iepriekš viņš beidza koledžu, jo trīs gadus bija apmeklējis vasaras skolu. Tolaik ziņoja, ka puisim ir konkrēti nākotnes plāni, un uz drafta brīdi viņš gribēja būt brīvs no akadēmiskām saistībām. "Šis cilvēks domā uz priekšu," sludināja plašsaziņas līdzekļi. Viņš noteikti nebija stereotipiem atbilstošākais futbolists, kas var paskriet ātrāk par citiem, bet nespēj uzturēt pieklājīgu sarunu, un nealgoja aģentu, jo pats grasījās apspriest līgumu ar Nacionālo futbola līgu. Lai sagatavotos, viņš izpētīja citu līgumu nosacījumus, papļāpāja ar esošajiem un bijušajiem spēlētājiem.
"Bet – kur Melvins atradās slepkavības brīdī?"
Policija atrada viņu guļam motelī – viņš bija samaksājis ar kredītkarti, tātad viegli izsekojams.
Stāsts izrādījās relatīvi vienkāršs. Melvins Marss bija apciemojis draudzeni un tad aizbraucis ar nolūku doties mājup. Automobilis sabojājies, un viņš bija spiests pārlaist nakti vienīgajā tuvumā esošajā motelī. Par vecāku slepkavību puisis uzzināja no policistiem, kas viņu pamodināja ar klauvējienu pie durvīm.
Tolaik nevienam vēl nebija mobilo tālruņu vai elektroniskā pasta, feisbuka lapas vai tvitera konta. Cilvēks varēja bez pēdām nozust no redzesloka – mūsdienās kaut kam tādam bija grūti noticēt.
Sākotnēji Marsu neturēja aizdomās. Viņš dzīvoja savrup. Tikmēr tika izsludināta atlīdzība par jebkādu informāciju, kas palīdzētu atklāt noziegumu. Izmeklēšana ieilga.
Dekera uzmanību piesaistīja raksts par to, kā Melvins Marss nokļuva aizdomās turamo sarakstā.
Apciemotā draudzene apgalvoja, ka Melvins aizsteidzies ātrāk, nekā stāstījis policijai, un motelis atradās nepilnas stundas brauciena attālumā no mājām, tātad Melvins varējis aizbraukt līdz vecākiem. Savukārt Melvins atgādināja par saplīsušo automobili un savu lēmumu nākamajā rītā piezvanīt tēvam un lūgt palīdzību.
Pēc policijas pamudinājuma viņš mēģināja iedarbināt automobili, un tas izdevās uzreiz. Izskaidrot šādu pavērsienu Melvins nespēja un vairākkārt atkārtoja, ka iepriekšējā vakarā dzinējs apklusis un transportlīdzekli stāvlaukumā vajadzējis pat iestumt. Vēl problēmu pastiprināja ziņas, ka līdzīgs automobilis naktī redzēts vecāku mājas tuvumā.
Moteļa darbinieks pastāstīja policijai, ka Marss reģistrējies vienos un piecpadsmit minūtēs. Draudzene apgalvoja, ka Melvins aizskrējis desmitos. No draudzenes mājas līdz motelim varēja aizbraukt stundā un četrdesmit minūtēs, tātad viņam pietiktu laika nonākt mājās, nogalināt vecākus un tad aiztraukties līdz motelim.
Darbinieks apliecināja, ka Marss šķitis izspūris un apbēdināts, drēbes likušās netīras un brīdī, kad policija ieradusies numurā, viņam mugurā bijušas jau citas. Tika pieņemts, ka asiņaino apģērbu Marss kaut kur paslēpis un apvilcis tīru.
Nākamais nepatīkamais pierādījums bija tas, ka bise piederēja Marsam. Viņš to izmantoja putnu medībās, tātad pirkstu nospiedumi uz ieroča nebija nekāds pārsteigums.
Un pēdējais – automobilī tika atrastas asinis, un tāda pati asinsgrupa bija Lūsindai Marsai. No tiesu medicīnas viedokļa raugoties, tas bija sasodīti spēcīgs arguments.
Dekers piecēlās, lai ielietu sev vēl mazliet kafijas. Ausa gaisma, bet viņš par to nelikās zinis, apsēdās un turpināja lasīšanu.
"Kas varēja būt Melvina motīvs vecāku nogalināšanai?"
Pēc aresta un apsūdzību izvirzīšanas policija nāca klajā ar savu teoriju. Tuvojās Nacionālās futbola līgas drafts un izredzes parakstīt līgumu par milzu summu, tātad visa pamatā varēja būt nauda. Vecāki pieprasīja vairāk, nekā Melvins vēlējās dot. Viņi sastrīdējās. Melvins jutās iedzīts stūrī. Negatīva publicitāte viņam noteikti nebija vajadzīga, jo rūpīgi tika veidots pievilcīgs tēls – cerībā papildus līgumam noslēgt arī pievilcīgus reklāmas darījumus. Visa dzīve bija izplānota pa punktiem, bet vecāki acīmredzot stāvēja ceļā to realizācijai. Tā vismaz uzskatīja apsūdzība.
Lai atrisinātu problēmu, Marss abus nogalināja. Vispirms viņš aizbrauca pie draudzenes, lai sagādātu sev alibi, tad devās mājup, pastrādāja noziegumu un aizbēga uz moteli, bet nebija ņēmis vērā sīkas detaļas – kā jau daudzi slepkavas. Viņa gadījumā visu izšķīra laika grafiks. Lai cik rūpīgi viss būtu saplānots, tu nevari atrasties vienā vietā un nogalināt cilvēkus, bet stāstīt, ka biji pavisam citur un gulēji, un cerēt uz neapšaubāmi drošiem pierādījumiem sev par labu. Izmeklētāji vienmēr atradīs kādu nesakritību, ko centīgi izpētīs, un atklās melus.
Acīmredzot tieši tā bija noticis ar Melvinu Marsu.
Apsūdzībai izdevās pierādīt motīvu un iespēju. Turklāt Marsam piederēja šaujamierocis – nozieguma izdarīšanas līdzeklis. Tātad prokuratūras rīcībā bija trīs būtiskākie elementi, lai bez šaubu ēnas pierādītu cilvēka vainu.
Zvērināto priekšā stājās liecinieks pēc liecinieka. Mozaīka ieguva konkrētas aprises. Prokurors bija beidzis Tenesī universitāti, līdz ar to noteikti nebija Teksasas štata futbolistu līdzjutējs un tādēļ lieliski pastrādāja, lai saaustu pierādījumus loģiskā teorijā.
Aizstāvība mēģināja atrast caurumus šai sienā, taču neveiksmīgi. Marss atteicās liecināt, un advokāti padevās bez cīņas.
Zvērinātie pameta zāli vien uz tik ilgu brīdi, ka varbūt paspēja apmeklēt tualeti, un atgriezās ar notiesājošu spriedumu.
Pierādījumi izrādījās pietiekami spēcīgi.
Roju un Lūsindu Marsus bija nogalinājis viņu vienīgais bērns Melvins.
Tika piespriests nāvessods. Viņa karjera Nacionālajā futbola līgā beidzās, vēl nesākusies. Tāpat kā visa dzīve.
"Čārlzs Montgomerijs." Dekers pētīja fotogrāfiju datora ekrānā. "Apmēram septiņdesmit gadus vecs baltādainais, muskuļots, skarbs un zemisks pēc izskata. Armijas veterāns ar krāšņu kriminālo pagātni. No maznozīmīgiem noziegumiem viņš pievērsies nopietnākiem un tad ļoti nopietniem un tagad Alabamas štata cietumā gaida soda izpildi par slepkavībām, ko pastrādājis pirms vairākiem gadiem. Hm… Ja Montgomerijs nemelo, kāpēc tika notiesāts Melvins Marss?"
Mediji ziņoja, ka Montgomerijs atstāstījis svarīgas detaļas, kuras policija turējusi noslēpumā.
"Bet… kāpēc Montgomerijs neklusēja? Tāpēc, ka jau atradās cietumā? Tāpēc, ka juta sirdsapziņas pārmetumus? Tāpēc, ka vienalga būtu nolemts nāvei?" Dekeram bija liela pieredze ar cietsirdīgiem noziedzniekiem, un Montgomerijs nešķita no tiem, kas mēdz kaut ko nožēlot.
Dekers izdzēra kafiju un atslīga krēslā.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Viņš ieskatījās rokaspulkstenī. Bija septiņi un trīsdesmit minūtes.
Viņš atvēra durvis.
Uz sliekšņa stāvēja īpašais aģents Bogārts ar milzīgu portfeli rokā. Slaidajam un sportiskajam vīrietim bija vairāk nekā četrdesmit gadi un pievilcīgi tumši, sirmot sākuši mati. Viņš izstaroja autoritāti, kas iegūta, komandējot padotos sarežģītu uzdevumu izpildīšanā. Bija
