. Mēs lasījām vēstuli, meklējām pavedienus, izteicām pavisam neticamus secinājumus, spriežot pēc tintes krāsas vai traipa stūrī. Mēs runājām, plānojām un – pats svarīgākais un saviļņojošākais – domājām.
Man patika nama saimnieces darbs; tas sagādāja vairāk prieka nekā vienkārši nama īpašnieces loma. Mērijai patika būt precētai ar Džonu. Tomēr nekas no tā visa neradīja augsni prāta darbībai, kamēr vīrieši traucās pa Londonas ielām. Toties tagad mums bija nodarbošanās. Mēs nekavējām laiku ar izšūšanu un cepšanu – mēs centāmies atrisināt sarežģītu mīklu. Pirmoreiz daudzu gadu laikā es jutu, kā joņo domas, darbojas prāts, raisās iztēles ainas. Es jutos dzīva – neticami, kvēli dzīva.
Virtuves ventilācijas lūka divas dienas netika vērta vaļā. Mēs dzirdējām, kā Džons un Holmsa kungs augšstāvā staigā, reizēm aizcērt durvis, šad tad priecīgi iesaucas. Holmsa kungs neēda maltītes, ko viņam nesu, un visu nakti istabā dega gaisma – kā jau vienmēr, kad viņš izmeklēja kādu lietu. Jebkurā diennakts laikā pienāca telegrammas, kurās bija izmantoti viņa dažādie izdomātie vārdi. Tomēr tagad mani neinteresēja viņa lieta, jo es biju pilnīgi pārņemta ar savējo.
Billijs divas reizes dienā ziņoja mums par Viginsa un pārējo zēnu panākumiem. Mēs izsvērām katru vārdu, meklējot kaut ko neiederīgu. Lora viesojās pie šuvējas, iegriezās pie sava tēva jurista, apmaksāja cepurnieka rēķinu. Šērlija kungs devās uz darbu un atgriezās mājās. Viņš pusdienoja lētā vietējā restorānā kopā ar trim tikpat godīgiem un neizteiksmīgiem vīriem. Kalpotāji šķita pavisam parasti. Vienai no istabmeitām bija pielūdzējs. Zābaku tīrītājs tika atpazīts kā zēns, kurš aizbēdzis no iepriekšējās darbavietas. Tās bija sīkas nepilnības Šērliju nevainojami godīgajā dzīvē, bet ar to pietika, lai mēs aizrautos ar dažādiem minējumiem.
Protams, pienāca mirklis, kad Holmsa kunga apartamentu durvis tika atrautas vaļā neparasti sparīgi un viņš noskrēja lejā pa kāpnēm un sauca: – Ātri, Vatson! Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli!
Brīdī, kad Džons patraucās mums garām un izsteidzās ārā pa durvīm, atvainojoties uzmetis skatienu sievai, mēs ar Mēriju stāvējām priekšnamā.
– Skrien, skrien! – Mērija līksmi viņam uzsauca. – Glābiet pasauli, atrodiet risinājumu. Pēc tam man visu pastāsti! – Viņa nekad neliedza vīram pavadīt kaut mirkli ar Holmsa kungu, ja vien viņš vēlāk visu sīki un smalki atreferēja.
Joņojot mums garām, Holmsa kungs uzsauca: – Vatsona kungs, spēle ir sākusies!
Jau nākamajā mirklī viņi bija nozuduši. Mērija aizvēra durvis, jauki uzsmaidīja man un sacīja: – Jā, Hadsones kundze, un arī mūsu spēle ir sākusies!
Un mēs līksmi smējāmies.
Tomēr mēs bijām gremdējušās sapņos, iztēlojoties, ka esam detektīves, kaut patiesībā tikai rotaļājāmies. Īstenība jau tovakar sagādāja mums sāpīgu triecienu.
Džons un Holmsa kungs atgriezās pēc saulrieta un šķita apmierināti. Spriežot pēc Holmsa kunga apetītes, lieta bija atrisināta. Nakts bija mokoši auksta; ziema izpūta savu pēdējo dvašu. Mēs ar Mēriju sēdējām virtuvē, kad piepeši atsprāga vaļā durvis. Tajās stāvēja Billijs gluži kā ēna tumsā, un viņš balstīja kādu, kurš bija saļimis uz viņa pleca. Kāds zēns… Viginss! Billijs ievilka viņu virtuvē, un es redzēju, ka Viginsa roka nokarājas. Asinis – ak Dievs, asinis! Tās pilēja no viņa galvas un rokas, un viņš mirka tajās. Es izrāvu jaunekli no Billija skavām un nosēdināju uz krēsla. Pāžs vairs nespēja noturēt Viginsu, ko bija vedis šurp pa Londonas ielām. Ievainotais neatvēra acis un sekli elpoja, bet drēbes asiņu dēļ bija mitras un gluži kā iestīvinātas.
– Mērija, – es izdvesu. "Mans zēns… Ko viņi nodarījuši manam zēnam? Ko es esmu viņam nodarījusi?" – Mērij! – Mana balss izklausījās pavisam rāma. – Pasauc Džonu. Nekavējies!
BILLIJA UN VIGINSA DRAUDZĪBA
Viginss bija tas, kurš pirms gada atveda pie manis Billiju. Kādā aukstā, lietainā naktī Neregulārās armijas vadonis ieradās, un viņam sekoja noskrandis zēns – ne vairāk kā desmit gadu vecs, trauslas miesasbūves, ar tumši brūniem matiem. Svešais noņēma cepuri, mani redzot, un labi audzināta bērna balsī teica "lūdzu" un "paldies". Es apsēdināju viņu pie galda un pacienāju ar aukstu gaļu, sieru un biezu maizes riku. Bija skaidrs, ko nozīmē bālā
