style="font-size:15px;"> – Man ziņoja, ka esi ieradies agri. Laipni lūdzam FIB sistēmā!
Eimoss Dekers atbildēja:
– Es esmu uzdūries lietai, ko gribu izmeklēt.
5
Dekers ēda bekonu ar olām un piekoda klāt siera cepumu, tikmēr Džeimisone un Bogārts lasīja rakstus par Melvinu Marsu.
Drīz Bogārts pacēla galvu un sacīja:
– Satriecoši! Diemžēl tā nav mūsu jurisdikcija, Eimos.
Pabeidzis maltīti, Dekers izdzēra kafiju, saņurcīja ēdiena iepakojumus un precīzi iemeta atkritumu urnā pie virtuves letes.
– Kas tad ir mūsu jurisdikcija?
Vēl neatbildējis, Bogārts atvēra portfeli, izņēma lielu ātršuvēja mapi un pasniedza to Dekeram.
– Aleksa jau dabūja savējo. Tās ir lietas, kurām mēs pievērsīsim uzmanību. Izlasi, un vēlāk mēs satiksimies un apspriedīsimies.
– Mēs jau esam satikušies, tātad varam sākt.
– Komandā ir vēl divi locekļi, – Bogārts iebilda.
– Vienu no viņiem es esmu redzējusi, Eimos, – Aleksa paziņoja. – Tev viņa patiks.
Dekers lūkojās uz Bogārtu, kurš sacīja:
– Vai tu pazini Melvinu Marsu?
– Koledžas gados mēs bijām pretinieki futbollaukumā. Vienīgais, ko es jebkad esmu viņam teicis, ir neganti vārdi: "Riebekli, kā tu to izdarīji?"
– Viņš tiešām bija tik labs?
– Labākais, kādu es jebkad esmu redzējis.
– Varbūt viņš tiks ārā no cietuma, – teica Džeimisone. – Un tas ir labi.
– Ja viņš nav vainīgs, – palaboja Dekers.
– Protams.
– Šaubos, ka Marsu atbrīvos, iekams viņi būs pilnīgi pārliecināti par pierādījumiem, – sacīja Bogārts.
Dekers norādīja uz klēpjdatoru.
– Vai zinājāt, ka ik gadu simtiem cilvēku tiek atbrīvoti no cietuma, jo ir atzīti par nevainīgiem?
– Visnotaļ neliels procents no tiem, kas nonāk ieslodzījumā, – atbildēja Bogārts, kurš likās mazliet nepacietīgs.
– Tiek lēsts, – Dekers skaidroja, – ka divarpus līdz pieci procenti no visiem ASV cietumniekiem nav pastrādājuši noziegumus. Divdesmit tūkstoši cilvēku! DNS testu pirmoreiz tiesā izmantoja tūkstoš deviņsimt astoņdesmit piektajā gadā. Kopš tā laika trīssimt trīsdesmit cilvēki reabilitēti, pateicoties šīm analīzēm. Taču tās iespējamas tikai septiņos procentos lietu, un divdesmit piecos procentos šo lietu FIB varēja izslēgt cilvēku no aizdomās turamo loka, tātad nevainīgu cietumnieku skaits var būt lielāks. Daudz lielāks.
– Kā redzu, tu šo aspektu esi kārtīgi izpētījis, – sausi noteica Bogārts. Iestājās ilgs klusums. – Deker, – viņš turpināja, – šādi gadījumi nav mūsu profils. Mēs izmeklējam neatklātas lietas, lai atrastu slepkavu.
– Marss varbūt nemaz nav vainīgais.
– Tad Montgomerijs ir.
– Ja arī viņš nav?
– Kāpēc cilvēks atzīstas… – Bogārts apklusa. Viņš izskatījās aizkaitināts. – Arī tavā lietā notika līdzīgi, tādēļ es varu saprast tavu dedzību. Tomēr…
– Vai mūsu iesaistīšanos varētu vismaz apspriest… Komanda? – jautāja Dekers.
Bogārts uz mirkli iegrima domās.
– Es biju iecerējis ļaut komandai izvērtēt vairākas lietas un tad balsot par tām, kuras mēs uzņemsimies. Jā, es esmu elastīgs.
– Un mēs drīkstēsim aģitējot aizstāvēt savu viedokli? – vaicāja Džeimisone.
– Neredzu iemeslus iebilst, – Bogārts atzina un smaidīdams piebilda: – Man demokrātija patīk tikpat ļoti kā ikvienam.
– Manuprāt, mums vajadzētu pieķerties šai lietai, – stūrgalvīgi atkārtoja Dekers.
– Mēs drīkstēsim aģitēt, Eimos, – Džeimisone tūdaļ atgādināja.
Kamēr Dekers lūkojās uz klēpjdatoru, Bogārts un Džeimisone vēroja viņu.
Nebija noslēpums, ka Dekers ir ietiepīgs un neelastīgs savā domāšanā un tur nekas nav līdzams.
– Tā kā tu ieradies agrāk, – Bogārts paziņoja, – es pārcēlu apspriedi no rītdienas uz diviem jau šodien. – Viņš nopētīja Dekera sagumzītās drēbes un izspūrušos matus. – Tev pietiks laika sakopties. Mēs ieradīsimies tev pakaļ bez piecpadsmit divos un aizvedīsim. Tas nav tālu.
Dekers noraudzījās uz savu saņurcīto apģērbu un jau grasījās kaut ko teikt, tad pamāja un atkal pievērsās klēpjdatoram.
Bogārts piecēlās, turpretī Džeimisone palika sēžam. Uz vaicājošo skatienu viņa atbildēja:
– Satiksimies tur.
Viņš paraudzījās uz Dekeru un pieklājīgi palocīja galvu.
– Eimos, es priecājos, ka tu esi mūsu komandā.
Tā kā Dekers joprojām cītīgi pētīja datoru, Bogārts pagriezās un aizgāja.
Džeimisone palūkojās uz Dekeru un sacīja:
– Daudz kas ir mainījies tik īsā laika periodā. – Viņš paraustīja plecus. Sieviete jautāja: – Kāpēc tu tā pieķēries Marsa lietai? Vai tāpēc, ka reiz kopā spēlējāt futbolu?
– Man nepatīk tie, kas uzrodas no zila gaisa un atzīstas slepkavībā.
– Gluži tāpat kā notika gadījumā ar tavu ģimeni?
Dekers aizvēra klēpjdatoru un atslīga krēslā.
– Pastāsti man par pārējiem komandas locekļiem!
– Es esmu satikusi tikai Līzu Devenportu. Viņa ir visnotaļ jauka, nepilnus četrdesmit gadus veca un ļoti profesionāla klīniskā psiholoģe no Čikāgas.
– Kā tas notiks? – Dekers vaicāja.
– Bogārts jau teica, ka mēs balsosim par to, kuras lietas izmeklēt.
– Bet kāds izvēlēsies tās lietas,
