ciešāk somas rokturi. – Es ierosinātu pārdot.
– Jā? Kāpēc?
– Un kā tu domā? Tā ir pamesta viesnīca. Tur spokojas.
– Labs iemesls. – Eibs pamāja.
Viņš ieveda Dafni vienā no lidostas restorāniem un apsēdināja pie maza galdiņa, pats iekārtojās pretī un atvēra datorsomu. Dafne noraudzījās, kā viņš no tās izņem mazu datoru, un viņu pamazām pārņēma ziņkārība. Pirmā reize, kad viņa izjuta kādas pazīstamas emocijas pēdējā gada laikā.
– Pastāsti man par šo slepeno misiju! – viņa lūdza.
– Neapšaubāmi, – viņš attrauca un paņēma ēdienkarti.
– Pēc tam, kad būsim pasūtījuši kaut ko ēdamu.
Parādījās viesmīlis. Dafnei pat nepajautājis, Eibs pasūtīja divas tases kafijas un divas grilētas siera sviestmaizes.
– Es jau teicu, ka neesmu izsalkusi, – Dafne iebilda.
– Neuztraucies! Ja neapēdīsi tu, apēdīšu es. Tagad parunāsim par slepeno misiju.
Viņa palūkojās visapkārt. Tuvumā nebija neviena, kas varētu noklausīties, tomēr viņa pieliecās tuvāk Eibam un klusi apvaicājās:
– Vai tev ir ierocis?
– Saprotams, ka nav, – viņš atbildēja, neatrāvis skatienu no datora ekrāna. – Es tikko izkāpu no pasažieru lidmašīnas, turklāt man nav reģistrētas bagāžas.
– Skaidrs. Bet brīžos, kad tu nelido?
– Mēs dzīvojam modernā laikmetā. Boss apgalvo, ka privātdetektīvi vairs nenēsā šaujamieročus. Mēs drīzāk paļaujamies uz datoriem un datu inteliģentu analīzi.
– Vai boss ir tavs brālis?
– Uzminēji.
– Viss ir skaisti un jauki, bet man ir radies iespaids, ka mums būs darīšana ar kādu ļoti bīstamu cilvēku.
– Kopā ar mani tu esi drošībā, Dafne. – Eibs veltīja viņai žilbinošu smaidu. – Es esmu profesionālis.
– Bet mājās man nevajadzētu to atkārtot, vai ne?
– Tieši tā.
Dafne nosprieda, ka Eibs Reiners būs kaitinošs kompanjons, tomēr puisim bija arī dažas patīkamas īpašības.
Kad viesmīlis atnesa sviestmaizes, viņa paņēma vienu no tām un nedomājot nokoda kumosiņu. Siers bija silts un staipīgs, maize – kraukšķīga un apcepta zeltaini brūna.
Noēdusi vienu pusi, viņa ķērās pie otrās.
Eibs viņu vērtējoši nopētīja.
– Kas noticis? – Dafne vaicāja.
– Kā garšo sviestmaize? – viņš nevainīgi apvaicājās.
Dafne pārsteigta palūkojās uz aizkosto šķēli, ko turēja rokā. Tā bija tikai lidostas restorānā pagatavota sviestmaize, bet likās visgaršīgākā maltīte, kādu viņa sen nebija baudījusi. Vismaz gadu.
– Lieliski, – viņa atbildēja. – Tā ir lieliska.
– Varbūt tu tomēr esi izsalkusi.
– Iespējams. Varbūt tas ir tikai adrenalīna dēļ. Diena bija smaga.
– Zinu. Džeks sacīja, ka tev uzlauzts dzīvoklis, – Eibs atbildēja. – Kad tu pēdējo reizi baudīji normālu ēdienu?
– Šorīt apēdu nedaudz jogurta. Kāpēc tevi tik ļoti interesē mans pārtikas patēriņš?
– Tu izskaties nedaudz novājējusi, tas arī viss.
– Vai neviens tev nav teicis, ka nedrīksti klientiem izteikt personiskas piezīmes? – Dafne juta vaigos iesitamies sārtumu.
– Nē. Vai tas ir noteikts ar likumu?
– Es nešaubos, ka ir tāds likums. Labāk parunāsim par kaut ko citu. Pastāsti, kas notiek Mucinieku salā!
– Droši mēs nezinām, bet, spriežot pēc tavas draudzenes Medlinas teiktā, problēmas ir saistītas ar to, kas atgadījās pirms astoņpadsmit gadiem.
– Mamma allaž teica, ka tā nakts atgriezīsies, lai vajātu mūs.
Divpadsmitā nodaļa
– Tavs brālis padara mani nervozu, – Patrīcija paziņoja. Treviss vēroja, kā viņa ieslidina auskara kājiņu auss ļipiņā. Kustība bija tikko manāma, tomēr graciozi sievišķīga. "Viņa ir skaista, un viss viņā ir graciozs un sievišķīgs," Treviss nodomāja. "Kad sāksies kampaņa, mediji būs sajūsmā par viņu."
– Zeivjers uztrauc arī mani, – Treviss atbildēja un, uzmetis skatienu spogulim, ielūkojās sievai acīs. – Pie velna, viņš rada raizes visiem ģimenes locekļiem!
Patrīcija līdzjūtīgi pasmaidīja un noteica:
– Es zinu.
Viņa pastiepa roku pēc otra auskara.
Ēteriski blonda un eleganti slaida, viņa nēsāja dizaineru apģērbu ar supermodeles izsmalcinātību. Viņai bija smalki veidots zods, graciozs aristokrātisks deguns, lielas zilas acis, kuru kaktiņi bija tikko manāmi vērsti augšup. Tomēr vissvarīgākais likās tas, ka viņai bija iekšējais dzinulis un ambīcijas, kuras ļaus abiem pārdzīvot gaidāmo priekšvēlēšanu kampaņu.
Pirms gada, kad kādā Sietlas labdarības pasākumā viņus iepazīstināja kopīgs draugs, Treviss skaidri noprata, ka Patrīcija būs ideāla sieva topošam politiķim. Viņa bija pierādījusi, ka ir gudra partnere.
Tāpat viņš novērtēja to, ka Patrīcija negaudās par nedēļu ilgo uzturēšanos Mucinieku salā. Saprotams, ka sala nebija satriecošākā vieta uz zemeslodes. Tomēr viņa komandas locekļi uzskatīja, ka ir ļoti būtiski medijiem pasniegt kandidāta tēlu pareizā gaismā. Tonedēļ bija jāpierāda, ka viņa saites ar ģimeni ir ciešas un viņš respektē mazpilsētas iedzīvotāju vērtības. Patrīcija jau divas dienas drosmīgi izlikās, ka dievina salu un tās iedzīvotājus.
Protams, tā bija kampaņas visvieglākā daļa. Īsta aktiermeistarība bija nepieciešama it visā, kas attiecās uz viņa ģimeni, jo īpaši brāli.
– Zeivjers nevar bezgalīgi palikt šajā amatā, – Patrīcija sacīja un ielika otru auskaru. – Viņa uzvedība jau mēnešiem ilgi bijusi nevainojama, tomēr mēs lieliski zinām, ka agrāk vai vēlāk būs nākamā krīze. Ja tas notiks nepiemērotā brīdī, ja tas iecirtīs pamatīgu robu, tas izpostīs nākotni, ko mēs tik rūpīgi cenšamies izveidot.
Treviss nostājās sievai
