vākšana Džeka gadījumā bija nopietns interešu konflikts, jo viņam ļoti patika Medlina Čeisa.
Džeks iemalkoja vīnu, paņēma tomātu un fetas sacepumu un nolika uz virtuves galda. Lai nejustos vientuļš, viņš ieslēdza ziņu kanālu, baudīja vakariņas un gremdējās domās par Medlinu.
"Jāļauj viņai atkopties ne tikai no trieciena, ko sagādājusi vecmāmiņas nāve, bet arī no attiecībām ar Flemingu. Medlina allaž bijusi piesardzīga, uzsākot attiecības, bet tagad viņa būs vēl piesardzīgāka. Steidzināt viņu nebūtu labākā stratēģija. Interesanti, ko Medlina nolīgs, lai izpētītu manu pagātni," Džeks prātoja. "Protams, ja vien izdosies pārliecināt viņu uzsākt attiecības."
Patiesībā viņam nebija pamata uztraukties. Viena no viņa nodarbošanās priekšrocībām bija māka nobēdzināt savus noslēpumus.
Piektā nodaļa
Toms Lomekss mira. Asiņu un smadzeņu masas sajaukums, kas plūda no šausmīgā ievainojuma galvā, sūcās nodilušajā paklājā. Viņa kalsnais, stiegrainais augums gulēja pie viesnīcas "Rītausmas rags" vestibila lielajām kāpnēm, kas reiz bijušas ļoti greznas.
Viņš pavērsa pret Medlinu blāvi zilās acis, ko bija aizmiglojis šoks un asiņu zudums.
– Medij? Tā esi tu?
– Jā, Tom. Kritiens bijis nelāgs. Guli un nekusties.
– Man neizdevās, Medij. Piedod. Īdita lūdza, lai es tevi pasargāju. Es esmu viņu pievīlis.
– Viss kārtībā, Tom, – Medlina sacīja, piespiedusi asinīm piemirkušo šalli nelāgajai brūcei Toma galvā. – Es zvanu ārkārtas palīdzības dienestam. Viņi drīz būs klāt.
– Par vēlu, – Toms izdvesa un ar piepūli pastiepa izdēdējušo, gadu desmitus smagajā darbā savītušo un rētaino roku. – Par vēlu.
Ārkārtas izsaukuma dienesta operators vaicāja:
– Kāds ir negadījuma raksturs?
– Es esmu viesnīcā "Rītausmas rags", – Medlina atbildēja ierastajā valdonīgajā vadītājas tonī. – Negadījums ar viesnīcas uzraugu Tomu Lomeksu. Viņš smagi savainojies kritiena laikā. Nekavējoties nepieciešama mediķu palīdzība.
– Brigāde jau dodas ceļā, – operators atbildēja. – Vai ir asiņošana?
– Jā.
– Uzspiediet brūcei, lai apturētu asiņošanu.
Medlina pavērās uz asinīm piemirkušo šalli, ko bija piespiedusi Toma galvai.
– Kā jūs domājat, ko tad es daru? – viņa attrauca. – Sūtiet kādu šurp! Un nekavējoties!
Viņa nometa telefonu uz grīdas, lai piespiestu šalli ciešāk. Toma skatiens bija stings, un viņa saprata, ka dzīvības spēks pamazām pamet veco vīru.
– Portfelis, – viņš nočukstēja.
Tas bija kārtējais trieciens.
– Tom, kas noticis ar portfeli?
– Man neizdevās, – Toms izdvesa un aizvēra acis. – Saullēkts. Tev vienmēr patika mani saullēkti.
– Tom, lūdzu, stāsti, kas noticis ar portfeli!
Bet vecais vīrs vairs nespēja parunāt. Viņš iegārdzās, un tad iestājās nāves klusums.
Medlina atskārta, ka no brūces vairs nesūcas asinis. Viņa pielika asiņainos pirkstus viņam pie kakla. Pulsa nebija.
Pamestās viesnīcas laika aizmirstajā vestibilā iestājās baiss klusums. Viņa zināja, ka Toms ir miris, tomēr bija lasījusi, ka šādā gadījumā jāveic cietušajam sirds masāža līdz brīdim, kad ierodas mediķi. Viņa uzlika plaukstas Tomam uz krūškurvja.
Kaut kur drūmajā ēkā iečīkstējās grīdas dēlis. Viņa sastinga un palūkojās uz balkona margu fragmentu, kas gulēja līdzās nelaiķim uz izdilušā paklāja. Tikai tagad viņa pamanīja, ka tas notraipīts asinīm un pie tā pielipuši mati.
Asinis un mati uz tā varēja nokļūt dažādu iemeslu dēļ, tomēr vienīgais loģiskais izskaidrojums bija acīmredzams – margu fragments izmantots kā slepkavības ierocis.
Grīda atkal iečīkstējās. Arī dēļi var čīkstēt dažādu iemeslu dēļ. Ja Toms patiešām ir nogalināts, slepkava joprojām ir tepat.
Viņa ieklausījās, cerot sadzirdēt neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnas sirēnu. Vējš pieņēmās spēkā, apslāpējot skaņas tālumā.
Stāvu augstāk grīda iečīkstējās vēlreiz. Šoreiz Medlina bija gandrīz pārliecināta, ka dzirdējusi kādu speram soli. Nojauta brīdināja uzmanīties.
Viņa instinktīvi izslēdza telefonu, lai tas nenodotu viņas atrašanās vietu gadījumā, ja palīdzības dienesta operators būtu nolēmis viņai piezvanīt. Un tad viņa pielēca kājās. Kaut kur ievaidējās sarūsējušas durvju eņģes – tikko bija atvērušās durvis, kas veda uz augšstāva verandu.
Viņa pēdējo reizi palūkojās uz Tomu. Sirds dziļumos Medlina zināja, ka viņam vairs nav iespējams palīdzēt.
– Piedod, Tom, – viņa čukstēja.
Medlinas automašīna bija novietota uz plašā lokveida piebraucamā ceļa viesnīcas priekšā. Uzmetusi plecā smagās somas siksnu, viņa aizskrēja uz vestibila durvju pusi.
Lielā, bagātīgi rotātā telpa bija sena un drūma. Putekļainie kandelabri nokarājās no augstajiem griestiem kā tumši, sasaluši ūdenskritumi. Elektrība ēkā bija atslēgta pirms astoņpadsmit gadiem. Kad vecmāmiņa slēdza viesnīcu, visi priekšmeti un mēbeles palika tepat.
Īdita apgalvoja, ka masīvie, milzīgie krēsli un galdi, graciozie dīvāni ar ķetnu formā darinātām kājām un samta aizkari tika īpaši darināti šai Viktorijas laikmeta ēkai un citur neiederējās. Medlina zināja, ka tas nav īstais iemesls un mēbeles palika te, jo ne vecmāmiņa, ne viņa nevēlējās sev līdzās kaut ko, kas atgādinātu par "Rītausmas ragu".
Divdesmitā gadsimta izskaņa bija "Rītausmas raga" ziedu laiki. Greznajā viesnīcā apmetās tā laika turīgākie ceļotāji un atpūtnieki. Vecmāmiņa bija centusies atdzīvināt aizgājušo laiku greznību un noskaņu, tomēr tas prasīja pārāk lielus ieguldījumus. Pēc baisās nakts pirms astoņpadsmit gadiem no viesnīcas nebija iespējams atbrīvoties. Patiesībā "Rītausmas raga" pārdošana vispār netika apsvērta, jo īpašums glabāja pārāk daudz noslēpumu.
Medlina bija tikusi līdz alai līdzīgās telpas vidum, kad pamanīja sakustamies ēnu aiz sapelējušajiem samta aizkariem, kas aizklāja erkera logus. Iespējams, tā bija tikai gaismas ilūzija, ko radīja negaiss, kas lēnām tuvojās, tomēr viņa nevēlējās riskēt. Ēna pārlieku izskatījās pēc cilvēka silueta, kas strauji virzījās uz ieejas durvju pusi. Varbūt viņa redzējusi slepkavas ēnu. Nelietis izmantojis
