uzgaidāmajā telpā, Medlina mierīgi un nesteidzīgi aizvēra aiz sevis durvis.
Trešā nodaļa
Vizītkarte vēstīja, ka viņa vārds ir Džons Santjago Reiners, tomēr visi viņu sauca par Džeku.
Viņš gaidīja Medlinu tieši tur, kur pirms īsa brīža viņi bija šķīrušies. Džeks sēdēja, atspiedis plato plecu pret sienu un rokas sakrustojis uz krūtīm. Viņš bija ģērbies tumšās biksēs, džinsa kreklā ar atpogātu apkaklīti, saņurcītā sporta jakā, bet kājās viņam bija zemi zābaki. Džeks nāca no fermeru dzimtas, kuras vairākas paaudzes mitušas Arizonā kopš laikiem, kad tā vēl bija tikai teritorija bez štata tiesībām.
Jau pirms daudziem gadiem Reineru ģimene lopkopības biznesu bija nomainījusi pret komerciāla nekustamā īpašuma biznesu, tomēr Džeks izvēlējās citu ceļu. Viņam bija veco labo Rietumu šerifa ciešais, neizprotamais skatiens. Mūsdienu dienvidrietumu štatu senajā pagātnē tādiem vīriem kā Džeks izsniedza šerifa zvaigzni un pašā dienvidū sūtīja putekļainajos ceļos, lai tvarstītu sliktos zēnus.
Tā nu Džeks bija izvēlējies karjeru viesnīcu apsardzes jomā, un viņam nebija ne ieroča maksts, ne paša ieroča. Tomēr pat šīs jauno laiku īpatnības nespēja mazināt viņa tēla iespaidīgumu. Pat saņurcītā sporta jakā viņš varētu stāties līdzās vesternu varoņiem.
Džeks uzmeta ātru skatienu Viljama kabineta durvīm.
– Problēmas? – viņš ierunājās ar Arizonas iedzimtajiem raksturīgu akcentu. Vienmēr palika maldīgs iespaids, ka viņu tas nemaz neuztrauc.
Ieraugot Džeku, spriedze nedaudz mazinājās. Viņš bija pilnīgs pretstats Viljamam – pārāk gara auguma, pārāk spēcīgs un ar neizprotamu brūno acu skatienu. Bet tobrīd Medlinai viņš likās lielisks. Pat ļoti lielisks.
Viņa sev atgādināja, ka Džeks ir daudzslāņains cilvēks. Ar vienu no Džeka Reinera slēptajām pusēm viņa iepazinās todien, kad mēģināja viņu atlaist un cieta sakāvi. Džeks nebija no tiem darbiniekiem, kurus var apvārdot. Viņa mēģināja, bet Džeks neizrādīja ne mazāko interesi par citām karjeras iespējām. Viņš vēlējās strādāt Svētupes viesu namu tīklā un bija gatavs par to cīnīties.
Un tā Reinera riska pārvaldības uzņēmumam joprojām bija līgumsaistības ar Svētupes viesu namu tīklu.
Biznesa pasaulē līgums paliek līgums. Neilgi pirms Īditas Čeisas bojāejas ugunsgrēkā, kas izcēlās viesnīcā, viņa bija noslēgusi līgumu ar Reineram piederošo apsardzes uzņēmumu. Medlina bija iebildusi, jo Reinera uzņēmums bija jauns un tādējādi nenozīmīgs spēlētājs korporatīvās drošības pakalpojumu tirgū.
Medlina bija centusies atrunāt vecmāmiņu no līguma slēgšanas, bet Īdita viņā neklausījās un noteica: "Domāju, ka viņš ir pietiekami kvalificēts, lai arī viņam nav pieredzes viesnīcu biznesā. Viņš sniedzis konsultācijas Federālajam izmeklēšanas birojam." Medlinai atbilde kabatā nebija jāmeklē, un viņa paziņoja: "Tas ir patiešām lieliski, bet mēs tomēr darbojamies viesmīlības industrijā. Mēs nestrādājam ar sērijveida slepkavām un mafiju." Īdita sacīja gaužām vienkārši: "Reinera uzņēmums ir reģistrēts Svētupē. Ja vien iespējams, vienmēr ir labāk sadarboties ar vietējo uzņēmumu." Medlina gan norādīja, ka Džekam varbūt trūkst biznesa ķēriena, ja jau viņa iepriekšējais uzņēmums Silīcija ielejā nesen bankrotējis tik iespaidīgā veidā.
Beigu beigās cīņu viņa zaudēja, un tagad viņai nācās sastrādāties ar Džeku Reineru. Sociālo prasmju trūkums šo sadarbību tikai apgrūtināja. Todien, kad viņi satikās vecmāmiņas kabinetā, lai arī sakauta, Medlina vēlējās parādīt, ka ir profesionāle, un pastiepa plaukstu sveicienam. Reiners pāris sekunžu vērās uz viņu, tad palūkojās uz pastiepto roku, it kā nezinātu, ko ar to iesākt. Kad Džeka pirksti beidzot aptvēra viņas plaukstu, viņa sajuta šī vīrieša kaismi un spēku. Atbrīvot plaukstu nebija viegli. Viņai likās, ka Džeks aizmirsis, ka tur viņas plaukstu savējā.
Kopš tā brīža Medlina centās sev iegalvot, ka Džeks nav vīrietis, kas viņai patiktu. Tomēr bija dažas ļoti būtiskas lietas, kas nāca viņam par labu. Viņš bija padotais, ērts un parakstījis vienošanos par konfidencialitāti.
Kad intuīcija brīdināja, ka ar Viljamu kaut kas nav kārtībā, viņa izsauca Džeku un lika veikt pārbaudi. Savukārt viņš lika skaidri noprast, ka šāds sīks, ikdienišķs darbiņš viņu aizvaino. Viņai nebija nojausmas par iemesliem, jo perspektīvu, jaunu darbinieku pārbaude bija viens no viņa pienākumiem. Pārbaude bija pārbaude neatkarīgi no tā, vai tās objekts pieteicies darbā kādā no viesu namiem vai ir uzņēmuma prezidentes pielūdzējs.
– Nē, nekādu problēmu, – viņa atbildēja. – Tas nebija patīkami, bet es to paveicu. – Viņa sakārtoja plecu somas siksnu un raitā solī devās uz liftu. – Eskorts nebija nepieciešams. Lai kāds ir Viljams, tomēr pāri viņš man nedarītu.
Džeks turējās soli nopakaļ un centās pielāgoties viņas gaitai. Viņš bija daudz garāks par Medlinu, lai gan viņai kājās bija augstpapēžu kurpes.
– Zināmos apstākļos ikviens var kļūt vardarbīgs, – Džeks noteica.
Medlina nodrebēja.
– Jā, es zinu. Es neesmu naiva. Tomēr, atklāti runājot, es nedomāju, ka Viljams mums radīs problēmas.
– Iespējams, ka tev ir taisnība, – Džeks attrauca un atskatījās uz kabineta durvīm. – Viņš nav pieradis, ka mērķis nostājas pret viņu pašu. Bet viņš dzīvos tālāk.
– Hmm… mērķis?
– Sākumā tu biji viņa mērķis.
– Laikam gan, – viņa novilka un sarauca pieri.
– Tādiem kā viņš patīk vieglāks medījums.
– Izklausās, ka tu labi pazīsti tādus kā viņš, – Medlina sacīja.
– Citā dzīvē es dažus esmu saticis. – Vai tad, kad biji FIB konsultants?
– Jā.
– Es piekrītu taviem secinājumiem par Viljamu Flemingu, tomēr būšu tev pateicīga, ja mani neapzīmēsi ar tādiem vārdiem kā "mērķis" un "medījums".
Džeks nelikās to dzirdam.
– Pārliecinies, ka nejauši neatbildi uz viņa zvanu. Neatbildi uz īsziņām. Nepieņem aicinājumu izrunāties vai satikties, lai iedzertu kafiju.
Medlina apstājās pie lifta un nospieda izsaukuma pogu. – Protams. Turklāt rīt no rīta es aizbraucu no pilsētas.
Būšu prom pāris dienu.
– Kurp tu dosies?
"Kāda viņam daļa," Medlina pie sevis nodomāja, tomēr atbildēja:
– Uz Mucinieku salu. Tā ir viena no salām Sanhuana salu grupā Vašingtonas štatā. Vecmāmiņai tur bija īpašums. Tas tagad pieder man.
– Viesnīca
