rotaļājās briļļu tonētajos stiklos.
– Nākamreiz pavēli kādam citam urķēties kārtējā pielūdzēja netīrajos noslēpumos, – Džeks vienaldzīgi noteica. – Man vairāk padodas lietišķi darījumi, nevis rakņāšanās cilvēku personīgajā dzīvē.
– Kādam citam? – Medlinai pārvaicāja. Viņai aizrāvās elpa. – Pārbaudes ietilpst tavos darba pienākumos.
– Mans uzņēmums piedāvā šādus pakalpojumus tikai biznesa, nevis privātajā jomā.
– Neuztver personiski, bet, cik man zināms, tavs uzņēmums pieņem jebkādus pasūtījumus. Kāpēc gan tu nevēlies sniegt šo pakalpojumu?
– Mēs ļoti labi zinām, kas notiek ar ziņnešiem. Agrāk vai vēlāk tie atnes vēstis, ko klients nevēlas uzklausīt. Iznākums vienmēr ir ziņnesim nelabvēlīgs.
Džeks aizvēra automašīnas durvis, pagriezās un devās uz sudrabaini pelēku apvidus automašīnu, kas bija novietota pāris vietu tālāk. Viņš ne reizi neatskatījās.
Medlina iedarbināja dzinēju un izbrauca no stāvlaukuma, lai dotos uz Svētupes viesu nama tīkla galveno biroju. Pirms došanās mājup un sakravāšanās braucienam uz Mucinieku salu bija jānokārto lietas.
Viņa tikai reizi ielūkojās atpakaļskata spogulī. No sudrabaini pelēkās apvidus automašīnas nebija ne vēsts.
Tāds bija viņas personīgais miesassargs Džeks Reiners.
Ceturtā nodaļa
Džeks ielēja glāzē nedaudz viskija un piegāja pie dzīvokļa loga. No turienes pavērās plašs skats pār ieleju un Svētupes pilsētiņu. Pakalnos gaismas māju, dzīvokļu un kūrorta viesnīcu logos vizēja kā tuksneša mēnessgaismā "muļķu zelts".
Ielejas tālākajā galā viņš saskatīja gaismas no iežogotā rajona, kurā atradās Medlinas dzīvoklis. "Šovakar viņa gatavojas ceļojumam uz ziemeļiem, kurā dosies rīt. Rīt viņa brauks uz salu, kuru kopā ar vecmāmiņu pameta pirms astoņpadsmit gadiem." Cik nu viņam bija izdevies noskaidrot, neviena no abām sievietēm tur nebija atgriezusies, kā arī neizrādīja alkas to darīt.
Un tomēr Īdita Čeisa nebija pārdevusi "Rītausmas ragu". Īdita bija saprātīga biznesa lēdija. Kāpēc viņa paturēja īpašumu, kas, kā liekas, bija tuvu sabrukšanai?
"Kaut man būtu bijis vairāk laika iepazīt manu pirmo lielo klienti!" Īdita noteikti bija atstājusi uz Džeku iespaidu. Viņš bija šai kundzei ļoti pateicīgs. Viņa bija devusi iespēju, un viņš bija apņēmies pierādīt, ka uzņēmums, lai arī mazs, spēj sniegt apsardzes pakalpojumus viesu namu ķēdei. Bet tagad Īdita bija tajā saulē, tāpēc viņam nācās sastrādāties ar Medlinu Čeisu.
Džeks sev iegalvoja, ka ir labi padarījis savu darbu – nodrošinājis klientei informāciju, kas ļāva pieņemt apzinātu lēmumu. Viņš atcerējās nežēlīgo izteiksmi Medlinas sejā, kad viņa iznāca no Fleminga kabineta. Tobrīd viņa izskatījās pēc īstas karotāju valdnieces. Kafijas brūnie mati bija saņemti ciešā mezglā uz pakauša. Matu sakārtojums izcēla viņas gaišbrūnās acis un izteiksmīgos, asi veidotos vaibstus. Viņa izstaroja milzu enerģiju, un Džekam bija jābrīnās, ka neredz zibens šautras telpā ap viņu.
Tās bija saltas dusmas – ne jau pret Flemingu, bet pret sevi pašu. Džeks to saprata. Arī viņam tā bija gadījies.
Viņš norija malku viskija. Tā nebija Medlinas vaina, ka tam nelietim kādu laiku izdevies vazāt viņu aiz deguna. Viņa bija ļoti gudra sieviete, toties tādi kā Flemings prata ļoti, ļoti labi maskēties. Maskēšanās bija viņu lielākais talants, un viņi to bija noslīpējuši līdz pēdējam sīkumam, jo no tā bija atkarīga viņu dzīve. Ja nu reiz gaismā netīšām nāca paštīksmē iegrimuša manipulatora īstā daba, tad ikviena saprātīga cilvēka loģiska reakcija būtu nokaut šo briesmoni.
Fleminga pagātnē nekas neliecināja, ka viņš būtu ierindojams bīstamu sociopātu kategorijā, tomēr tas vēl nenozīmēja, ka savā laikā viņš nav nodarījis pietiekami daudz ļauna. Viņš veikli izmantoja Medlinas sēras, brīdi, kad viņas dabiskā spēja pasargāt sevi bija viszemākā. Tomēr beigu beigās viņas personīgais ugunsmūris bija nostrādājis. Viņa paaicināja ziņnesi un lūdza, lai tas dodas izlūkos. Ziņneša atnestās vēstis nebija labas.
Karotāju valdniece bija apsvilinājusies, tomēr apdegumi nešķita smagi.
Par vienu gan viņai bija taisnība – pielūdzēju izpēte viņai bija gluži ierasta lieta, veikta jau kopš laikiem, kad Medlina absolvēja vidusskolu.
Džeks norija vēl vienu viskija malku un sāka prātot par īpašumu Mucinieku salā. Tas bija tikai normāli, ja ekscentriskais īpašuma uzraugs vēlējās pārrunāt ar Medlinu vecās viesnīciņas nākotni un savas darba izredzes. Iespējams, ka viņš pat uzstāja, lai saruna notiktu zem četrām acīm.
Tomēr likās, ka viss, kas saistījās ar "Rītausmas ragu", bija gluži kā miglā tīts. Vaicāta par viesnīcu, Īdita Čeisa nekad nebija atbildējusi. Viņas mazmeita izturējās tikpat noslēpumaini.
Tīmeklī pieejamā informācija par viesnīciņu bija visai skopa. Tai bija grūti laiki, kad Īdita nolēma to iegādāties, un problēmas nebeidzās arī tad, kad viņa centās to pārveidot par ziemeļrietumu piekrastes atpūtas pērli. Medlinas vecāki savulaik bija gājuši bojā ceļu satiksmes negadījumā, un Īdita bija uzņēmusies rūpes par savu piecus gadus veco mazmeitu.
Drīz viesnīca "Rītausmas rags" sāka nest augļus. Tomēr kaut kāda iemesla dēļ Īdita pirms astoņpadsmit gadiem to bija slēgusi un nolīgusi pārvaldnieku, kas pieskatītu īpašumu, bet pati un Medlina pārvākusies uz Svētupi, lai vairs nekad neatgrieztos Mucinieku salā.
Toties tagad, kad bija aizritējuši tik daudzi gadi, Medlina piekrita mērot tālo ceļu uz Sanhuana salām, lai apspriestu īpašuma nākotni nevis ar nekustamo īpašumu aģentu vai attīstītāju, bet pieskatītāju.
Džeks ļāva jautājumiem kūsāt prātā un malkoja viskiju. Kad glāze bija tukša, viņš devās uz virtuvi un ieslēdza plīti. Atvēris ledusskapi, viņš apsvēra izvēles iespējas. Viņam patika gatavot. Tas atslābināja. Tomēr kaut ko vārīt tikai sev nebija visai iedvesmojoši. Dalīšanās naksnīgā maltītē ar otru cilvēku bija viens no tiem rituāliem, kā pietrūka dzīves posmos, kad viņam nebija draudzenes. Nu labi, viņam pietrūka arī seksa.
Kopš katastrofas Kalifornijā attiecības ar sievietēm diemžēl bija retums. Pat tās nedaudzās, kuras viņam bija izdevies uzsākt, ātri vien beidzās.
No ledusskapja Džeks izņēma fetas siera gabalu, pāris sīpolu, zaļās olīvas un aizvēra ledusskapja durvis. Plauktā bija konservētu tomātu kārba. Viņš izsautēja katliņā sīpolus, pievienoja tomātus, nedaudz baltvīna un visbeidzot mazliet sāls un romiešu ķimenes.
Kamēr tomātu masa karsējās uz plīts, viņš cepamā trauka dibenā ielika vairākas fetas šķēles un uzbēra virsū zaļās olīvas. Uzlējis sieram un olīvām tomātu masu, viņš ielika trauku cepeškrāsnī.
Nākamās divdesmit minūtes viņš pavadīja pie datora, pārskatot abu uzņēmuma darbinieku iesūtītās atskaites, tad atgriezās virtuvē, izņēma
