uz sāniem un rūpīgi nopētīja.
– Viņš neko nepieprasa, – es norādīju.
– Pagaidām, – Šērlijas kundze klusi noteica. – Es saņēmu trīs vēstules. Trešajā teikts, ka nākamajā būs iekļauta prasība.
– Vai drīkstu to aplūkot? – Mērija jautāja.
– Es to sadedzināju. Tāpat kā pārējās. Lūdzu, jums jāsaprot, ka vīrs lasa manas vēstules. Man ļoti paveicās, ka šīs saņēmu dienās, kad viņš bija prom un kārtoja darīšanas.
– Paveicās, vai arī tas bija ieplānots, – Mērija piezīmēja. – Vai sadedzinājāt arī visas aploksnes?
– Jā, – Lora nelaimīga sacīja. – Es nespēju tās paciest savā mājā.
Mērija piecēlās un pavērsa vēstuli pret gaismu, kas ieplūda pa virtuves logu.
– Biezs, labs papīrs, – viņa sacīja. – Bieži sastopama ūdenszīme. Rokrakstam nav nekādu īpašu pazīmju. Tāds tiek iemācīts jebkurā labā skolā, izskaužot visu atšķirīgo. Tinte ir atšķaidīta. Spalva ir trula, slikti apgraizīta. Vai redzat, kā tā skrāpē papīru? Tas nav personisks vēstuļpapīrs, citādi īpašnieks zinātu par šiem bojājumiem. Manuprāt, vēstule rakstīta džentlmeņu klubā, bet ne kādā no dārgajiem. Tur ir īpašs vēstuļpapīrs ar kluba ģerboni. – Mērija pagriezās un uztvēra manu izbrīna pilno skatienu. Viņa pasmaidīja. – Tik ilgi klausoties Džona stāstus par Šerloka paņēmieniem, es esmu šo to apguvusi. – Mērija apsēdās pie galda un pieskārās Loras rokai. – Nākamo vēstuli nesiet mums, – viņa ierosināja.
– Neatveriet to! – es steidzos brīdināt. Negribēju, lai šī sīkā, trīcošā būtne lasītu neģēļa drausmās prasības. Turklāt mēs varētu kaut ko uzzināt, spriežot pēc aploksnes. – Gluži vienkārši nesiet šurp.
– Jūs man palīdzēsiet? – Lora izbrīnīta jautāja, pārmīšus uzlūkodama mūs abas. – Jūs man tiešām palīdzēsiet?
Mēs ar Mēriju saskatījāmies. Šķiet, abas bijām pieņēmušas lēmumu patstāvīgi, un tas bija kopīgs.
– Protams, – Mērija steigšus apliecināja. – Kā mēs varētu atteikties?
Drīz pēc tam Šērlijas kundze devās prom, juzdamās daudz labāk. Vismaz viņa vairs neraudāja, kaut gan vēl joprojām izskatījās nomākta. Es novācu traukus un klausījos, kā Mērija pavada meiteni līdz parādes durvīm, nemitīgi uzmundrinot. Pēc tam viņa atgriezās virtuvē.
– Mērij… – es gausi ieminējos. Likās grūti pareģot, vai mēs spēsim izpildīt apsolīto. Mērija negaidīja, līdz paudīšu bažas skaļi, jo zināja, ko teikšu.
– Mēs varam palīdzēt, – viņa sparīgi paziņoja, ielikdama nomazgātās tasītes skapī, – jo esam daudz apguvušas, vienkārši sēžot te un klausoties, ko runā Džons un Šerloks. Viss izdosies.
Mani vienmēr izbrīnīja tas, ka viņa sauca detektīvu par Šerloku, pat runājot ar viņu, bet viņš Mēriju vienmēr dēvēja par Vatsones kundzi.
– Bet, Mērij…
– Mēs esam sievietes. Viņa mums uzticas, bet nevarēja uzticēties Šerlokam, – Mērija atgādināja. – Tā ir mūsu priekšrocība arī izmeklēšanas gaitā. Neviens netur aizdomās sievietes. Vīrieši pārsvarā uzskata mūs par nekaitīgām tukšgalvēm. Neviens pat nepamirkšķinās, ja Lorai Šērlijai piepeši parādīsies divas draudzenes, toties, ja viņas dzīvē uzrastos Šerloks, visus pārņemtu aizdomas, it īpaši viņas paštaisno vīru.
– Jā, tomēr…
– Es nepametīšu viņu vienu un apmaldījušos. Nē! – Mērija uzstāja, aizcirta skapja durvis un vainīgi satrūkās, dzirdot troksni.
– Protams! – es steidzos piekrist. – Jā, mēs viņai palīdzēsim. Es tikai gribēju teikt, ka mēs taču nerunāsim ar Holmsa kungu, vai ne?
– Nekādā gadījumā! – Mērija iesaucās un palūkojās uz ventilācijas lūku, lai pārliecinātos, vai tā ir aizvērta. Tad viņa jau klusāk atkārtoja: – Nē. Viņš to meiteni atraidīja. Izturējās nejauki. Viņa vērsās pie mums, un mēs palīdzējām. Tagad šī lieta ir mūsu rokās.
– Ļoti labi, – es noteicu, slaukot galdu. – Jāatzīst, man patīk doma, ka varu palīdzēt, nevis vienkārši sēdēt, klausoties, kā nabaga cilvēki izklāsta savas likstas un Holmsa kungs tās atrisina, bet es tikmēr vāru tēju.
Mērij, vai Džonam tu stāstīsi?
– Džonam? – mana kolēģe atkārtoja un apsēdās pie galda. Acīmredzot viņa nebija iedomājusies par Džonu. Ilgi lūkojusies uz galdu, viņa beidzot sacīja: – Neteikšu. Ja viņš kaut ko jautās, tad es atbildēšu, ka palīdzu draudzenei. Varbūt pastāstīšu, kad viss būs beidzies. Galu galā… Viņiem ar Šerloku bijušas dažas lietas, par kurām viņš atsakās runāt ar mani. Tātad es tikai palīdzu draudzenei. Viss. – Mērija pievērsa skatienu man. – Tā ir patiesība, vai ne?
Es piekrītot pamāju, vienlaikus izgriežot trauku lupatu un pakarot žāvēšanai uz plīts durvīm. Mēs varētu to paveikt pašas, bez otrajā stāvā mītošo vīriešu iejaukšanās jeb "palīdzības". Mūsu izmeklēšana, mūsu iespēja paspīdēt, mūsu iespēja just, ka esam paveikušas kaut ko noderīgu. Ļāvusies piepešai iegribai, es izņēmu no skapīša divas glāzes un noliku uz galda, pēc tam iegāju pieliekamajā un iznesu no tā pudeli.
– Holmsa kungs nav vienīgais, kurš spēj novērtēt labu vīnu, – es sacīju, noliekot pudeli Mērijai pretī.
– Tas jau ir nevis vīns, bet gan šampanietis! Īsts šampanietis! – Mērija pārsteigta iesaucās un sāka smieties.
– Svinot ir jādzer šampanietis, vai ne? – es jautāju, uzmanīgi izvelkot korķi.
– Tu esi pārsteigumu pilna, – Mērija noteica. – Tomēr jāatgādina, ka pulkstenis ir četri pēcpusdienā.
– Es vēlos uzsaukt tostu, un tēja tam nederēs, – es apņēmīgi noteicu, piesardzīgi salejot šampanieti, un pacēlu glāzi, kurā dzirkstīja zeltainais šķidrums. – Iedzersim par detektīvēm Mēriju Vatsoni un Hadsones kundzi! – es spurdzot iesaucos. Mērija iesmējās, pietrausās kājās un pacēla arī savu glāzi.
– Par detektīvēm Hadsones kundzi un Mēriju Vatsoni!
Daudz, daudz vēlāk, kad abi Vatsoni bija devušies prom un es atguvos – biju piemirsusi, ka no šampanieša tik ļoti reibst galva, – es aiznesu Holmsa kungam tēju un vakara pastu. Tur bija arī pastkarte no Ufas salas. Tā pienāca katru gadu kopš tūkstoš astoņsimt astoņdesmit septītā gada, un tajā bija uzkricelēts tikai viens teikums: "Viss ir labi." Bija arī paraksts – Graiss Petersons. Es cerēju, ka Holmsa kungam nenāksies turp atgriezties. Ufas salā viņam draudēja briesmas. Bija sācies skaists, tumši sarkans saulriets, kas lēja rožainu gaismu pār
