jau tevi brīdināju, ka izmeklēšanas sākumā visa informācija ir miglā tīta.
Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm.
– Kā mēs rīkosimies?
– Strādāsim divās frontēs, – Džeks sacīja. – Vispirms atradīsim Dafni un viņas māti.
– Mums viņas jābrīdina, vai ne?
– Domāju gan, – viņš atbildēja un pēc īsa mirkļa piebilda:
– Bet ir vēl cita iespēja.
– Ka viena no viņām ir saistīta ar šīm slepkavībām? – Medlina bilda un papurināja galvu. – Nē. Atzīstos, ka astoņpadsmit gadu es neesmu sazinājusies ar Dafni un viņas mammu, tomēr nespēju noticēt, ka viņas nogalinājušas vecmāmiņu vai Tomu. Ja atmetam emocijas, šī teorija šķiet absurda.
– Tu biji tā, kas man sacīja, ka vecmāmiņa portfeļa saturu raksturojusi kā apdrošināšanas polisi. Varbūt kāda no viņām nolēma saņemt prēmiju.
– Bail pat kaut ko tādu iedomāties.
– Lai būtu kā būdams, mums jāatrod Dafne un viņas māte. Likšu kādam sadzīt viņām pēdas.
– Labi, – Medlina noteica. – Tu sacīji, ka strādāsim divās frontēs.
– Izskatās, ka mēs krietnu laiciņu pavadīsim Mucinieku salā. Mums jāizdomā, kā attaisnot manu klātbūtni.
– Izmeklēšana sākas šeit?
– Jā, – Džeks atbildēja, – un, iespējams, ka šeit arī beigsies.
– Kāpēc tu par to esi tik pārliecināts?
– Ja nemaldos, notikušais ir saistīts ar pagātni, bet pagātne apglabāta šeit.
– Zem lapenes.
– Daļa zem lapenes. Atlikusī daļa acīmredzot iemūrēta "Rītausmas raga" divsimt devītā numuriņa sienā.
Astotā nodaļa
Dafne Naita stāvēja sava dzīvokļa otras guļamistabas durvīs un novērtēja haosu, kādu aiz sevis bija atstājis nelūgtais viesis. Tas nelietis bija ielauzies viņas jaunajā mājvietā, viņas privātajā telpā. Viņa atskārta, ka šādā brīdī viņai vajadzētu izjust kādas spēcīgas emocijas: naidu, izmisumu, bailes – kaut ko tādu.
Tā nebija. Dīvainā kārtā viņa neko nejuta, un tā tas turpinājās jau veselu gadu. Kruīzs pa Vidusjūru nebija uzlabojis viņas omu. Tikko atgriezusies mājās, viņa atklāja, ka prombūtnē kāds vandalis izpostījis dzīvokli, tomēr pat šis fakts neatstāja uz viņu pietiekamu iespaidu. Viņa bija gluži vienkārši nogurusi.
Iezvanījās telefons. Dafne atrāva skatienu no postažas un pievērsās telefonam. Viņa lūkojās uz nepazīstamo numuru un centās saprast, kas viņai varētu zvanīt. Pēc pāris sekundēm viņa nospieda pogu un pielika telefonu pie auss.
– Klausos?
– Dafne? Te Medlina Čeisa.
– Medij? Vai tā tiešām esi tu?
– Jā, tā esmu es, – Medlina atbildēja. – Dafne, tāds prieks dzirdēt tavu balsi! Tas bija tik sen… Pagājuši astoņpadsmit gadi.
"Astoņpadsmit gadi," Dafne pie sevis nodomāja. Tomēr asiņainā aina saimniecības ēkā joprojām bija viņas acu priekšā tikpat nemainīgi skaidra kā vienmēr. Viņa zināja, ka atmiņa mēdz izstrādāt jokus gan laikā, gan telpā. Pilnīgi iespējams, ka, laikam ritot un cenšoties pārvarēt psiholoģisko traumu, viņas fantāzija radījusi jaunas tās baismīgās nakts detaļas.
Tomēr dažas detaļas bija tik dziļi iesakņojušās atmiņā, ka viņa tās nekad nespēs aizmirst. Pat pēc astoņpadsmit gadiem piedzīvotās šausmas atgriezās, lai mocītu viņu naktīs. Medija zem Portera, Īdita Čeisa, kas neskaitāmas reizes triec dārznieka šķēres Porteram mugurā, Toms Lomekss, kurš ar kapli sašķaida Porteram galvaskausu, asinis šķīst uz visām pusēm.
Tur bija daudz asiņu, un Dafne sākumā bija pārliecināta, ka nav paspējusi laikā un Medija ir mirusi.
– Dafne, tu mani dzirdi? – Medlina satraukti jautāja.
– Es esmu ļoti noraizējusies. Saki, ka tev viss ir kārtībā.
– Jā, jā, viss ir kārtībā. Es esmu pārsteigta, izdzirdot tavu balsi, tas arī viss. Baidos, ka neesi piezvanījusi īstajā brīdī.
– Piedod. Es varētu piezvanīt vēlāk, bet tas ir ļoti svarīgi. Man ar tevi jārunā.
– Lai notiek. Šobrīd es esmu nedaudz satraukusies. Kamēr biju ceļojumā, kāds ielauzies manā dzīvoklī. Policija tikko aizbrauca.
– Sasodīts! Vai esi droša, ka tev nekas nedraud?
Dafne noņēma telefonu no auss un palūkojās ekrānā. Viņu pārsteidza Medlinas satrauktā balss. Pārāk satrauktā. Ielaušanās gadījumi bija visnotaļ ikdienišķa lieta. Turklāt viņa un Medlina vairs nebija tuvas draudzenes. Galu galā astoņpadsmit gadi ir ilgs laiks.
Viņa atkal pielika telefonu pie auss.
– Jā, protams, – viņa atbildēja. – Policisti sastādīja protokolu un lūdza, lai es sagatavoju nozagto mantu sarakstu. Viņi bija visnotaļ jauki, strādāja profesionāli, tomēr nesolīja, ka notvers to nelieti.
– Kas tev ir nozagts?
– Cik nu varu spriest, tikai mans dators. Parasta lieta, kā teica policisti. Visu būtisko informāciju es glabāju mākonī. Dzīvoklī gan ir īsta postaža.
Viņa uzmeta skatienu dokumentiem un mapēm, kas bija izmētātas pa visu kabinetu. No atvilktnes bija izbērtas skices, kuras viņa bija sagatavojusi kādam modes salona īpašniekam Bolderā. No stiklotā grāmatplaukta uz grīdas bija izgāzta viņas deviņpadsmitā gadsimta arhitektu un dizaineru grāmatu kolekcija. Ierāmētās fotogrāfijas, kurās redzami jau pabeigtie interjeri pasūtītājiem visā plašajā Denveras apkārtnē, bija nomestas uz grīdas un samīdītas. Vēlās pēcpusdienas saulē šur tur atmirdzēja pa stikla lauskai.
– Dafne, es zvanu tāpēc, ka man ir kaut kas ļoti svarīgs sakāms.
– Tik daudz es nopratu. Dzirdēju, ka tava vecmāmiņa gājusi bojā ugunsgrēkā. Izsaku līdzjūtību.
– Tu zināji, ka viņa ir mirusi?
– Mamma internetā uzgāja nekrologu un pārsūtīja man. Ja godīgi, es nebiju iedomājusies, ka mamma joprojām seko līdzi šādai informācijai. Vairākus gadus pēc tam, kad aizbraucām no Mucinieku salas, viņa bija gluži vai apsēsta un meklēja visniecīgākās ziņas par salu un tavu vecmāmiņu, bet man likās, ka pēc apprecēšanās otrreiz mamma tam metusi mieru.
– Tava mamma
