par noziegumiem.
"Taču parādījušies satriecoši jauni apstākļi," sacīja diktors.
Kāds cietumnieks Alabamas štatā atzinies slepkavības izdarīšanā un izstāstījis tādas detaļas, ko varēja zināt vien īstais vainīgais. Marss, bijušais koledžas komandas futbolists, Heismana balvas izcīņas finālists un daudzsološs Nacionālās futbola līgas sportists, joprojām atradās ieslodzījumā un gaidīja izmeklēšanas rezultātus. "Ja vaļsirdīgā atzīšanās tiks apstiprināta ar pierādījumiem, Melvins Marss, divdesmit gadus pavadījis aiz restēm, tiks atbrīvots. Viņa sapnis par Nacionālo futbola līgu, protams, ir beidzies, bet varbūt tagad, kaut arī mazliet par vēlu, uzvarēs taisnība," komentēja diktors.
"Nolādēts!" klusībā sodījās Dekers, izslēdzis radio. "Taisnā tiesa Melvinam Marsam."
Prāts drudžaini darbojās, atmiņā atausa pagātnes notikumi hronoloģiskā secībā. Lai atcerētos šo gadījumu, hipermnēzijas palīdzība nebija vajadzīga.
Melvins Marss Teksasas universitātē bija daudzsološs pussargs. Tās komanda Longhorns regulārās sezonas pēdējā nedēļā sakāva Ohaio štata universitātes Buckeyes sportistus spēlē, ko pārraidīja nacionālā televīzija. Dekers bija centra aizsargs – pietiekami garš un labs, taču ne izcils, liela auguma, spēcīgs un izturīgs, tomēr bez apgriezieniem un atlētisma, kas nepieciešams patiesi meistarīgiem sportistiem.
Tajā pēcpusdienā Marss padarīja Dekera un viņa komandas dzīvi nožēlojamu. Teksasa uzvarēja ar pieciem piezemējumiem un sagrāva jebkādas Ohaio štata universitātes cerības tikt pie čempionu kausa.
Marss ieguva četrus punktus – trīs ar ieskriešanu zonā un vienu ar skriešus teicami notvertu bumbu pie pretinieka trīsdesmit piecu jardu līnijas. Šo brīdi Dekers atcerējās pārāk labi, jo viņa uzdevums bija nosegt Marsu pie laukuma aizmugures zonas. Viņš uzbruka pretiniekam ar visiem iespējamiem paņēmieniem, taču Marsam izdevās noturēties kājās, saglabāt bumbu, izdarīt māņu gājienu un nonākt līdz punkta gūšanai, kamēr Dekers palika guļam laukumā trīsdesmit jardu attālumā. Todien tā šķita piektā reize, kad Marss guva virsroku pār savu sedzēju. Kā vēlāk, analizējot videomateriālu, norādīja treneri, patiesībā tā bija desmitā.
Pēc tā sitiena un neveiksmes Dekers tika nosēdināts uz rezervistu soliņa. Pretinieki bija vadībā ar divdesmit astoņiem punktiem, un līdz spēles beigām bija palikušas sešas minūtes. Pēc pārtveršanas dabūjot bumbu, viņi varētu palielināt pārsvaru. Jau atkal Marss uzbruka vidējam centra aizsargam – klintij līdzīgajam Edijam Kīzam, kurš vēlāk divpadsmit gadus nospēlēs komandā Forty-Niners, – tik spēcīgi, ka sportists atmuguriski iekrita gala zonā, bet pretinieki guva pēdējos tā mača punktus.
Dekers bija domājis, ka Melvins Marss itin viegli iekļūs Nacionālajā futbola līgā. Kad viņu arestēja, tika sacelta milzu ažiotāža. Bet Dekers smagi strādāja, lai nodrošinātu vietu sev augstajā līgā, tādēļ Marsa arests un notiesāšana beigu beigās pagaisa no redzesloka.
"Divdesmit gadi cietumā par noziegumu, kuru viņš varbūt nemaz nav pastrādājis. Atzinies kāds cits. Stāstījis detaļas, kas varētu būt zināmas tikai īstajam slepkavam."
Tas tik ļoti līdzinājās Dekera ģimenes nogalināšanas versijai, ka sakarību pamanītu ne tikai viņa unikālais prāts.
Viņš iestūrēja Pensilvānijas štatā, devās dienvidu virzienā uz Mērilendu un tālāk uz Virdžīniju. Laiku pagulēšanai viņš sev neatlicināja. Prāts bija mundrs un možs.
Domas rosījās ap Melvinu Marsu.
"Vārds no pagātnes."
Liktenim vai tā māsīcai veiksmei Dekers neticēja, bet kaut kas taču pamudināja viņu ieslēgt radio tieši tajā brīdī. "Ja es būtu ēdis kaut dažas minūtes ilgāk vai apstājies, lai pačurātu, tad šo ziņu nedzirdētu. Bet es to dzirdēju! Tātad… ko tas nozīmē?"
Tas īsti nebija skaidrs. Tāpat kā tas, vai Melvina Marsa vārds jebkad izies no prāta.
Pēc daudzām stundām viņš sasniedza norādīto adresi. Jūras kājnieku korpusa bāze Kvontiko, viena no lielākajām pasaulē un mājvieta daudzām federālajām likuma uzraudzīšanas institūcijām.
Ēka atradās aiz augsta žoga un vārtiem, pie kuriem stāvēja nopietni vīri formastērpos, bruņoti ar automātiskajiem ieročiem.
Eimoss Dekers piebrauca pie vārtiem, atvēra logu, dziļi nopūtās un sagatavojās savai jaunajai dzīvei.
4
T RĪS ISTABAS
Guļamistaba cietuma kameras izmērā. Vannas istaba – aptuveni divreiz mazāka. Trešā – visām pārējām, tostarp virtuves, funkcijām.
Tās bija daudz plašākas telpas par tām, pie kurām Eimoss Dekers bija pieradis iepriekšējā pusotra gada laikā.
Viņš nolika somas un palūkojās apkārt uz savām jaunajām mājām. "Vajadzētu pagulēt, bet es neesmu noguris."
Dažkārt viņš spēja nogulēt vai visu dienu, bet citreiz – kā tagad – prāts traucēja atslābināties. Nu tas darbojās kā uzvilkts.
Virtuves daļā atradās neliels galds, uz kura bija nolikts klēpjdators ar zīmīti no aģenta Bogārta. Dators ar drošu bezvadu internetu tika nodots Dekeram lietošanā. Pats Bogārts solījās ierasties vēlāk.
Dekers ieskatījās rokaspulkstenī. Bija pieci no rīta. Bogārts acīmredzot rēķinājās, ka viņš pa ceļam apstāsies un tādēļ ieradīsies tikai pēcpusdienā vai pat vakarā.
Pagatavojis sev melnu kafiju ar kaudzi cukura, Dekers aiznesa krūzi līdz galdam, apsēdās un ieslēdza klēpjdatoru, atvēra interneta pārlūkprogrammu un meklētājā ierakstīja Melvina Marsa vārdu.
Pēdējās dienās par viņu bija maz rakstīts. Dekers izlasīja visu, un perfektā atmiņa neizdzēšami saglabāja katru sīkumu.
Bet interese par šī cilvēka pagātni nerima. Pēc dažām minūtēm viņš vajadzīgo informāciju atrada.
Savulaik Melvins Marss ik gadu aprīlī tika minēts Nacionālās futbola līgas draftā, un tika prognozēts, ka viņš iekļūs labāko piecniekā – līdz brīdim, kad tika arestēts un notiesāts par savu vecāku Roja un Lūsindas slepkavību.
Dekers ekrānā aplūkoja graudainu šī pāra fotogrāfiju. Rojs bija baltādainais ar spēcīgiem vaibstiem, un pat miglainajā attēlā varēja saredzēt viņu caururbjošo skatienu. Lūsinda bija izcili skaista melnādainā ar krāšņiem pusgariem matiem un burvīgu smaidu.
"Pēc pirmā acu uzmetiena spriežot, absolūti pretstati. Interesanti."
Dekers malkoja kafiju un turpināja lasīšanu.
Dubultslepkavība notika otrajā aprīlī. Līķi tika atrasti augšstāva guļamistabā. Abi izrādījās nošauti, viņu sejas bija sašķaidītas, un telpa tika aizdedzināta. Māja atradās krietnu gabalu no lielceļa Teksasas štata lauku apvidū. Tuvākajā apkārtnē nebija neviena, kas kaut ko būtu dzirdējis un redzējis.
