toni. "Varbūt tas ir flirts?" Tomēr viņam nebija drosmes to pajautāt. Viņš izgāja no virtuves un devās pāri priekštelpai uz vannasistabu.
Mazajā telpā, kas bija piekrauta ar dažādām lietām, viņš ilgi neuzkavējās. Tur bija daudz no visa kā, ieskaitot tualetes papīra ruļļus polietilēna iepakojumos tik iespaidīgā daudzumā, ka tā pietiktu arī tad, ja nāktu Pastarā diena.
Visbeidzot viņš iesoļoja guļamistabā un kādu brīdi aplūkoja gultu.
– Tikai viens spilvens, – viņš sacīja.
Durvīs parādījās Medlina un ievaicājās:
– Ko tas varētu nozīmēt?
– Tev bija taisnība, kad teici, ka viņam varbūt nav bijis draudzenes. Vismaz tādas, kura šeit regulāri pārlaistu naktis. Džeks piegāja pie skapja un atvēra to. Drēbes bija tieši tādas, kādas viņš cerēja tur ieraudzīt: vairāki vienādi rūtaini flaneļa krekli, pusducis identisku novalkātu rievota auduma bikšu.
Un darba zābaki.
Divi pāri apskrambātu, novalkātu darba zābaku. Vienāds zīmols, vienāds modelis un vienāds vecums.
Paņēmis vienu zābaku, Džeks aplūkoja rakstu uz zoles, ar pildspalvu nomērīja tās garumu. Pacēlis galvu, viņš pamanīja Medlinas rezignēto skatienu.
– Tas bija Toms?
– Es domāju, ka Lomekss bija pēdējais, kurš iegājis divsimt devītajā numurā pirms mūsu ierašanās.
– Tad atliek viens jautājums – kāpēc viņš tā rīkojās… un kāpēc tagad? – Medlina prātoja. – Un kurš uzslaucīja grīdu tajā telpā?
– Uz pēdējo jautājumu atbilde ir vienkārša, – Džeks paziņoja. – Grīdu uzslaucīja tas, kurš paņēma portfeli. Lai noslēptu pēdas.
Vienpadsmitā nodaļa
Piespiedusi telefonu pie auss, Dafne vēroja ļaudis, kuri tikko bija atlidojuši ar reisu no Fīniksas. Viņai nebija ne jausmas, kāds izskatīsies viņas pavadonis, tomēr viņa iztēlojās Eibu Reineru kā pietiekami spēcīgu vīrieti – kā naktskluba ārā metēju vai futbolistu.
Uzmanību uz īsu mirkli piesaistīja maza auguma kompaktas miesas uzbūves vīrietis ar muļķīgām brillēm melnos rāmjos, mugursomu plecos un datorsomu rokās. Dafne gluži automātiski pēc ģērbšanās stila mēģināja noteikt viņa personību. Tā bija viena no viņas iecienītākajām rotaļām kopš bērnības. Vīrietis bija ģērbies brezenta biksēs ar kabatām, kas piebāztas ar dažādiem tehnoloģiju brīnumiem, sporta kreklā ar īsām piedurknēm, un kājās viņam bija sporta kurpes. Tumšie mati ar ādas strēmeli bija saņemti uz pakauša zirgastē. Vīrietim bija arī nobružāta zamšādas jaka un no ādas sloksnītēm pīta kaklasaite, ko saturēja diskrēta tirkīza sprādze.
Kaut kas viņa kustībās lika noprast, ka viņš nav no tiem, kuri visu laiku pavada pie datora mirguļojošā ekrāna. "Datortārpa krustojums ar kovboju," Dafne nosprieda. Ja ne stress, viņa noteikti pasmaidītu par dīvaino stilu sajaukumu.
Viņa turpināja vērot pārējos vīriešus, kas bija tikko ieradušies. Vienīgais, ko viņa zināja pavisam droši, bija tas, ka Eibs Reiners ir vīrietis un uzrādīs identifikācijas karti. Ņemot vērā apstākļus, informācija bija visai niecīga. "Varbūt notiekošais ir kļūda. Varbūt es velti esmu ļāvusies panikai. Varbūt es zaudēju prātu."
Aiz muguras ierunājās vīrietis balsī ar Arizonas stiepto akcentu.
– Dafne Naita?
Viņa palēcās vismaz collu vai divas no zemes un bija gatava cīnīties vai bēgt. Sirdij strauji sitoties, viņa pagriezās un meklēja to, kuram piederēja šī balss.
Viņas priekšā stāvēja datortārpa un kovboja krustojums. Puisis kā atvainodamies viņai uzsmaidīja un sakārtoja brilles uz deguna.
– Atvainojiet, negribēju jūs izbiedēt, – viņš ierunājās. – Eibs Reiners. Džeks man atsūtīja jūsu fotogrāfiju. Tūdaļ es uzrādīšu jums savu identifikācijas karti.
– Reinera kungs. – Dafne saņēmās un atbildēja.
Tobrīd viņa konstatēja, ka Eibs Reiners ir collu vai pat divas īsāks par viņu, turklāt nemaz nelīdzinās naktskluba ārā sviedējam vai futbolistam. Viņš bija kalsns, stiegrains un enerģijas pilns, it kā nespētu sagaidīt, kad varēs ķerties pie kārtējās datorproblēmas risināšanas, un galīgi nelīdzinājās tēlam, ko Dafne bija uzbūrusi savā iztēlē. "Varbūt Eibam Reineram ir iespaidīgs ierocis. Ja reiz viņš strādā augstākās kategorijas apsardzes uzņēmumā, tad noteikti ir sava aroda lietpratējs."
Ja arī Eibs manīja, ka Dafne novērtē viņa spējas, tad to nekādi neizrādīja. Viņš izvilka identifikācijas karti un klusēdams pasniedza to Dafnei. Viņa nopētīja Arizonas štatā izdoto dokumentu un aplūkoja vizītkarti.
Eibrahams Rafaels Reiners. Informācijas analītiķis, Reinera riska pārvaldības uzņēmums.
Viņa pacēla skatienu un ielūkojās viņa tumšajās acīs. Likās, ka Eibu pārsteidz Dafnes reakcija.
– Ar ko nodarbojas informācijas analītiķis, Reinera kungs? – viņa apvaicājās.
– Analizē informāciju. Sauciet mani par Eibu!
– Labi, – viņa atbildēja un atdeva puisim identifikācijas karti. – Savukārt jūs varat mani uzrunāt par Dafni.
– Priecājos iepazīties, Dafne. Man ļoti žēl, ka tā sagadījies. Tava draudzene Medlina lūdza nodot tev sveicienus. Turklāt viņa sacīja, ka nespēj vien sagaidīt, kad jūs tiksieties. Līdz lidojumam uz Sietlu mums ir vēl pusotras stundas. Ko teiksi, ja iedzersim kafiju un kaut ko apēdīsim? Par tevi nezinu, bet es esmu izsalcis.
– Man pietiks ar kafiju, – Dafne attrauca, – es negribu ēst. Vārdi plūda automātiski. Viņa jau sen nebija jutusi izsalkumu.
Eibs piemiedza acis. Likās, ka viņš nav noticējis viņas apgalvojumam, tomēr nevēlējās iebilst.
– Sameklēsim vietu, kur apsēsties un aprunāties, – viņš sacīja. – Tev varbūt ir daudz jautājumu. Uz visiem es droši vien nespēšu atbildēt, tomēr man ir informācija, kas varētu tevi interesēt.
– Kāda informācija?
– Sedzējleģenda.
– Mums ir sedzējleģenda?
– Pavisam noteikti. – Viņš satvēra Dafnes kofera rokturi un devās pāri uzgaidāmajai telpai. – Reinera riska pārvaldības uzņēmums uzskata, ka profesionālisms ir pirmajā vietā. Ko tu sacītu, ja vajadzētu uzdoties par konsultanti viesmīlības biznesā?
Dafne steidza pielāgoties Eiba gaitai.
– Uzdoties? – viņa atvaicāja, cenšoties nezaudēt orientāciju pasaulē, kas viņai tik strauji bija mainījusies.
