viņas izteiksmīgos vaibstus un valdzinošās acis. Viņa likās saspringta. Džeks zināja, ka, par spīti notikušajam, viņa joprojām alka atrast portfeli. Viņš vēlējās Medlinu nomierināt, tomēr veltu cerību iedvešana savai darba devējai neietilpa viņa darba pienākumos. Turklāt neīsts optimisms nebija viņa ampluā.
– Kāds nogalināja Lomeksu šī portfeļa dēļ, – viņš sacīja. – Tici man! Lai kas tajā būtu, tā saturs joprojām rada draudus.
Izdzirdējusi tik tiešu atbildi, Medlina sarāvās, tomēr piekrītoši palocīja galvu.
– Tev taisnība, – viņa noteica.
– Vēl kādu brīdi būs gaišs, – Džeks sacīja, ielūkojies rokaspulkstenī. – Laiks aplūkot Lomeksa mitekli. Tu sacīji, ka viņš dzīvoja vienā no kotedžām viesnīcas teritorijā?
– Jā, es tevi turp aizvedīšu, – Medlina pagriezās un devās uz durvju pusi. – Mums nav jāuztraucas par to, ka drīz satumsīs. Elektrība ir atslēgta tikai galvenajās ēkās, ne Toma kotedžā.
Džeks sekoja Medlinai, apmeta loka izgulētai gultai, kuru klāja neskaitāmu paaudžu zirnekļu tīmekļi. Ja neievēroja sienā izlauzto caurumu, tad telpa izskatījās tik dīvaina, it kā viņi te būtu nonākuši pēc ceļojuma laika mašīnā. Visu sedza putekļu līķauts. Logus klāja biezs netīrumu slānis, kas slāpēja telpā ieplūstošo gaismu.
Toties grīda bija izslaucīta. Nesen izslaucīta. Džeks izvilka no kabatas pildspalvas izmēra kabatas lukturīti, nospieda pogu un pavērsa gaismas kūli pret grīdu. Uz tās bija skaidri pēdu nospiedumi.
– Hmm.
Medlina apstājās.
– Kas noticis?
– Tas, kuram piederējuši šie zābaki, te bijis pēdējo pāris dienu laikā, – Džeks atbildēja. – Pēc tam, kad izslaucīta grīda.
– Tomu nogalināja vakar.
– Ja tie ir viņa zābaku nospiedumi, tad viņš te nesen bijis.
Visticamāk, lai paņemtu portfeli.
– Neizklausās loģiski. Kāpēc lai viņš to darītu pēc visiem šiem gadiem?
– Iesim un ielūkosimies Lomeksa kotedžā.
Viņi izgāja no divsimt devītā numuriņa un pa galvenajām kāpnēm nonāca vestibilā. Numuriņu durvis bija aizvērtas, un bez elektrības tas bija gājiens dziļā krēslā. Vienīgais blāvās gaismas avots bija logi gaiteņa pretējā galā. Džeks uzspīdināja lukturīti aprūsējušam metāla numuram uz tuvākajām durvīm.
– Vai cilvēks, kurš tev vakar sekoja, labi orientējās viesnīcā? – viņš apvaicājās.
Medlina mirkli padomāja.
– Pietiekami labi lai sekotu man gaitenī aiz kāpnēm vestibilā. Tomēr viņš nezināja par kalpotāju kāpnēm virtuvē. Es dzirdēju, kā viņš atver un aizver durvis, līdz atrada kāpnes. Tā es ieguvu laiku, lai tiktu līdz numuriņam un ieslēgtos.
– Interesanti, cik ilgi tas cilvēks ir ložņājis pa viesnīcas teritoriju.
– Droši vien ilgi, ja reiz zināja par meža ceļu aiz viesnīcas, – Medlina drūmi noteica. – Tur atradās viņa automašīna.
– Kāpēc pirms astoņpadsmit gadiem tava vecmāmiņa tik ļoti baidījās no policijas?
– Viņa nebaidījās. Manuprāt, viņa nobijās, kad atvēra portfeli. Nezinu, kas tajā atradās, tomēr tas pārliecināja viņu nesaukt policiju, – Medlina ievilka elpu. – Bet ir vēl kaut kas.
– Jā?
– Pirms astoņpadsmit gadiem šī sala burtiski atradās Īgana Vebstera varā, ieskaitot vietējo policiju. Viņa riska ieguldījumu fonds bija visai ienesīgs, un ar iegūto naudu viņš uzpirka visus, kuri bija gatavi pārdoties.
– Varbūt Īdita baidījās, ka portfeļa saturam ir kāds sakars ar Vebsteru ģimeni, un nosprieda, ka Vebsteri nevēlētos, lai tas nonāktu atklātībā.
– Tāda arī bija viena no manām gadu gaitā izstrādātajām teorijām. Bet ir arī vēl citas iespējas. Ja nu portfelī bija narkotikas, kāda karteļa, mafijas vai teroristu nauda? Ikreiz, kad es centos ar vecmāmiņu par to uzsākt sarunu, viņa tikai atbildēja: "Lai tas paliek pagātnē."
Viņi izgāja no viesnīcas pa durvīm ēkas pagalma pusē un devās cauri reiz tik skaistajam dārzam. Tobrīd Džekam likās, ka viņš ir nonācis kādā drūmā pasakā. Augi bija biezi sazēluši un nezāļu ieskauti, it kā daba vēlētos atgūt zemesgabalu, kas reiz piederējis civilizācijai.
Medlina gāja pa priekšu un izspraucās pa šauru eju režģī, kas bija sasvēries zem nīkuļojošu vīnogulāja svara. Aiz režģa Džeks ieraudzīja pussagruvušu koka ēku, kuras jumts sliecās gandrīz līdz zemei. Mazie lodziņi bija drūmi un aizķepuši netīrumiem. Pagājis krietns laiks, kopš kāds tos ir mazgājis. Vienā no mājas sienām Džeks ieraudzīja garāžas durvis. Ēkas tālākajā galā bija vēl vienas durvis ar priekškaramo slēdzeni.
"Saimniecības ēka," Džeks pie sevis nosprieda un palūkojās uz Medlinu. Viņa uz ēku pat nepaskatījās. "Tātad tā ir saimniecības ēka,“ viņš secināja. “Par to nav šaubu."
Nācās sakopot gribasspēku, lai apspiestu dusmas, kas draudēja uzvirmot. Viņš sev atgādināja, ka Īdita Čeisa un Toms Lomekss bija nogalinājuši vīrieti, kurš uzbrucis Medlinai.
– Tā ir Toma māja, – viņa ierunājās un norādīja uz pirmo kotedžu nelielu vienkāršu māju rindā. – Vienīgā, kuras logi un durvis nav aiznaglotas.
"Senāk ērmotie namiņi uz kraujas virs akmeņainās pludmales noteikti bija mājīgi un pievilināja tūristus," Džeks nodomāja. Tagad tie vairāk iederējās "Rītausmas raga" drūmajā pasaku valstībā.
Aiz kotedžām Džeks ieraudzīja koku biežņu un pamanīja vīdam arī lapeni.
– Vai tā… – viņš ievaicājās un aprāvās.
– Jā.
Medlinas reakcija bija tāda pati, kā ejot garām saimniecības ēkai. Viņa pat nepalūkojās lapenes virzienā.
Viņa devās uz kotedžu, pieveica lieveņa kāpnes un nospieda ārdurvju rokturi. Tas padevās. Un tad viņa sastinga uz sliekšņa.
– Esi gatavs visam, – viņa sacīja. – Pirms astoņpadsmit gadiem Toms bija tāds kā vācējs. Un arī kaislīgs fotogrāfs. Viņš nekad nav izmetis nevienu no savām fotogrāfijām.
– Tu esi mani brīdinājusi, – Džeks attrauca.
Atvērusi durvis, Medlina iegāja tumšajā, šaurajā priekštelpā. Viņa iededza gaismu. Kaut kur krēslā iedegās vārga spuldzīte. No gadu desmitiem krāto drazu kaudzēm uzvēdīja mitruma un putekļu smaka.
– Fui. – Medlina
