nepieciešama apsardze. Tas esot privātīpašums, nevis daļa no Svētupes viesu namu ķēdes.
– Tā ir.
Lifta durvis atvērās. Medlina iegāja kabīnē, Džeks viņai sekoja un nospieda pirmā stāva pogu.
– Vai tu dosies uz Mucinieku salu, lai atpūstos? – viņš apvaicājās. – Nav slikta doma. Kopš vecmāmiņas nāves tu esi strādājusi ar pilnu jaudu. Izskatās, ka atpūta un relaksācija tev nenāktu par ļaunu.
– Vispirms tu mani sauc par mērķi, tagad apgalvo, ka es esmu izdegusi. – Medlina nopūtās. – Džek, tu tiešām māki teikt komplimentus.
Džeks sarauca pieri.
– Es tikai gribēju aizrādīt, ka tev vajadzētu atvilkt elpu. Pēdējo trīs mēnešu laikā tu daudz ko esi pārdzīvojusi. Īdita tev atstājusi krietnu vadības komandu. Viņi ir vairāk nekā spējīgi pāris nedēļu vai pat ilgāk tikt ar visu galā paši. Jo īpaši tagad, kad pirmais šoks ir pagaisis.
– Nepūlies man izskaidrot, ko vēlējies pateikt. Nedomāju, ka tā ir tava stiprā puse. Lai būtu skaidrs – es nedodos uz "Rītausmas ragu", lai atpūstos. Tur kaut kas ir atgadījies, tas arī viss.
– Kaut kas, ko nevar atrisināt bez tavas klātbūtnes?
– Acīmredzot. Es saņēmu ziņu no Toma Lomeksa, kuram vecmāmiņa maksāja, lai viņš pieskatītu viesnīcu. Viņš rakstīja, ka vēlas runāt ar mani zem četrām acīm.
– Pa telefonu viņš nevarēja izrunāties?
– Toms neuzticas telefoniem, elektroniskajam pastam un tamlīdzīgiem saziņas līdzekļiem. Viņš ir nedaudz vecmodīgs.
– Drīzāk paranoiķis.
– Labi, es piekrītu, Toms ir visnotaļ ekscentrisks.
– Tātad tu lidosi uz Vašingtonas štatu, lai apspriestos ar Tomu Lomeksu par novārtā atstātu īpašumu, kurš vecmāmiņai rūpēja tieši tik daudz, lai viņa to neapdrošinātu, – Džeks rezumēja.
Medlina pavērās uz viņu un noteica:
– Jā, es lidošu uz turieni. Kā jau tu minēji, vadības komanda ir pietiekami spējīga, lai tiktu ar visu galā, kamēr es būšu prom. Ja tev radīsies kādi jautājumi, kas attiecas uz uzņēmuma drošību un apsardzi, lūdzu, sazinies ar Čaku Džonsonu.
– Džonsons ir goda vīrs.
– Zinu.
Džeks uzmeta viņai ciešu skatienu.
– Tātad tu man neatklāsi, kāpēc met visu pie malas un dodies uz Mucinieku salu?
Lifta durvis atvērās.
– Nē, – viņa atbildēja. – Kā jau sacīju, es nezinu, ko viņš vēlas apspriest, bet galvenokārt es neko nepaskaidrošu tāpēc, ka tā nav tava darīšana. Tas ir privāti, Džek.
Medlina zināja, ka būs grūti tikt no Džeka Reinera vaļā, ja reiz viņš ir sajutis kaut ko nelāgu. Abi izgāja no kabīnes.
– Tava vecmāmiņa sacīja, ka jūs abas aizbraucāt no Mucinieku salas gandrīz pirms diviem gadu desmitiem, – viņš neatlaidās. – Vai pēc aizbraukšanas tu esi tur kādu reizi bijusi?
– Nē.
Naskiem soļiem Medlina šķērsoja ēkas vestibilu un devās stikloto ārdurvju virzienā.
– Tev nevajadzēja likt, lai pārbaudu Viljamu Flemingu, – Džeks sacīja.
Spējā temata maiņa Medlinu pārsteidza, un viņa veltīja Džekam pētošu skatienu.
– Ko tu ar to gribi teikt?
– Tu pat nedomāji precēties ar viņu.
– Es apsvēru šādu iespēju, – viņa attrauca, tomēr atbilde pat viņai nelikās pārliecinoša.
– Nē, – Džeks turpināja, – jūsu attiecības tāpat būtu agrāk vai vēlāk beigušās.
Tas jau bija kaitinoši! – Kāpēc tu tā domā?
– Tu nebūtu lūgusi mani okšķerēt, ja vien nemeklētu veidu, kā tikt no viņa vaļā. Tas, ka atradu labu iemeslu, tikai atviegloja šo procesu. Ja manis nebūtu, tu vienalga būtu pielikusi punktu jūsu attiecībām.
– Kāpēc tu esi tik pārliecināts par to?
– Es zinu, kā izskatās cilvēks, kurš jūtas iedzīts stūrī vai lamatās. Un tu tā izskatījies.
– Un kā tad tie cilvēki izskatās?
– Grūti paskaidrot. Teiksim tā… es to jūtu. Kā jau sacīju, tu meklēji veidu, kā atbrīvoties no viņa, tāpēc lūdzi, lai pasniedzu tev risinājumu uz sudraba paplātes.
Medlina apsvēra šādu argumentu. Viņa gribēja iebilst, tomēr Džeka teiktajā bija zināma daļa patiesības.
– Tev taisnība. Viljams likās pārāk ideāls. Tas mani uztrauca. Es vēlējos pārtraukt šīs attiecības, un man bija nepieciešams iemesls.
– Tu gribēji pašas acīs attaisnot savu rīcību, nevis paskaidrot Flemingam, kāpēc vēlies šķiršanos.
Viņa iebāza roku somā, izvilka saulesbrilles un uzlika tās, lai tādējādi paslēptos no Džeka skatiena.
– Es domāju, ka šis jautājums ir izsmelts, – viņa noteica.
Džeks neatbildēja. Arī viņš sameklēja saulesbrilles un atvēra smagās stikla ārdurvis.
Bija pasakaini silta pavasara diena. Biroju ēkas stāvlaukumā novietotās automašīnas laistījās saules spožajos staros. Lai arī bija tikai marts, likās jūtams siltums, ko izstaroja sakarsušais asfalts.
Stāvlaukums atradās Svētupes galvenās ielas malā. Lai arī pilsētiņa bija dibināta pirms vairāk nekā simts gadiem, visā pastāvēšanas laikā tā bija tikai sīks punktiņš Arizonas kartē. Pirms astoņpadsmit gadiem Īdita un Medlina bija ienākušas šajā mazajā kopienā. Lai izdzīvotu, Īdita atvēra pansiju, kas bija grezno viesu namu ķēdes aizsākums.
Pēdējo gadu laikā pilsētiņu bija atklājuši ne tikai tūristi un pensionāri, bet arī tie, kas meklēja namus valsts dienvidu reģionā, kur aizvadīt drūmo ziemas periodu. Tiem sekoja nekustamo īpašumu attīstītāji. Svētupe tagad bija kļuvusi par gleznainu galamērķi Amerikas dienvidrietumos un skaistumā varēja mēroties ar Skotsdeilu un Sedonu.
Džeks viņu pavadīja līdz automašīnai. Medlinu satrauca viņa klusēšana. Tātad gaidāmi vēl kādi pārsteigumi.
Viņa iekāpa automašīnā un palūkojās uz Džeku.
– Kas tad vēl? – viņa nepacietīgi ievaicājās.
Krietnu
