aiz platajām kāpnēm un ieskrēja šaurajā personāla telpā. Viņa bija uzaugusi šajā viesnīcā un lieliski to pārzināja, lai arī tā neskaitāmas reizes pārbūvēta un remontēta. Aiz skaistajām, plašajām publiskajām telpām atradās mazāku saimniecības telpu labirints. Tur bija liela virtuve, atbilstoša izmēra pieliekamais, noliktava un veļas mazgātava.
Aiz tām bija kalpotāju kāpnes, kuras personāls izmantoja, apkalpojot viesu numuriņus.
Medlina sakopoja domas un atsauca prātā viesnīcas apkārtnes plānu. Bija skaidrs, ka nav iespējams tikt līdz automašīnai tā, lai vajātājs viņu nepamanītu.
No šaura gaiteņa iegājusi pieliekamajā, Medlina izdzirdēja atveramies vestibila durvis. Tad iestājās stindzinošs klusums. Vairums cilvēku, kuri ieraudzītu zemē guļošu līķi, noteikti radītu kādu troksni. Vismaz zvanītu ārkārtas palīdzības dienestam.
Uz mirkli atausa cerība, ka svešais ir nekaitīgs garāmgājējs vai vietējās skolas audzēknis, kas negaidot nonācis vietā, kur pastrādāta slepkavība, un ir pārbijies līdz nāvei gluži kā viņa.
Un tad viņa atkal izdzirdēja soļus – tie bija nesteidzīgi, apzināti sperti. Kāds pārmeklēja pirmo stāvu, lūkojās pēc viņas. "Tas ir laika jautājums, cik ātri tiks atklāta mana slēptuve. Ja vajātājs ir bruņots, man neizdosies tikt līdz automašīnai."
Medlina prātoja, kā rīkoties. "Palīdzība ir ceļā. Man jāatrod droša slēptuve, kur patverties, līdz ieradīsies glābēji."
Viņa nostājās pieliekamā durvīs un paraudzījās plašajā virtuvē. Vecās iekārtas tumsā likās draudīgākas par dinozauriem. Aiz tām varēja saskatīt kalpotāju kāpnes, kas veda uz augšējiem stāviem.
Pat necenšoties slāpēt radīto troksni, viņa naski aiztraucās turp. Kurpes klaudzēja uz vecajām grīdas flīzēm. Medlina zināja, ka vajātājs to saklausījis.
Vestibilā slāpēti iedunējās soļi; vajātājs virzījās uz virtuves pusi.
Medlina atvēra durvis uz kalpotāju kāpnēm un metās augšup, izmisīgi cerot, ka pakāpieni izturēs viņas svaru.
Tikusi līdz pirmajam kāpņu laukumiņam, viņa iesteidzās gaitenī. Lielākā daļa numuriņu durvju bija aizvērtas. Viņa izvēlējās vienas tālākajā galā, atvēra tās un ieskrēja iekšā.
Apcirtusies Medlina aizvēra durvis un aizšāva bultu. Apņēmīgs vajātājs durvis izlauztu, bet tam būs nepieciešams laiks.
Viņa dzirdēja soļus uz kalpotāju kāpnēm. Lai nu kā, tomēr vajātājam būs jāpārbauda visas telpas pēc kārtas, lai uzietu viņu.
Sirds krūtīs neganti auļoja, Medlina bija aizelsusies. Viņa pārsteigta atskārta, ka joprojām rokā žņaudz telefonu. Kādu mirkli viņa apjukusi uz to skatījās, tad ieslēdza un zvanīja ārkārtas palīdzības dienestam.
– Šoreiz nenolieciet klausuli, – operators brīdināja. – Mediķi un policija pavisam drīz ieradīsies. Vai jums viss ir kārtībā?
– Nē, – Medlina atbildēja.
Viņa piegāja pie liela un smaga klubkrēsla, kas atradās viņai vistuvāk, un sāka to vilkt uz durvju pusi.
– Vai esat apdraudēta? – operators tincināja.
– Jā, – Medlina sacīja. – Es esmu vienā no otrā stāva numuriņiem. Kāds tuvojas pa gaiteni, kuru katru brīdi viņš mani atradīs. Durvis es esmu aizslēgusi, bet nezinu, vai tas viņu apturēs.
– Aizbīdiet kaut ko priekšā durvīm.
– Lieliska doma, – Medlina izdvesa un spēcīgi pagrūda krēslu. – Kāpēc man tas ātrāk neienāca prātā?
Likās, ka klubkrēsls sver vismaz tonnu, tomēr tas izkustējās no vietas. Medlinai izdevās to aizvilkt līdz durvīm.
Aiz durvīm atskanēja soļi. Medlina paķēra telefonu un devās pie durvīm, kas veda uz verandu.
Tikko viņa spēra kāju pāri slieksnim, sākās negaiss. Lietus lāses šaustīja viņas augumu. Tālumā bija dzirdamas sirēnas.
Viņa zināja, ka arī vajātājs tās saklausījis, jo viņš skriešus metās pa gaiteni atpakaļ uz kāpnēm. Bija skaidrs, ka viņš meklēs glābiņu mežā, kas sniedzās līdz pat īpašuma robežai viesnīcas pagalma pusē. Medlina iedomājās par veco ceļu, kas vijās starp lielajiem kokiem.
Pēc īsa brīža ierūcās automašīnas dzinējs. Vajātājs aizbrauca.
Nebija daudz veidu, kā tikt prom no Mucinieku salas. Divas reizes dienā te piestāja privāts prāmis. Bija iespēja aizlidot vai noīrēt kuteri. Varbūt vietējai policijai tomēr izdosies notvert slepkavu.
Vai tomēr ne. Lielākā salas daļa bija neapdzīvota, mežaina. Te bija pietiekami daudz vietas, kur paslēpties, līdz rastos iespēja tikt prom no salas.
Medlina steidzās lejup, lai sagaidītu palīdzības dienestu brigādes, kuru automašīnas jau iegriezās piebraucamajā ceļā, un apsvēra, ko drīkst un ko nedrīkst stāstīt.
Jau astoņpadsmit gadu viņa glabāja noslēpumus… un darīja to lieliski.
Sestā nodaļa
Nākamās dienas pēcpusdienā viņa stāvēja pie loga viesu namā "Līcis" noīrētajā numuriņā un vēroja, kā lietus rasina pār Mucinieku līča apkaimes namiem, kad izdzirdēja Džeku pieklaudzinām pie durvīm. Divi īsi, asi piesitieni. "Tas noteikti ir Džeks," viņa nodomāja. Tas bija viņa neatlaidīgais, asais, labi apsvērtais stils, kurš izpaudās pat visniecīgākajās darbībās. Tie bija skopi žesti. Likās, ka reiz skaudrs tuksneša vējš norāvis viņa pieklājīgi glancēto čaulu, atklājot cieto, nepielūdzamo klinti, kas bija tajā apslēpta.
Medlina ātri šķērsoja telpu un atvēra durvis. Viņu pārsteidza spējais atvieglojums, kas pārņēma, ieraugot gaitenī stāvam Džeku ar lietū samirkušiem matiem. Pa nobružāto ādas jaku ritēja ūdens lāses. Viņam rokā bija nodriskāta melna ceļasoma.
– Kas noticis? – viņš apvaicājās.
"Tāds nu viņš ir," Medlina pie sevis nodomāja. Katrā ziņā viņš nebija ne sirsnīgs, ne apburošs. Vīri nemēdz tērēt laiku parastai sasveicināšanās procedūrai. Labi vien bija, jo diez vai viņš spētu bārstīt līksmi banālas un pieklājīgas frāzes, kas parasti nogludina sarunas un attiecības starp cilvēkiem. Medlina šaubījās, vai Džeks dzīves laikā kaut reizi ir pateicis frāzi: "Lai jums jauka diena!" Ja viņam pat izdotos dabūt pār lūpām īstos teikumus, tad gaišbrūno acu saltais skatiens pilnībā nokautu vārdos ietērpto emocionālo siltumu. Viņaprāt, ja tava diena nav izdevusies, tā ir tikai tava problēma.
Tomēr Džeks nebija īdētājs, un tā bija viņa pozitīvā iezīme. Pēc ilgām pārdomām Medlina iepriekšējās dienas vakarā bija zvanījusi Džekam. Viņa zināja, ka miesassargs jau rītausmā izlidojis no Fīniksas, tad braucis ar automašīnu un pat vairākas reizes pārsēdies no viena prāmja uz citu. Nokļūt Mucinieku salā nebija viegli. Viņa piezvanīja, un viņš bija klāt.
