vēlēšanās. Viljamam Flemingam viņa nepiedāvātu ne centu.
– Baidos, ka nav nekā, ko mēs varētu nokārtot, – viņa atbildēja, apņēmīgi nolika abas pēdas uz zemes un piecēlās kājās. – Es novērtēju tavas raizes par manu nestabilo psiholoģisko stāvokli, tomēr mans lēmums ir galīgs un negrozāms. Mēs vairs netiksimies. Nemēģini ar mani jebkādā veidā sazināties.
Medlina šķērsoja telpu un tuvojās durvīm. "Nevajadzēja tik ilgi šeit uzkavēties," viņa nosprieda. Vēl nedaudz, un viņa būtu zaudējusi savaldīšanos.
Viljams pielēca kājās.
– Tas ir absurds! – viņš iesaucās. – Apsēdies un izstāsti, kas tevi neapmierina! Vismaz tik daudz tu man esi parādā. Zinu, ka tev ir nopietnas problēmas jomā, kas skar tuvību, tomēr kopīgiem spēkiem mēs bijām panākuši ievērojamu progresu.
Negaidot Medlinu pārņēma dedzinošas dusmas. Plaukstas dzalkstīja ledaini dedzinošas adatiņas, it kā tās būtu notirpušas. Tas bija nepatīkami – gluži kā adrenalīna vilnis, kas uzbrūk, kad esi paklupusi uz kāpnēm. Atskārsme, ka par mata tiesu esi izvairījusies no traģiska kritiena, allaž ir pamatīgs trieciens organismam.
Viņa nedusmojās uz Viljamu. Nē, viņa bija pārskaitusies. Viņai bija tiesības skaisties. Tomēr viņa labi apzinājās, ka galvenokārt viņa ir pārskaitusies uz sevi. Medlina nodrebēja, iedomājoties, ka apsvērusi iespēju ielaisties tuvākās attiecībās ar šo sīko nelieti.
Apstājusies pie durvīm, viņa apgriezās un paskatījās uz Viljamu. "Iespējams, tā ir kļūda," viņa nodomāja. "Visgudrākais būtu nekavējoties pamest šo telpu, aizvērt durvis uz katastrofu, no kuras es tik tikko esmu izbēgusi."
Iespējams, viņa būtu aizgājusi, ja vien Viljams nebūtu ierunājies par viņas dzimumdzīves problēmām. Neviena sieviete to nepieļautu.
– Noskaidrosim šo acīmredzamo pārpratumu, Viljam, – viņa sacīja. – Es netikos ar tevi kā paciente. Kas attiecas uz mani, tad mūsu attiecības bija privātas.
– Protams.
Viņš veikli mainīja toni kā pieredzējis aktieris. Tagad viņa balss skanēja mierinoši un uzmundrinoši. Viņš pameta vietu aiz galda un tuvojās Medlinai. Viņas plauksta instinktīvi ciešāk satvēra durvju rokturi.
– Es sev iestāstīju, ka tavas raizes par manām dzimumdzīves problēmām ir pierādījums, ka neesmu tev vienaldzīga, – viņa turpināja. – Tas bija kaitinoši, bet es ticēju, ka tu gribēji to labāko. Patiesībā tava diagnoze varbūt ir pareiza.
Viljams nostājās viņai pretī un kautrīgi pasmaidīja.
– Dzimumdzīves problēmas ir mana specialitāte, dārgā, – viņš sacīja. – Tomēr, ja neesi gatava tās apspriest, mēs varam nogaidīt.
– Zini, Viljam, es nemeklēju terapeitu, kad satikāmies. Es cerēju uz nopietnām, jēgpilnām attiecībām. Bet tagad es zinu, ka tu no attiecībām neko nesaproti.
– Par ko tu runā?
– Labi, es centīšos izteikties saprotami. Tu esi melīgs, nodevīgs nelietis.
– Kas tev lēcies? – Viljams izskatījās tik satriekts, it kā būtu dabūjis ar āmuru pa pieri.
– Fakti! – viņa attrauca.
– Kas?
– Es esmu lietišķa sieviete, ja neesi to aizmirsis, un ticu faktiem, tādēļ lūdzu detektīvam izpētīt, kas tu esi par putnu.
– Ko?
Citos apstākļos Viljama izbiedētā seja liktos uzjautrinoša. – Neuztver to personīgi, tā ir mana ikdiena. – Medlina pasmaidīja. – Ja jūtu, ka attiecības kļūst nopietnas, vienmēr lūdzu papētīt savus pielūdzējus. Tavā gadījumā es nedaudz nokavēju, jo bija jākārto vecmāmiņas īpašuma lietas. Šorīt es saņēmu atskaiti, un man jāteic, ka tu neesi vīrietis, ar kuru es vēlētos satikties.
– Vai tu esi zaudējusi prātu?
– Iespējams. Bet tā vairs nav tava problēma.
Medlina nospieda durvju rokturi, bet Viljams izrādījās veiklāks un atspiedās ar roku pret durvīm. Viņa mēģināja tās atvērt un saprata, ka Viljams ir spēcīgāks, nekā viņai bija licies. Nespried par vīru pēc cepures.
Viņa jutās kā iesprostota, tuvojās panika. No tās varēja glābt tikai spēja loģiski domāt. "Man nekas nedraud. Viljama prakses reģistratore ir tikai pāris pēdu attālumā." Pārliecību stiprināja apziņa, ka uzgaidāmajā zālē, aiz priekštelpas durvīm kavējas Džeks Reiners, viņas miesassargs. Lai arī Džeks nenēsāja ieroci, viņa vārds bija iekļauts uzņēmuma algu sarakstā. "Es neesmu viena. Es neesmu iesprostota."
– Mēs abi zinām, ka labāk būs, ja ļausi man mierīgi iet, – viņa noteica. – Tu nevēlies skandālu. Tu vienkārši padarīsi sevi par muļķi, un būs vēl ļaunāk, ja centīsies mani aizturēt ar varu. Padomā par savu profesionālo tēlu.
– Tu domā, ka vari tā vienkārši apsūdzēt mani un tad doties prom, – viņš norūca. – Paskaidro, kāds ir šī dusmu izvirduma iemesls.
– Lai notiek! Es atklāšu visu, ko par tevi uzzināju, Viljam. Pagājušajā gadā tu izmantoji uzticamā psihoterapeita stāvokli, lai pavedinātu vismaz divas no savām pacientēm.
Viljams pietvīka tumši sarkans.
– Tie ir meli. Kas tev to teica?
– Abas sievietes bija precējušās, kad tu viņas pavedināji. Viņu vīri arī bija tavu apmeklētāju sarakstā. Vai saproti, kas tu esi, Viljam? Tu esi īsts nelietis. Ja sievietes par to neklusēs, tavai karjerai būs gals.
– Nezinu, ko tu nolīgi, lai nomelnotu mani, bet varu tev apgalvot, ka tie ir meli.
– Cik savu pacienšu tu esi pavedis? Es zinu par divām, bet ar to jau ir pietiekami, lai noprastu, ka tā ir vairākkārt izmantota sistēma. Vai palūgt, lai detektīvs turpina darbu?
– Pacientu lietas ir konfidenciālas. Tavam detektīvam nebija tiesību tajās rakņāties.
– Atslābsti. Viņš nav aizticis pacientu lietas. Viņš tikai uzdeva jautājumus. Tādas nu ir tās dēkas, Viljam. Tās allaž nāk gaismā. Agrāk vai vēlāk kāds vienmēr izpļāpājas.
Viņš satvēra Medlinas roku, pirksti sāpīgi iespiedās miesā, ko sedza tumši zilās žaketes piedurkne.
– Paklausies… – Viņa balss bija klusa un aizsmakusi. – To divu pacienšu gadījumā tā bija terapija. Viņām bija nepieciešama pārliecība, ka viņas joprojām ir seksuāli pievilcīgas sievietes, un drosme, lai atskārstu, ka šķiršanās ir pareizs lēmums. Vismaz no manas puses tās nebija personiskas attiecības.
Medlina iebāza brīvo roku somā un izvilka no tās mobilo telefonu.
– Ļauj man iet, citādi es izsaukšu policiju.
